Vai fotogrāfija var kaut ko ietekmēt? Intervija ar Annu-Kaisu Rastenbergeri
Anna-Kaisa Rastenbergere ir Politiskās fotogrāfijas festivāla mākslinieciskā vadītāja un līdzdibinātāja. Tas tiks atklāts šonedēļ Helsinkos. Pasākums, kas aizsākās 2015. gadā un notiek ik pēc diviem gadiem, mēģina noskaidrot, ko vārds “politisks” nozīmē laikmetīgās fotogrāfijas praksē.
Rastenbergere bijusi Somijas Fotogrāfijas muzeja galvenā kuratore un patlaban pasniedz Izstāžu un telpas studijas Helsinku Mākslas universitātē. Viņa veidojusi laikmetīgajā fotogrāfijā balstītas izstādes Hamburgas Fotogrāfijas triennālē un Maskavas biennālē un raksta par fotogrāfiju dažādiem izdevumiem.
Ko jūs izceltu šī gada festivāla programmā?
Galvenais ir dialogs starp izstādītajiem fotogrāfijas projektiem. Tiem piemīt viengabalainība, un tie izmanto fotogrāfiju kā līdzekli, lai risinātu aktuālas lietas. Katrā festivālā mēs darām visu iespējamo, lai apvienotu darbus, kuri skatītājos veido ētisku izpratni, ka viņi neatrodas ārpus šiem apstākļiem, kas fotogrāfiju un šos attēlus padarījuši iespējamus. No skatītājiem tiek prasīts interpretēt, savienot faktus un iztēloties kopā ar fotogrāfijām. Šogad festivāls izceļ fotogrāfijas projektus, kas pievēršas mazākām un lielākām pārmaiņām, kā arī alternatīviem domāšanas veidiem un dzīvesveidam. Izmaiņas var būt gan personīgas izvēles, gan var būt vērstas uz visaptverošāku sabiedrības vai ekonomiskās varas struktūru reformu. Projekti iztēlojas ētiskas iespējamības, kas mums ļauj apšaubīt esošās struktūras. Šogad festivāls atšķiras ar to, ka, pateicoties piešķirtajai dotācijai, mēs varējām pasūtīt četrus projektus par tēmu “Iespēja”, kurus izvēlējāmies atklātā konkursā.
Kā radās ideja par festivālu, un kā tas ir attīstījies kopš 2015. gada?
Kopā ar fotogrāfu, otru festivāla māksliniecisko vadītāju Sanni Sepo sākām domāt, ka ir nepieciešams vairāk diskusiju par to, kā fotogrāfija var veicināt pārmaiņas, un kā, izmantojot fotoattēlus, varam runāt par akūtām politiskām tēmām. Mākslas telpas ir vietas ētikas un politikas diskursam. Mēs skaidri pasakām, ka festivāls vēlas koncentrēties uz aktuāliem jautājumiem un piespiest cilvēkus reflektēt un diskutēt.
Vai fotogrāfija mūsdienās var ietekmēt politiku?
Jā, protams. Patlaban fotogrāfija ir liela daļa no Rietumvalstu ikdienas dzīves tik daudzos dažādos veidos: sociālie mediji, novērošana, attēlu kari, pilsoniskā žurnālistika, paplašinātā realitāte, spēles… Tā ir kļuvusi politiska arī daudzos citos veidos, nevis tikai kā reprezentācijas vai pierādījuma rīks. Fotogrāfijai kā pierādījumam un lēmumu pieņēmēju izmantotam rīkam ir arī sena vēsture un, ja vēlaties, nasta. Nosaucot fotogrāfijas festivālu par politisku, sākumpunkts ir uzsvērt fotogrāfiju sabiedrisko dimensiju – vārds politikos sengrieķu valodā nozīmē “saistīts ar pilsoņiem”. Daži neseni piemēri tiešai ietekmei uz politiku Somijā ir kautuvēs un dzīvnieku audzētavās uzņemtās fotogrāfijas.
Ja runājam par pašreizējo politisko situāciju pasaulē, kas jūs visvairāk uztrauc?
Ir patiešām satraucoši, ka pašreizējā politiskajā diskursā un lēmumu pieņemšanā par ekonomiku balstītie argumenti vienmēr tiek uzskatīti par vērtīgākiem nekā ētikas un ekoloģijas argumenti. To varam redzēt lēmumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos vai citiem vides jautājumiem. Vēl viena liela problēma ir populisma pieaugums, rasisma un mizogīnisma diskurss un ietekme.
Kas ir bijis lielākais izaicinājums, veidojot festivālu?
Atbilde būs ļoti garlaicīga un paredzama: nauda. Pat, ja mums paveicas tikt pie finansējuma, lai festivāls varētu notikt, mēs producentiem radām nedrošus darba apstākļus, jo pastāvīgās projektu naudas piesaistes dēļ nevaram garantēt pastāvīgu darbu. Vienmēr apmaksājam ceļa izdevumus un honorārus uzaicinātajiem māksliniekiem, fotogrāfiem un kuratoriem, tomēr samaksa ir neliela, un daudz darba visi festivālā iesaistītie veic brīvprātīgi. Tomēr sajūta, ka šis darbs ir svarīgs, atgriezeniskā saite un visi tie brīnišķīgie cilvēki, ar kuriem mēs pagājušogad un šogad esam strādājuši, atsver bažas par naudu.
