Vienas fotogrāfijas stāsts: Artūrs Kondrāts
Artūrs Kondrāts (1984) ir portretu un modes fotogrāfs ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi. Lielākoties strādā studijā pie dažādiem komercdarbiem, kā arī bildē portretus savam fotoprojektam Pieturpunki. Tas ir autoram personīgi tuvs projekts, kura ietvaros viņš katru nedēļu uzaicina uz fotosesiju un sarunu kādu interesantu personību, lai pēc tam veidotu tekstu un fotogrāfijas. “Fotografējot cilvēkus, vienlaikus vienmēr notiek saruna – gan tiešā, gan netiešā veidā. Komunikācija starp fotogrāfu un modeli ir neatņemama fotosesijas sastāvdaļa. Gadu gaitā, bildējot cilvēkus, esmu uzklausījis daudz interesantu stāstu par dzīvi, darbu, nejaušībām. Gribējās šos stāstus, kas paliek aizkadrā, iznest arī ārpus studijas, un tā radās Pieturpunkti. Bildējot cilvēkus, caur fotogrāfijām mēģinu turpināt šos stāstus, izmantojot dažādus simbolus, priekšmetus un citus elementus, lai bildes un teksts papildina viens otru.”
Šoreiz Artūrs stāsta par fotogrāfiju, kas tapusi pirms vairākiem gadiem Liepājā pavisam nejaušas apstākļu sakritības rezultātā. “Fotogrāfija tapa 2013. gadā, kad biju komandējumā Liepājā. Bija ziema, auksts laiks, bet man bija jānobildē gaismas objekti, kas izvietoti pāris vietās pilsētā. Nepārzināju Liepāju tik labi, lai zinātu, kas kur atrodas. Pat nezināju, kā nokļūt līdz tiem objektiem! Vienkārši noķēru taksi, kurš mani pēc tam pusstundu vadāja pa ielām, kur bija jābildē. Protams, to darīt bija jābrauc vakarā, kad jau tumšs, lai gaismas objekti būtu redzami ieslēgti.” Artūram nebija mašīnas, un uz Liepāju viņš brauca ar autobusu. Kad viss bija sabildēts, bija jau vēls un atpakaļ uz Rīgu ar autobusu vairs tikt nevarēja. “Sabildēju visu un nodomāju – forši, tagad varu atpūsties. Uz Liepāju biju aizbraucis viens un sapratu, ka negribas taču iet vienkārši gulēt! Paņēmu Fontaine lētāko numuriņu un aizgāju uz bāru iedzert. Šķiet, ka tā bija piektdiena, jo klubā bija ļoti daudz cilvēku. Nākamais, ko atceros – pamodos naktī, numuriņā ieslēgts televizors. Un vēl tā sajūta – wow!, baigi sāp galva. Iedzēru ūdeni un atkal aizmigu. Kad no rīta pamodos, sapratu, ka jādodas ārā izvēdināt galvu. Vienkārši pastaigājos, aizgāju līdz jūrai, apkārt miers, ziema. Bija tāds ziemai netipisks laiks – migla un mierīgs ūdens, no kura nāca garaiņi. Atceros arī aukstumu torīt. Laikam bija kādi mīnus 15 grādi, un tā bija pirmā reize, kad biju Liepājā ziemā, kad tur ir pilnīgs tukšums.” Ejot prom no jūras, Artūrs ieraudzīja cilvēku, kurš, tāpat kā viņš, viens pastaigājās. Bez šī cilvēka fotogrāfija nebūtu tapusi: “Parasti jau tās bildes sanāk nejauši – cilvēks vienkārši iet garām, un tu saproti, ka tieši cilvēks ir tas, kā trūka kadrā.” Fotogrāfija tika uzņemta no kāpām, aptuveni 200 m attālumā no tā cilvēka. Šī fotogrāfija Artūram saistās ar stāstu par vientulību un to miera sajūtu, kuru cilvēks, esot pie dabas, var atrast pat svešumā. Protams, katrs tajā saredz ko citu. “Šis ir man neraksturīgs, ainavisks moments,” atzīst fotogrāfs.
