Fotogrāfiju sienas, tilti un sliekšņi

Jaunākajā izstādē Pasūtījums, kas no 16. novembra līdz 5. janvārim redzama ISSP Galerijā, fotogrāfe Diāna Tamane turpina iepriekšējos projektos iesākto personiskās identitātes izpēti, fokusējoties uz attiecībām ar savu tuvāko cilvēku loku un piederību tam. Aizceļojot no Latvijas, pieaugot vai arī kļūstot par mākslinieci, radusies plaisa attiecībās ar radu saimi un ļoti konkrēti iezīmējies dalījums “viņi/es”. Tāda sajūta pašlaik Latvijā varētu būt daudziem, un varbūt tā ir diezgan triviāla un pierasta, taču Tamane tajā saskata plašāku sabiedrības problēmu. Mākslinieces personiskā iekšējā konflikta godīgs traktējums ātri aizved pie plašāka stāsta par paaudžu nesaprašanos, migrējošo kosmopolītu vērtībām, sabiedrības izpratni par skaisto un vajadzību pēc mākslas, piešķirot šai nelielajai, konceptuālajai izstādei daudzus interpretācijas slāņus.

Izstādes izejmateriāls un izejas punkts ir pasūtījums – fotogrāfijas, ko radinieki lūguši Tamanei izgatavot savu dzīvojamo istabu rotāšanai. Tas izrādās gandrīz neizpildāms uzdevums māksliniecei, jo viņas un pasūtītāju redzējums par fotogrāfijas lomu ir atšķirīgs. Tamane uzskata, ka šis medijs traktē cilvēku attiecības, neidealizē, ir maksimāli patiess, apšauba savas attēlošanas iespējas un iztaujā, kamēr radinieku vēlmes, cik noprotams, sakrīt ar populāro gaumi, un viņi sagaida dekoratīvu un skaistu attēlu (vai arī tas ir mākslinieces pieņēmumus). Māksliniece apņemas piepildīt radinieku vēlmes un, pirms pievērsties plašākai vispārcilvēciskai sarunai par fotogrāfiju, atrast harmoniju ar saviem tuvākajiem, taču paliek iestrēgusi uz šī sliekšņa, jo uzrunāt pašus tuvākos izrādās grūtāk, nekā vērsties pie plašākās sabiedrības vai potenciālajiem anonīmajiem domubiedriem. Šis slieksnis tad arī kļūst par Tamanes mākslas telpu.

Līdzīgi kā daudziem aizbraucējiem, iespējams, viņas vēlme izskaidroties ar radiniekiem nāk no vainas apziņas par atšķirtības gadiem un viņa vēlas attaisnot uz sevi liktās cerības. Studējot un strādājot ārzemēs, Diāna Tamane ir kļuvusi par starptautiski novērtētu fotogrāfi, taču, būdama mīloša meita, mazmeita, māsīca, nevēlas izslēgt savu ģimeni no šīs pieredzes. Vai arī viņa vēlas parādīt pasaulei, ka nāk no vides, kur ģimene ir vērtību centrs un kur, lai arī varbūt mazliet vecmodīgi, bet radinieki uztur ciešas saites un stāv cits par citu – tieši tādu sajūtu rada ģimenes bildēm blīvi apkarinātā galējā zāles siena, kas ar savu intensitāti spiežas virsū gluži kā klaustrfobiskā slazdā.

Šajā izstādē māksliniece runāt ne tikai par savām attiecībām ar tuviniekiem, bet analizē ekspektācijas abās iesaistītajās pusēs, dodot vārdu arī viņiem. Izstādīti ir (gandrīz) pieci Tamanes darbi, kas, kā rakstīts anotācijā, noņemti no radinieku sienām, un neskaitāmas citas fotogrāfijas, kas rotājušas radinieku dzīvojamo istabu sienas, tādējādi dodot iemeslu refleksijai par fotogrāfijas uzdevumu – kam tās tiek radītas? Kur ir robeža, kad fotogrāfijas uzskatāmas par mākslinieces darbiem? Kurā brīdī fotogrāfija kļūst vai beidz būt par mākslas darbu? Vai ir iespējams piepildīt pasūtītāja vēlmi un īstenot pašizteiksmi? Vai šīs lietas patiešām viena otru izslēdz?

Pirmajā no piecām pašas izgatavotajām fotogrāfijām māksliniece ir centusies īstenot mātes lūgumu nofotografēt viduslaiku namiņu Gentē. Tamane gan nofotografējusi tikai logu ar tajā sēdošu kaķīti, kas apliecina viņas interesi par dzīvo un personisko. Otrajā pasūtījuma darbā redzams cits mēģinājums tuvoties: kā liecina fotogrāfijas paraksts, Tamanes brālēns ir vienīgais radinieks, kurš vēlējies kādu no viņas jau esošajiem darbiem, taču šī sastapšanās nogājusi greizi, jo oriģināls jau bijis pārdots, tādēļ māksliniece izpildījusi pasūtījumu, radot līdzīgu.

Simboliski ekspozīcijai pa vidu stiepjas mākslinieces tēva pasūtītā Vecrīgas panorāma, kurā viņš gribējis redzēt abus tiltus – Akmens un Vanšu. Šajā fotogrāfijā, iespējams, ir vairāk simbolisma, nekā pirmajā brīdī varētu šķist: divi tuvi, paralēli tilti savieno pretējos krastus, pa vidu melanholiska un tumša upe. Pie šī skata esam tik ļoti pieraduši, ka vairs neiedziļināmies tā emocionālajā vēstījumā. No izstādē pieejamās intervijas ar mākslinieces tēvu uzzinām par vecāku šķiršanos un attiecību atsvešinātību, un to, kādos punktos meita ar tēvu tomēr sastopas, – tēvs pilda sagādnieka pienākumus un “palīdz tehniski”. Lai arī viņš no mākslas ir tāls, tomēr cenšas saprast un lepojas ar meitas darbiem, kas šķiet lielākā pretimnākšana (solis uz satikšanos) no tuvinieku puses. Dodot māksliniecei atļauju izmantot viņu kopīgās dzīves detaļas, personīgo informāciju un attēlus publiskai apskatei arī situācijā, kad izstādes ideju un mērķi līdz galam nesaprot, radinieki apliecina to bezvārdu uzticēšanos, kāda iespējama tikai tuvāko starpā.

Varbūt simboliska nozīme ir arī tam, ka Vecrīgas panorāma uzņemta no kreisā krasta, un ar upi pārdalītā pilsēta atspoguļo arī sašķelto Latvijas sabiedrību. Kā liecina fotogrāfiju paraksti krievu valodā, Diānas Tamanes ģimene pieder krievvalodīgajai Latvijas sabiedrībai, kas ir būtiska viņas identitātes daļa. Ar nolūku netulkotais teksts ļoti iederas kopējā diskursā par nesaprašanos. Man ir mazliet jāsasprindzina skatiens un divreiz jāpārlasa, lai uztvertu fotogrāfijas aprakstu, vai arī jāmeklē tulkojums. Te tiek izspēlētas apgrieztās lomas – nelielā, tomēr vienmēr klātesošā neērtība, ar kuru svešvalodīgais saskaras ikdienā, dzīvojot Porto, Gentē, Briselē, Rīgā, un kas ļoti lēnām, bet uz palikšanu noslīpē autsaidera personību.

Nākamais ir tantes pasūtītais portrets personalizētā kalendārā, kas simboliski iezīmē fotogrāfijas laika apstādinātājas, iemūžinātājas lomu. Fotogrāfijas paraksts, vjetnamiešu dzenbudisma mūka Thit Nat Hana citāts par to, ka īstais brīnums nav iešana pa ūdeni vai gaisu, bet gan iešana pa zemi, šķiet, ļauj saskanēt arī Diānas Tamanes un tantes Ingas domām. Tantes jogas pozu māksliniece fiksējusi ļoti vienkārši un piezemēti, bez cildinājuma un vispārinājuma, taču arī bez ironijas, ļaujot saskatīt gan tantes psiholoģisko profilu, gan fotogrāfes pašas vieglo mulsumu šī “mūžības” uzdevuma priekšā, kuru viņa ir izpildījusi, nospiežot aparāta slēdzi.

Savukārt fotogrāfiju rindu noslēdz skats ar privātmāju, kuras priekšā kuplo ziedoša ābele. Šo fotogrāfiju Tamane ir tikai izdrukājusi, bet to uzņēmusi pati omīte, kura nebija apmierināta ne ar vienu no mazmeitas izpildītajiem pasūtījuma darbiem. Šajā gadījumā pasūtītāja un izpildītāja satikšanās visgodīgākajā kārtā nav notikusi. No vienas puses. No otras puses, iespējams, tieši šī omītes izvēle un no tās gūtās atziņas ir visas izstādes koncepcijas pamatā. Omītei ir pašai savi svarīgie brīži un redzējums par skaisto, kuru māksliniecei nav pienākums imitēt. Viņa var tikai pieņemt un atzīt šo omītes skata punktu, līdzīgi kā citi cenšas saprast mākslinieces redzējumu.

Mazmeita un vecāmāte iet it kā pretējos virzienos – vecāmāte tiecas uz subjektīvi sentimentālo un vēlas iemūžināt to, kas viņai bijis dzīvē svarīgākais, proti, mājas – vieta, ko viņa veidojusi, kuras celšanā varbūt ieguldīts mūža darbs un piedzīvoti skaistākie brīži. Turpretī mazmeitai svarīga ir viņas pašas vieta dzīvē – būt harmonijā ar klīstošo, meklējošo dzīvesveidu, kurā viņa jau ieguvusi zināmu pieredzi, dzīvojot trimdā jau 12 gadus.

Radi kā mūris

Dažādās formās un tehnikās darinātie portreti, klusās dabas, suvenīri un rokdarbiņi, kas noņemti no radu sienām un eklektiski sakarināti visā augstumā pie galerijas gala sienas, raugās uz mums gandrīz kā dižciltīgo portreti kādā dzimtas muižā – ar vieglu aizvainojumu un skepsi par ģimenes tradīcijas lauzēju. Šī siena sintezē noteiktu, visiem pazīstamu ģimenes ligzdiņu sīkpilsonisko estētiku, kurai raksturīgi katra attēla neatkārtojamo nozīmību uzsvērt ar krāšņu biezu rāmi. Šiem attēliem visbiežāk nav citas vērtības kā tikai piemiņa, kas atgādina par vietu vai cilvēku, kurš attēlā redzams vai kurš to dāvinājis, vai ar to saistās kāds sirsnīgs ģimenes stāsts, kas skatītājiem neko neizsaka. Tie var būt nejauši, amatieriski, dekoratīvi, neizskaidrojami vai, objektīvi raugoties, gluži absurdi attēli, piemēram, putna cepetis rāmītī vai glezna ar iecentrētu kafejnīcas Zelta pīle izkārtni, bet visi kopā tie veido neviendabīgu, tomēr cieši saliedētu savējo loku.

Ar fotogrāfijas palīdzību Diāna Tamane pieraksta savu pagātni un ģimenes vēsturi un mēģina saprast savu lomu tajā, kas principā sakrīt ar ikvienas ģimenes “foto sienas” uzdevumu. Māksliniece grib tuvoties šai radu sienai un atstāt savas pēdas, bet dara to savā veidā – ar savu pasaules redzējumu un attieksmi pret attēlu. Vecmāmiņa teikusi, ka mazmeitas saulriets ir pārāk “auksts un metālisks”. Līdzīgi kā mākslinieces skatiens, kurš raugās uz šīs pasaules attiecībām it kā no kāda tālāka analizējoša punkta. Izstādē satiekas viņas ilgas pēc tuvajiem cilvēkiem ar izraidītā indivīda sajūtu. Šai konfliktā jaušama Jona Meka traģika – lavierēšana starp dzīvošanu un dzīves vērošanu, kas mākslinieku izsūta mūžīgā trimdā. Tāpat kā Mekam, arī Tamanei sakāpinātās ilgas piešķir milzīgu nozīmi katram fiksētajam atmiņas kriksītim, katram retajam cilvēciskas klātbūtnes vai mijiedarbes momentam, kura vērtību viņa apzinās, bet kas ne vienmēr ir izprotams citiem.

Tamane pieraksta savu dzimtas vēstures versiju raksturīgi kompaktā, skaidrā un diezgan skaudri analizējošā veidā, ļaujot sadurties arī abu pušu estētiskajiem redzējumiem. Viņa grib panākt, lai tie krustojas, lai notiek paaudžu un pasauļu konfrontācija, nevis dzīves noklusētas aizrit paralēli kā tumšas un noslēpumainas nopūtu upes. Izstāde ir drosmīgs aicinājums uz atklātību un pārskatāmību tuvinieku attiecībās un uzdod filozofiskus un sabiedriski aktuālus jautājumus: ko nozīmē “mans bars” vai “mana cilts” mūsdienās; vai māksla veicina saprašanos; kādēļ sveši cilvēki mēdz labāk saprasties nekā savējie; kas traucē atkalsatikšanos?

Izstādes iecere liekas ļoti precīza un aktuāla, kas ļāvis tai realizēties ar pašsaprotamu vieglumu – attēli organiski izriet cits no cita, līdzīgi kā tie mēdz uzrasties un savietoties uz īstas ģimenes sienas. Tamane uz šīs sienas pārstāv ne tikai māksliniekus, bet arī plašāku migrējošās sabiedrības grupu, kam nākas ikdienā sadzīvot ar integrēšanās neiespējamību.

Pieci darbi gar vienu galerijas sienu ir Diānas Tamanes versija par ģimenes “foto sienu”, kur redzams tas, kas viņai ir svarīgi attiecībās ar savējiem, bet neskaitāmie attēli uz perpendikulārās gala sienas atspoguļo viņu vērtības. Māksliniece, liekas, nav zaudējusi ticību, ka šīs plaknes kaut vienā brīdī un kaut tikai viena punkta platumā tomēr ir spējīgas satikties.