10 minūtes ar Berntu Arelu no Fotografiska

Bernts Arels (Berndt Arell, 1959) ir bijis dažādu mākslas muzeju direktors Somijā un Zviedrijā – Helsinku pilsētas mākslas muzejā (2001–2007), Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos (2007–2009), Nacionālajā muzejā Stokholmā (2014–2017). Bijis arī Zviedrijas Kultūras fonda direktors. 2018. gadā Arels sāka strādāt Fotografiska par izstāžu producentu, kad muzejs plāno globāli paplašināties. Viņa uzdevums ir nākamajā sezonā sarīkot izstādes visās četrās muzeja atrašanās vietās – Stokholmā, Londonā, Ņujorkā un Tallinā.

Šī gada maijā viņš kā eksperts piedalīsies Rīgas Fotomēneša portfolio skatē, uz kuru šobrīd iespējams pieteikties.

Kā jūs sākāt strādāt Fotografiska, kādi ir jūsu ikdienas darbi?

Sāku strādāt pagājušajā gadā, veidojot izstādes muzeja jaunajās filiālēs – šogad atvērsimies Londonā, Ņujorkā un Tallinā. Datumus un izstādes vēl neesam publiski izziņojuši.

Kā jūs raksturotu Fotografiska izstāžu politiku?

Fotografiska aptver plašu fotogrāfijas lauku – vēsturisku, modernisma un laikmetīgu; gan nekustīgus, gan kustīgus attēlus. Tā ir izaicinoša fotožurnālistikas, modes, dokumentālās un mākslas fotogrāfijas kombinācija.

Kas līdz šim ir bijis lielākais izaicinājums?

Tā kā auditorija ir ļoti daudzveidīga, izaicinājums ir vienu un to pašu māksliniecisko izteiksmi komunicēt dažādos toņos.

Kādas sastāvdaļas veido lielisku izstādi?

Vissvarīgākais, pats par sevi saprotams, ir mākslinieks. Augsta mākslas kvalitāte ir pats galvenais. Nākamais – svarīga ir komunikācija ar auditoriju, veids, kādā jūs iztulkojat izstādi publikai, viesiem, bez noreducēšanas līdz “vienīgajam pareizajam veidam”. Man izstādes kūrēšanas process rokrokā ar mākslinieku sagādā vislielāko gandarījumu, šai procesā piedalās izstādes arhitekts, gaismu dizainers un visi citi kolēģi.

Kura izstāde jūs pēdējā laikā ir pārsteigusi un iedvesmojusi?

Annas Klarensas (Anna Claréns) instalācija When everything changed (Kad viss mainījās, 2018, Fotografiska). Ļoti privāts un drosmīgs stāsts par mākslinieces ģimeni un par to, kas notiek, kad jūsu bērns ir autists – mēs varam redzēt (un dzirdēt) tēva (mākslinieces dzīvesbiedra), brāļa un māsas balsis… aizkustinoši un svarīgi. Neatstāja nevienu vienaldzīgu.

Kas jums patīk portfolio skatēs, un kāpēc fotogrāfiem būtu tajās jāpiedalās?

Tas ir sava veida dialogs starp abiem dalībniekiem. Lai padarītu to noderīgu un interesantu abiem, jums jābūt gatavam saņemt vismaz tikpat daudz, cik dodat. Tāda ir mana pieredze. Portfolio skatēs es satieku daudz jaunas mākslas, zināšanu un ideju, par ko esmu pateicīgs. Es nekad nepalaistu garām iespēju iepazīties ar jauniem māksliniekiem (no kuriem dažus es citādi nekad varbūt nesatiktu). Tas bieži vien ir kā veiksmīgs aklais randiņš.