Kas ir gada atklājums fotogrāfijā?
Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Viens no šīgada iepriecinājumiem ir Neputna izdotā grāmata Vilis Rīdzenieks, kas ir viens no pirmajiem tik apjomīgiem pētījumiem ar plašu vizuālo materiālu, kas tagad ir baudāms arī plašākai auditorijai. Līdz šim viņu vairāk pieminējām kā Latvijas valsts proklamēšanas fotogrāfijas vienīgo autoru, bet tagad ir iespēja aplūkot viņa fotogrāfisko darbību plašāk.
Alnis Stakle, fotogrāfs un pedagogs RSU:
Nesen Sergija Ļebedinska iesāktais Harkivas fotogrāfijas skolas muzeja (Museum of Kharkiv School of Photography) projekts. Ambiciozā muzeja plānotās darbības jomas ietvers kolekcijas veidošanu, tās digitalizāciju un ukraiņu izcelsmes fotogrāfiem veltītu fotogrāmatu izdošanu. Harkivas fotogrāfijas skolai raksturīgo estētiku pasaulē kanonizēja Borisa Mihailova darbi, bet viņš bija tikai viens no daudziem Harkivas fotogrāfijas pārstāvjiem, lielākais vairums ir mazpazīstami vai nezināmi plašākam interesentu lokam. Ņemot vērā, ka muzejs ir sācis kolekcijas izveidi un ir jau izdota pirmā fotogrāmata KOCHETOV (autori – Viktors un Sergejs Kočetovi), manuprāt, šis ir viennozīmīgi spilgtākais un daudzsološākais 2018. gada notikums postpadomju fotogrāfijas teritorijā.
Eva Saukāne, fotogrāfe:
Kā Eriks Kesels RIBOCA ietvaros Latvijas Zooloģijas muzeja kolekcijā starp putnu, reptiļu un citu dzīvnieku izbāzeņiem izvietoja savas atrastās arhīva fotogrāfijas.
Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Ninas Bermanas izstāde An Autobiography of Miss Wish festivālā Organ Vida Zagrebā. Projekta materiāls veidots 25 gadu garumā un spēcīgi stāsta par protagonistes cīņu par izdzīvošanu seksuālās un emocionālās vardarbības apstākļos, kā arī viņas attiecībām ar fotogrāfi, kura viņai kļūst par uzticamu draugu.
Kārlis Vērpe, filozofs:
Mans šī gada atklājums fotogrāfijā ir Viļa Rīdzenieka mantojums, ko nupat fotogrāmatas veidolā klajā laidis Neputns. Autoru komanda ir radījusi pamatīgu darbu ar lietpratīgiem pētnieciskiem tekstiem un iespaidīgu Rīdzenieka darbu atlasi, ņemot vērā, ka viņa mantojums muzeja krājumā ir vēl plašāks. Rīdzenieka devums un izdotā grāmata ir skaists piemērs vēl apslēptajām Latvijas kultūras bagātībām.
Arnis Balčus, fotogrāfs, FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs:
RIBOCA un jūtamais fotogrāfijas un vietējo autoru īpatsvars. Var saprast vietējo mākslas institūciju kritiku RIBOCA virzienā, tomēr šim notikumam pirmajam izdevies iezīmēt Rīgu starptautiskās mākslas kartē, būtiski veicinot kultūras tūrismu. Tajā piedalījās gana daudz vietējo autoru, kas bija pozitīvs pārsteigums. Turklāt labas fotogrāfijas Rīgas biennālē bija vairāk nekā Rīgas fotogrāfijas biennālē. Ilgtermiņā ieguvēji būs gan mākslinieki, gan skatītāji, gan valsts ekonomika.
Kristīne Madjare, fotogrāfe:
ISSP Galerijas atvēršana ir milzīgs pienesums Latvijas fotogrāfijas vidē, un jau pirmajā darbības gadā ir noorganizētas vairākas lieliskas izstādes.
Santa Remere, mākslas kritiķe:
Ļoti subjektīvi un pēc principa “fotogrāfija, kas man parādās acu priekšā”, kad tiek uzdots šis jautājums. Firozs Mahmuds ir viens no starptautiski uzlecošajiem laikmetīgajiem māksliniekiem, kas nāk no Bangladešas un strādā ar dažādu materiālu smalkiem grebumiem un fotogrāfijas instalācijām. Viņš pasaules lielāko metropoļu izstāžu zālēs spītīgi izstāda darbus, kas balstīti viņa zemes specifiskajā vēsturē, kultūrā un pasaules redzējumā. Šīgada Bangkokas biennālē Mahmuds prezentēja migrantu ģimeņu fotogrāfiju sēriju Izmirkušais sapnis (Soaked Dream, 2018), pie kuras strādā jau desmit gadus. Tajā atjautīgi tiek apspēlēta estētika, kādā esam pieraduši redzēt (anti)migrācijas kampaņu plakātus vai mediju attēlus ar svešiniekiem, kas ierodas naktīs un laivās, tikai viņi nēsā mulsinošas zaļas metāla brilles, kuru ornamentos neatdalāmi savijas Dienvidāzijas tradicionāli reliģiskie mākslas motīvi ar militāro un industriālo steampunk estētiku – nolauzti tēmekļi un ieroču atlūzas pārtop grezni izmargotos kroņos un tādos kā kargo kulta objektos. Ar mulsinošajām zaļajām brillēm Firozs Mahmuds simboliski izmaina perspektīvu, ar kādu skatāmies uz migrantiem mediju tiražētajos attēlos, ļaujot paskatīties pašiem uz sevi, uz Eiropu, caur to kaleidoskopu, caur kuru mūs ierauga atbraucēji no atšķirīgas kultūras telpas. Mahmudam tas sanāk tik trāpīgi, ka šīs fotogrāfijas neizdodas aizmirst un “atredzēt”.
Santa Hirša, mākslas kritiķe:
ISSP absolventes Elīnas Semanes Instagram performances (patvaļīgs apzīmējums) varētu salīdzināt ar klasisko Treisijas Eminas gultas instalāciju. Privātās dzīves ekshibicionismā jūtu brīnišķīgu (jo vēl nepieradinātu) māksliniecisko potenciālu savas paaudzes un laikmeta gara izteikšanai nejaušu foto un video piezīmju veidā.
Jānis Taurens, filozofs:
Lasot Martina Mitelmeiera atsūtīto savas grāmatas tulkojumu krievu valodā, ko varētu tulkot kā Adorno Neapolē, skatos uz tajā nodrukāto Greteles Karplusas – Adorno vēlākās sievas – fotogrāfiju, kurā viņa redzama 1928. gadā Kapri salā, kas četrus gadus iepriekš bija Asjas (Annas) Lācis un Valtera Benjamina iepazīšanās vieta; Mitelmeiera teksts man atgādina par kādu tajā pašā 1928. gadā publicētu Šūbertam veltītu Adorno rakstu, kas sākas ar vulkāna (Vezuva?) metaforu un spoži salīdzina 19. gadsimta mūzikas surogātformas – popūrija – rašanos ar buržuāzisko ainavas reducēšanu uz pastkartītē redzamo skatu. Prātā pēkšņi ienāk doma: vai fotogrāfija vēl arvien necīnās par atbrīvošanos no šīs mietpilsoniskās uztveres (domāšanas) formas?
Georgs Avetisjans, fotogrāfs:
Les Rencontres d’Arles fotofestivāla ietvaros Francijā man bija vienreizēja iespēja klātienē Église Sainte-Anne d’Arles telpās aplūkot norvēģu fotogrāfa Jona Benediksena izstādi The Last Testament. Šī projekta ietvaros autors bija devies ekspedīcijā uz septiņām pasaules valstīm ar mērķi izsekot un dokumentēt septiņus dažādus cilvēkus, rituālus un to mācekļus, kurus reizē vieno uzskats, ka ikkatrs no šiem pašpasludinātajiem svētajiem ir nācis uz zemes kā glābējs jeb Jēzus Kristus svētajā misijā, lai šeit pravietotu un atgrieztu visu cilvēci Dieva valstībā un ticībā. Mani fascinēja ideja, ka varam uzdot paši sev jautājumu par to, kas ir šie cilvēki un no kurienes nāk šī apgaismības ideja un/vai kā tiek subordinēti viņu sekotāji un/vai oponenti. Vēlos arī vērst uzmanību uz šīgada izdevumu tepat Latvijā – Dievs Daba Darbs, ko ir pašizdevusi Vika Eksta. Man ļoti patika kompozicionālie risinājumi fotogrāfijās un arī grāmatā iekļautās vizuālās liecības, kas tika atrastas mājā – darbu saraksti, receptes u. c. –, kas man lika pakavēties pašam savās atmiņās un atcerēties arī savu vecmammu.
Līga Lindenbauma, mākslas zinātniece un kuratore:
ISSP Galerija ar regulāru fotoizstāžu nomaiņu Rīgas kultūras telpā ienes patīkamas pārmaiņas.
Jana Kukaine, mākslas kritiķe:
Berlīnē dzīvojošas Latvijas izcelsmes mākslinieces Lando sērija It’s All Drag, Baby. Ceļojums dzimtes galaktikā ārpus Kopernika saules sistēmas.
Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Izstāde Shape of Light – 100 Years of Photography and Abstract Art, kas bija skatāma Teitā Londonā. Es to pat nesauktu par atklājumu, bet apstiprinājumu tam, ko vērtēju fotogrāfijā kā mākslas medijā. Latvijā pozitīvi vērtēju ISSP Galerijas darbību, kā arī izdevniecības Neputns ieguldījumu fotogrāfijas vērtību izgaismošanā (grāmatas par Vili Rīdzenieku un Andreju Grantu).
