Granta cilvēki un līnijas
Andrejs Grants savā vārdā nosaukto retrospektīvo fotoalbumu veidojis no piecām žanriski dažādām nodaļām. Kolēģi, draugi, paziņas un Dubultportreti iekļauj portretus, Pa Latviju var raksturot kā reportāžu, Iespaidi demonstrē darbu ar formām, bet Ceļojumu piezīmes ir atlasītas pēc satura, jaucot divus pēdējos žanrus. Visinteresantākā man šķiet pirmā nodaļa Pa Latviju, jo tajā fotogrāfs atkāpjas no tradicionāliem žanra kanoniem. Reportāža paredz laikā izvērstās darbības atklāsmi. Nav obligāti jābūt attēlu sērijai, kas pa kadriem parādītu subjektu un objektu virzību; šo virzību skatītājs var iedomāties, turpinot prātā uzņēmumā fiksēto žestu, sekojot subjekta acu skatiena asij, meklējot kadrā viņa sejas izteiksmes cēloni. Grants cenšas pilnībā apstādināt šādas sižeta attīstības iespējas, veidojot statiskas kompozīcijas. Attēlā viss ir pilnība līdzsvarots, līnijas un formu savstarpējā orientācija nodrošina iespaidu konservāciju, mirkļa tveršanu šī jēdziena burtiskā nozīmē. Grants aicina pētīt un baudīt tikai šo ekspozīcijas mirkli, kas ir līdzvērtīgs sekundes daļai. Šis stils saglabā pēctecību ar Latvijas salonfoto tradīciju, kas izpaužas sekošanai akadēmiskās gleznas kompozīcijai. Bet interesantākā man šķiet plastisko zīmju pielietošanas principu līdzība ar 70.–80. gadu padomju latviešu tēlniecību ar tai raksturīgajiem eksperimentiem tektonikas laukā. Tektonika ir balsta un slodzes attiecības. Daži tēlnieki veidoja pieminekļus ar skaidru tektoniku (Strēlnieku piemineklis un Andreja Upīša piemineklis Rīgā), citi pārkāpa celtniecības noteikumus, projektējot “nestabilus” tēlus ar izteiktām kustības konotācijām (Mātes tēls Uzvaras piemineklī Rīgā). Grantu saista skaidrā tektonika.
Portretos dinamikas trūkumu fotogrāfs panāk ar attēlotās personas atsvešināšanos no skatītāja. Neviens attēls nerosina klātesamības efektu, nelaiž mani personāža dzīvē. Tagad patiešām redzu, ko latviešiem nozīmē kontemplācija un meditācija. Un tā vēl vairāk atklājas nodaļā Ceļojumu piezīmes. Īstenībā no ceļojumiem, no citām vietām šeit ir maz kas redzams, vietas ne vien nav atpazīstamas, bet attēli nerosina arī skatītāja iztēli par svešu laiktelpu. Atšķirībā no pirmās nodaļas ceļojuma Pa Latviju svešumā fotogrāfu interesē tikai acumirklīgie iespaidi no gaismas, formām un līnijām, kurus skatītājs drīkst uztvert tikai kā gaismas, formas un līnijas. Pēdējā nodaļā Iespaidi Grants pilnībā aiziet prom no figurālās fotogrāfijas uz plastisko, t. i., no atpazīstamo tēlu fiksācijas reportāžā vai portretā uz formāliem eksperimentiem. Tomēr lielā daudzumā (330 lpp.) fotogrāfijas nogurdina. Mazāka apjoma albums radītu saskanīgāku iespaidu par to, ko es nosauktu par “latvisku fotogrāfijas kodu”.
