Vienas fotogrāfijas stāsts: Līga Spunde
Līga Spunde (1990) lielākoties veido multimediālas instalācijas un konsekventi gandrīz katrā darbā izmanto arī fotogrāfiju – bieži vien rūpīgi incenētu, personīgus stāstus cieši savijot ar fikciju. Personālizstādē Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi, kas līdz 10. oktobrim apskatāma kim? laikmetīgās mākslas centrā, Līga pievēršas nežēlībai, kas slēpjas zem ikdienišķām komunikācijas un informācijas apmaiņas formām internetā, analizējot “naida kultūru” ne vien tiešsaistē, kur lietotāji apmainās ar stindzinoši necilvēcīgiem tekstiem, attēliem un video, bet arī reālajā ikdienas dzīvē. Māksliniece saka, ka izstāde “ir par cilvēka tumšo pusi, kurai ir daudz dažādu nokrāsu. Esmu apkopojusi vairākus mazus motīvus, kurus atpazīstu visiem zināmos simbolos, kas lielā mērā dominē digitālajā pasaulē, kas kļuvusi par cilvēku nīšanai ērtu vietu.”
Kādas izstādē redzamās fotogrāfijas nosaukums ir Nīšanas bauda. “Šai fotogrāfijai ir konkrēta doma, kas principā vizualizē naidu pašam pret sevi. Interneta subkultūra bieži vien ir izteikti pašdestruktīva, un šīs pašdestruktīvās tiekmes ir absolūti vienkārši vizualizēt, piemēram, ar rētām. Arī šajā fotogrāfijā tas ir vizualizēts ļoti tiešā veidā – izmantojot dūmus, specefektus un grimu, par ko parūpējās imitāciju meistare Ieva Putniņa.” Fotogrāfijā redzamais jaunietis ir aktieris, un situācija esot apzināti konstruēta. Kā īpašs stila elements ir izmantots grupas Slipknot krekls. “Tas arī nāk no mana novērojuma – feisbukā atradu grupu Kristieši pret Slipknot, kas šķita gan absurdi, gan reizē arī ļoti smieklīgi, vienlaikus nevarot saprast, cik lielā mērā tas ir nopietni, un cik – joks. Arī kristieši var būt dumpīgi. Skaidrs, ka Slipknot ir viena no grupām, kurām tiek piedēvēts sātanisms. Vēl šiem mūziķiem ir arī maskas, kas savukārt kā anonimitātes simbols parādās arī citos tēlos izstādē. Šī fotogrāfija ir kā viena ķēdīte visā idejiskajā izstādes lokā.”
Gan šajā fotogrāfijā, gan izstādē kopumā izmantota atsauce uz 18. un 19. gadsimta britu autora Viljama Hazlita (William Hazlit) eseju krājumu ar tādu pašu nosaukumu Nīšanas bauda. “Eseju krājums bija viens no iedvesmas avotiem šai izstādei. Tajā ir arī viens no šī krājuma citātiem, kas pārfrāzējot ir par to, ka tie, kas karo ar citiem, nav mierā paši ar sevi – ka visa šī naida sakne patiesībā ir naids pašam pret sevi. Tas īsti nav ļaunums, bet gan vajadzība pēc tā. Piemēram, prieks par sava ienaidnieka neveiksmi varbūt līdz galam nav ļaunums, jo tas joprojām ir prieks, bet tajā pašā laikā pret kādu citu tas ir negatīvi.” Šī duālā situācija bieži vien atpoguļojas ļoti dažādās lietās, bet beigu beigās tas viss vienkārši izrādoties ļoti melns joks.
