Intervija ar Rodžeru Ballenu

“Rodžers Ballens un viņa septiņas sērijas ved mūs cauri arhetipiskām vietām, kas saistītas ar pagrimumu, atsvešināšanos, absurdumu, postu, vientulību, neskaidrību un zemapziņu, lai mūs aizvestu pie mums pašiem. Viņa fotogrāfijas ir kā rūgtas zāles, kuras nevēlamies dzert, kaut gan zinām, ka tām ir dziedinoša iedarbība.” Tas ir fragments no Rodžera Ballena jaunākās izstādes Arhetipi apraksta Plovdivas Pilsētas mākslas galerijā Bulgārijā, kur apskatāma viņa darbu retrospekcija. To var arī redzēt līdz 13. janvārim Sofijas Nacionālajā galerijā Kvadrat 500. Izstādītas 200 melnbaltās fotogrāfijas no septiņām sērijām (1982–2014).

Rodžers Ballens (1950) ir viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta fotogrāfiem, pēdējos 36 gadus dzīvojis un strādājis Dienvidāfrikā. Starptautisku atzinību ieguvis ar savām īpatnējām, drūmajām vietējo lauku cilvēku fotogrāfijām. Sākotnēji viņš kā ģeologs dokumentējis apkārtnes norises, bet pēc laika sācis inscenēt attēlus pēc sev vien zināmiem kritērijiem. Ballenam ir svarīgi atbrīvot fotogrāfijas no jebkāda kultūras konteksta, padarīt tās universālas.

Teicāt, ka esat izveidojis jaunu realitāti un fotogrāfijas estētiku, kas ietekmē cilvēku psihi. Sakiet, lūdzu, kā jūsu darbi ar to mijiedarbojas?

Manu darbu gadu gaitā raksturo psiholoģiskums. Rezultātā tas atspoguļojas psihē. Ja darbs ietekmē citus cilvēkus, tad tam ir psiholoģiska nozīme, citādi tas tik dziļi neietekmētu viņu psihi. Maniem attēliem ir psiholoģiska ievirze. Es nedodos laukā, lai veidotu psiholoģiskus, sociālus vai politiskus attēlus. Es vienkārši eju ārā un veidoju tādus attēlus, kas izaicina manu psihi. Ja tie izaicina manu psihi, tad parasti izaicina arī citu cilvēku psihi.

Kā var saprast, ka attēli izaicina psihi? Vai jums ir kaut kādi kritēriji?

Tas ir gluži kā mēģināt pieskarties plītij vai ugunij un sajust karstumu. Tu zini, tas ir karsti. Nav nepieciešams izlemt, vai tas izaicina psihi vai ne. Tā vai nu ir, vai nav. Tu zini automātiski. Laba māksla ir kā elektriskais šoks. Ja tu jūti elektrisku šoku, tad tiek izaicināta tava psihe.

Jūs esat teicis, ka ļoti izolējaties no attiecībām ar politiku. Vai jūs noliedzat jebkādus mākslas un politikas saskarsmes punktus?

Jā, bet var būt psihes politika. Ja psihe ir nonākusi attiecībās ar sevi, harmonijā ar sevi, tad tas ir pirmais solis planētas problēmu atrisināšanā. Lielāko daļu cilvēku psihes ir veidotas no represīvas uzvedības, un cilvēkiem nav nekādas saiknes ar savu psihi. Tas ir iemesls vairumam problēmu uz mūsu planētas.

Piemēram?

Dusmas, nepatika, naidīgums, neapmierinātība, greizsirdība un vardarbība. Tās visas ir saistītas ar apspiestiem instinktiem. Ja tev ir attīstīta sevis izpratne, tu nekļūsti greizsirdīgs, tu zini, kā kontrolēt savas dusmas, un tev nav nepieciešamas izpaust šīs emocijas, jo tu izproti sevi. Tev neatkārtojas pēkšņi dusmu uzliesmojumi. Tas, par ko es runāju, ir Freida represiju teorija, kur prāts atbrīvo sevi no sevis, labāk izprotot sevi un savu identitāti. Mēs nevaram atrisināt pasaules problēmas.

Jūs esat strādājis ar bezpajumtniekiem, mentāli nestabiliem cilvēkiem, dažādiem dīvaiņiem. Kā jums izdevās piekļūt viņiem tik tuvu?

Kā tu atrodi puķi, kas tev patīk? Tu staigā apkārt un lūko pēc puķes, līdz ieraugi vienu, kas tev patīk. Kā tu vari kaut ko zināt? Piemēram, mans suns. Es piedāvāju viņam vistu, liellopa gaļu, dārzeņus un graudaugus, bet viņš izvēlas liellopu gaļu. Kāpēc? Es nezinu.

Es varu atrast kādu, kuru fotografēt piecas minūtes. Skatos cilvēku sejās, kamēr atrodu personu, ar kuru vēlos runāt. Kad es atrodu cilvēka subjektu, tie ir 5 % , man joprojām nepieciešams 95 %, lai izlemtu, ko iesākt tālāk.

Ejot cauri jūsu fotogrāfijām, es neredzu daudz melnādaino cilvēku, neskatoties uz to, ka jūs lielāko daļu dzīves strādājat Dienvidāfrikā.

Tu neredzi indiāņus, tu neredzi arī daudz dažāda veida dzīvniekus. Dienvidāfrika ir balta un melna valsts. Man ir ļoti daudz fotogrāfiju ar melnādainiem cilvēkiem, bet tās ne vienmēr ir redzamas sērijās. Daudzus gadus ir bijis vieglāk strādāt balto cilvēku zonās, jo melnādaino teritorijās ieeja bija aizliegta. Bija arī sarežģīti iegūt atļauju, un daudzās teritorijās bija apgrūtinoši fotografēt, bija problēmas ar vardarbību un noziedzību. Ļoti daudzās no šīm teritorijām nevarēja staigāt apkārt ar kameru. Ir ļoti daudz melnādaino pilsētu. Tā nebūtu pārāk gudra ideja.

Kāda ir situācija tagad? Mediji raksta par neskaitāmiem konfliktiem starp melnādainajiem un baltajiem cilvēkiem, baltie dzīvojot bailēs.

Mediji visu pārspīlē. Joprojām eksistē nesaskaņas starp baltajiem un melnajiem, bet ir daudz vairāk problēmu starp melnajiem un melnajiem. Ir ļoti daudz problēmu starp bagātajiem melnajiem un nabadzīgajiem melnajiem, un tur nav nekādas saistības ar baltajiem. Problēmas ir pārspīlētas un deformētas, balstoties uz mediju izvēlēto skatupunktu. Sadursmes starp baltajiem un melnajiem ir katrā pasaules valstī. Tas notiek tūkstošiem gadu starp abām grupām. Dienvidāfrika ir tikai viena no valstīm, kurai ir tādas pašas problēmas kā jebkurai citai valstij pasaulē. Kas tur ir jauns? Tā ir laika un enerģijas izniekošana. Ja tu runā par mākslu, runā par lietām, kas ietekmē, kuras stāv pāri rasu politikai un visām šīm problēmām, jo tās katru dienu mainās. Paskaties uz šo attēlu, vai tur ir kaut kas par politiku? Nē, tur ir par absurdu. Vai tu domā, ka cilvēka dzīve ir absurda?

Savā ziņā, protams.

Absurds ir izaicinošāks nekā politika Dienvidāfrikā.

Jūsu fotogrāfijas ir biedējošas un dīvainas, pilnas ar psiholoģiski satraucošiem cilvēkiem un vietām. Šie attēli ir viegli asociējami ar murgiem. Bet psihologi uzskata, ka smadzenes izmanto sapņus, lai interpretētu dienas laikā piedzīvoto. Ko jūs par to domājat?

Tie var mēģināt risināt pirmatnējo pagātni. Arhetipiskiem sapņiem ir saistība ar pirmatnējo pagātni. Tāds ir arī šīs izstādes nosaukums – Arhetipi. Tur nav nekādas saistības ar to, kas notiek dienas laikā. Tur ir vairāk saikne ar to, kas notika laikā, kad dzīvoja alu cilvēki, vai pirms tam. Kuri baidījās no ienaidnieku uzbrukuma vai uguns, vai no tā, ka kāds var nomest no tilta. Nevar teikt, ka sapņiem ir kaut kāda saistība ar dienu. Tiem ir saistība ar to, kā prāts redz sevi, kur prāts sevi atrod. Tu nevari paredzēt savus sapņus.

Vai ir kaut kas, ko jūs varat paredzēt?

Nav. Vai tu vari paredzēt, kā tu šonakt gulēsi?

Es varu izdarīt pieņēmumus.

Kas notiks, ja tu to nedarīsi?

Protams, viss var mainīties.

Protams. Tas biedē ļoti daudzus cilvēkus. Tāpēc mums sabiedrība ir tāda, kāda tā ir.

No kā jūs baidāties?

Es baidos no haosa visapkārt. Tu nezini, kas notiks. Haoss ir visur, jo tu nevari paredzēt nākotni. Vienīgā lieta, ko tu vari paredzēt, ir tava nāve.

Kas notiks ar fotogrāfiju nākotnē?

Manuprāt, beigu beigās ir svarīga attēla ietekme. Neviens nezina, ko dara kāds cits. Es nezinu, ko darīja Pikaso. Es nezinu, ko darīja šis vai tas cilvēks. Pēc simt gadiem varbūt kāds paskatīsies uz to attēlu. Nav nozīmes, kas tur ir. Svarīgākais ir pats attēls.

Autors nav svarīgs?

Kas šajā pasaulē ir svarīgs? Es nemeloju par saviem attēliem. Es netēloju, ka kaut kas ir kaut kas cits.
Viss turpina mainīties. Nekas nepaliek uz vietas. Es nezinu, kas notiks pēc simt gadiem. Galvenā lieta mākslā ir tās klātbūtne, tā ir ilgstoša, tai ir ietekme uz skatītāju. Man tas ir svarīgi.