Viļņošanās
Apmeklēju Fotomuzejā skatāmo izstādi Visi viļņi pieder jūrai vienā no šīs vasaras karstajām dienām, kad brauciens ar riteni pāri Rīgas pilsētas sadalošajai ūdens straumei – Daugavai – ir licis man gribot negribot zaudēt daudz ķermeņa ūdens, t. i., nosvīst. Liekas diezgan ironiski, ka ļoti nepieciešamās dušas vai peldes vietā eju skatīties izstādi par jūru, bet tas ko pasaka par šo laikmetu. Elīna Ruka savu izstādi sauc par ūdens tēmas izpēti ar fotogrāfijas palīdzību. Autore atsaucas gan uz savu emocionālo piesaisti tematikai (“Impulss ūdens tēmai autorei radās neizpratnes dēļ, kā ūdens spēj vienlaicīgi ar milzu spēku vilināt un atgrūst. Jūra vienmēr viņu valdzinājusi tās noslēpumainības un dažādības dēļ.”), gan arī uz tās zinātnisko nozīmību (“Apmēram 60 % cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens, iespējams, tādēļ ar ūdeni saistītas lietas uztveram tik emocionāli.”).
Visi viļņi pieder jūrai sastāv no darbiem, kas tapuši autores cikla Aqueous ietvaros, izstāde aizņem abas muzeja izstāžu zāles. Sērija uzsākta Rukas studiju laikā ASV – viņa nesen ieguvusi maģistra grādu mākslas fotogrāfijā Kolumbijas koledžā Čikāgā. Darbos autore spēlējas ar fotogrāfijas fizikalitāti – bildes ir drukātas uz dažādiem materiāliem, ar kuriem pēc tam manipulēts, vairākas izdrukas ir grieztas un līmētas atpakaļ kopā. Pirmajā stāvā vienu sienu aizņem darbs, kurā viena gara horizontāla jūras bilde, uzdrukāta uz daļēji caurspīdīga materiāla, ir sadalīta lielās strēmelēs. Tās ir aiz augšējās malas pielīmētas pie sienas un blakus ir nolikts fēns, kas pūš uz izdrukām un plivina tās. Lai gan izdruku mijiedarbe ar mākslīgo gaisa plūsmu nerada identisku viļņa kustības trajektoriju, var nojaust, ka šis darbs ir atsauce uz to. Otrajā stāvā redzams darbs, kurā no griestiem karājas divas caurspīdīgas plēves, veidojot viļņiem līdzīgas krokas. Veicot formālas izvēles, atsauces uz procesiem, kas saistīti ar ūdeni, nav konsekventa autores darbības metode. Vairāki darbi, šķiet, veidoti, balsoties uz tīri vizuālu intuīciju, piemēram, liekot vienu attēlu virs otra, kādu daļu nokrāsojot, utt. Pati Ruka arī tā raksturo savu procesu: “Kad veidoju darbus, ļaujos intuīcijai un procesam. Katrs pabeigtais darbs ir sākums jaunam, līdzīgi kā viļņi, kas pāriet viens otrā.”
Darbs ar fotogrāfijas materialitāti un mēģinājumi drukāt uz dažādiem netradicionāliem materiāliem ir arvien plašāk izmantota stratēģija laikmetīgās mākslas kontekstā. Pazīstamā nīderlandiešu māksliniece Anuka Kruithofa (Anouk Kruithof) daudz izmanto fotogrāfijas kā materiālu objektiem. Kruithofa nereti drukā uz plastmasas un plēvēm, ko pēc tam izmanto savām skulptūrām. Piemēram, darbs #EVIDENCE ir atsauce uz slaveno Larija Sultana un Maika Mendela sēriju ar tādu pašu nosaukumu. Kruithofa savā darbā apšauba fotogrāfijas kā medija potenciālu kalpot par pierādījumu notikumiem digitālo tehnoloģiju laikmetā, kur viss ir manipulējams. Darbu pamatā ir stipri palielināti skrīnšoti, kas, kļuvuši par abstraktiem krāsu laukumiem un izdrukāti uz dažādiem materiāliem, ir daļa no autores skulpturālajiem objektiem. Arī igaunietei Katjai Novitskovai (Katja Novitskova) raksturīgās lielizmēra internetā atrasto dzīvnieku attēlu izdrukas uz alumīnija ir komentārs par to, kur mūsdienās mājo attēli, ko nozīmē izcelt tos no “dabiskās” vides un no jauna kontekstualizēt. Darbs ar attēlu materialitāti un fotogrāfijas fiziskajām dimensijām ir laikmetīgs virziens, un tādējādi Rukas izstāde kā mēģinājums nedaudz paspēlēties ar tradicionālo fotogrāfijas noformējumu sākotnēji liekas intriģējošs. Tomēr izstādes forma un saturs līdz galam nepārliecina. Piemēram, autores piesauktais ūdens caurspīdīgums, kas pamato plēvju un caurspīdīgo materiālu izvēli, nepalīdz man ko vairāk saprast par ūdens dabu, ko autore – kā var saprast no paskaidrojošā teksta – uzskata par gandrīz metafizisku spēku, kas virza un ir kopīgs visai cilvēcei (“Daudzās filozofijās ūdens saistās ar emocijām, zemapziņu un intuīciju.”). Ja iepriekš minētajos piemēros ir skaidra saikne starp darbu vizualitāti un idejisko pamatojumu, tad diemžēl šajā gadījumā autore netiek tālāk daudz par rotaļāšanos bez skaidra konceptuāla iemesla un tehniskas precizitātes. Viens vilnis pāriet otrā, bet jēga kaut kur pa vidu, šķiet, izplūdusi.
