/ Foto Kvartāls / Blogs

Kas notiek ar darbiem pēc izstādes? Atbild Latvijas fotogrāfi

Ar izstādi Izstāde pēc izstādes, kas līdz 28. oktobrim skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Arnis Balčus mēģinājis pievērsties plašai un sarežģītai tēmai – fotogrāfa radošais mantojums. Šajā sakarā viens no aspektiem attiecas uz loģistiku – ko darīt ar fotogrāfijām pēc izstādes? FK centās noskaidrot vietējo fotogrāfu viedokli, vai viņus satrauc, kas notiek ar viņu darbiem pēc izstādes un kāds liktenis tiem paredzams nākotnē.

Gunārs Binde:
Daļa manu darbu glabājas muzejos, piemēram, Francijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī Fotomuzejā Rīgā, taču, kamēr man nav skaidrības, ka tas muzejs būs mūžīgs, negribas neko dot. Darbi stāv arī mājās un pažobelēs. Parasti bildes man ir saliktas fotopapīra pakās. Daudzām bildēm otrā pusē var redzēt dažādus zīmogus un atzīmes no vietām, kur bildes tikušas izstādītas. Mēdzu saglabāt arī otrās un trešās šķiras kopijas, kuras var kādam rādīt, bet uz izstādēm tādas nedodu. Svarīgi arī tie attēli, kas atrodas digitālos nesējos, lai gan tas nav oriģināls, bet tagad jau visiem vajag to. Cietajos diskos man ir ap diviem terabaitiem. Cenšos savu arhīvu sakārtot – nokopēt uz galerijas papīra no digitālā, parakstīt ar roku. Glabāšana faktiski ir vēsture. Manu arhīvu pārzina mana meita Anna.

Andrejs Grants:
Tā kā mani darbi nav liela izmēra, tad ar glabāšanu problēmu nav. Pēc izstādēm tie tiek izrāmēti, lai nebūtu kaut kādas liekas ķīmiskas iedarbības no fona papīriem, kas lielākoties nav bezskābes un bojā darbus, un salikti attiecīgās kastēs un uzglabāti drošā vietā. Arī tīri filozofiski neredzu traģēdiju pat tad, ja tu strādā tikai savam priekam un izrādās – plauktam, kā Vivjena Meijere vai dzejniece Emīlija Dikinsone, kuru darbus atrod pēc tam, kad viņu vairs nav. Galvenais ir pašam rūpēties, lai taviem darbiem ir arhivāla kvalitāte, tad gan jau tie nekur nepazudīs.

Ivetas Vaivodes darbi izstādē Latvijas ainava Daugavpilī

Iveta Gabaliņa (Vaivode):
Pēc izstādes vairākums darbu tiek glīti sapakoti kastēs, kur tie nevienam neredzami dzīvo līdz nākamai izstādei. Citus savukārt piemeklē patīkamāks liktenis, nokļūstot kāda kolekcionāra vai drauga īpašumā. Daļu no darbiem esmu redzējusi karājamies pie sienas – tas priecē. Par darbu nākotni pagaidām nedomāju, bet nenoliedzami būtu jauki, ja katrs no tiem atrastu savu sienu.

Leonīds Tugaļevs:
Pēc izstādes bildes tiek ieliktas kastēs un kastes – plauktos. Reiz izauga ozols un beigās nokrita; kas ar viņu būs tālāk – sazāģēs dēļos un uzbūvēs jahtu vai skaidās tas aizies –, to es neredzēšu un nezināšu, tāpēc tas mani nemaz neuztrauc. Man dzīvojot, tās bildes sagādāja prieku un laimi.

Skats no Intas Rukas izstādes Fotomuzejā. Foto – FK

Inta Ruka:
Darbi pēc izstādēm nonāk atpakaļ mājās. Ir kolekcijas, kuras ir izrāmētas un saliktas kartona mapēs, tā kā tās neaizņem vietu. Divas kolekcijas ir ierāmētas un atrodas kastēs. Tās gan aizņem daudz vietas mājās, bet, tā kā tās tiek izstādītas, tad reizi no reizes darbi ir kaut kur pasaulē. Par savu darbu likteni nākotnē es nedomāju. Man gan ir paveicies, jo mani darbi ir 17 muzeju kolekcijās, tā kā tie saglabāsies ilgāk. Turklāt, cik es zinu, šie darbi pa laikam tiek izmantoti grupu izstādēs.

Alnis Stakle:
Daļa no maniem darbiem pēc izstādēm tiek uzglabāti noliktavā un daļa tiek utilizēta. Fotogrāfijas medija gadījums mākslas kolekcionēšanas kontekstā ir samērā īpatnējs. Vairums fotogrāfijas, kuras mēs redzam izstādēs, tiek drukātas un noformētas neatbilstoši ilglaicīgas arhivācijas kritērijiem un, protams, neder kolekcionēšanai. Te der atzīmēt, ka vizuāli nekādas īpašas starpības starp arhivāliem un nearhivāliem darbiem nav. Fotogrāfiem un institūcijām tas ļauj ekonomēt līdzekļus, jo muzeja kvalitātes darba izgatavošana un noformēšana maksā kādas četras piecas reizes vairāk, bet nekāds vērtīgs arhīvs pēc daudzskaitlīgām izstādēm ar darbiem neveidojas, jo tiem visiem ir plakāta vērtība. Kā mākslinieku mani ne tik ļoti interesē, kas notiks ar maniem darbiem nākotnē (ja ar nākotni ir domātā pasaule pēc mākslinieka nāves), bet vairāk satrauc milzīgās darbu kastes noliktavā, kurām ir sarežģīti rast pielietojumu. Pie reizes piebildīšu, ka kādas konkrētas valsts mākslinieku mantojuma esamību un pieejamību sabiedrībai spēj nodrošināt tikai spēcīgas institūcijas, kuras var atļauties kolekcionēt, pētīt, eksponēt un publicēt savas valsts mākslinieku darbus.

Valdis Brauns:
Protams, rodas problēmas, kur likt ierāmētus darbus. Tādēļ izdodu savus fotoalbumus un tad kopā ar izstādi mēģinu realizēt. Man jau iznākuši pieci albumi.

Skats no A. Balčus izstādes Fotomuzejā. Foto – Kristīne Madjare

Māra Brašmane:
Mani darbi stāv manā ne tik lielajā dzīvoklītī un aizņem vērā ņemamu dzīves telpu. Nezinu, kur gan es tos varētu glabāt, ja tiem būtu tik lieliskas kastes, kā Balčus izstādē. Jautājums par fotogrāfa mantojumu ir vēl sarežģītāks. Kur glabāt? Ja reiz kāda institūcija ir atzinusi par nozīmīgu kādu daļu no fotogrāfijām un tās iegādājas, tas, protams, priecē autoru. Ja tas ir muzejs, tad arī glabāšana darbiem atbilstoša, piemērota. Ja tā ir kāda galerija, tad varam tikai minēt, kur un kā darbi tiek glabāti, kas ar tiem notiek. Vēl jau mēdz būt dāvinājumi – te nu jautājums paliek atklāts, kas notiek tālāk. Jā, protams, es uzdodu sev šādus un vēl daudzus citus jautājumus un meklēju atbildes, risinājumus.

Gunārs Janaitis:
Izstādes organizēšana ir milzīgs darbs, un bez finansiāla atbalsta nav iespējams to sarīkot, ja vien pats neesi gatavs ciest zaudējumus. Šogad pavasarī tiku aicināts sarīkot fotoizstādi Vecauces pilī. Panācām vienošanos, ka darbus no manis atpirks par kopiju pašizmaksas cenu. Apmaksāja transportu un iekārtošanu. Arī šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos, nekādu autora honorāru nesaņēmu. Galvenais – tikt cauri bez zaudējumiem. Pēc izstādes demontāžas darbi tiks izvietoti Auces novada sabiedriskajās telpās – bibliotēkā, kultūras centrā utt. Kā redzat, šajā gadījumā fotogrāfijas dzīvos tālāk, un šķūnīša pelējums tās nesabojās. Problēma, kur glabāt/likt darbus pēc izstādes, nav tikai fotogrāfiem, bet arī grafiķiem, keramiķiem, gleznotājiem. Jo radoši aktīvāks mākslinieks, jo vairāk uzglabājamo darbu sakrājas. Vai es uztraucos par saviem darbiem pēc izstādes? Droši vien – nē. Tad jau viss fotogrāfa mūžs jāpavada vienā uztraukumā. Laika gaitā manas personālizstādes Japānā, Zviedrijā, ASV, Somijā vairs nepastāv. Par to nav jēgas uztraukties.