Kas ir gada atklājums fotogrāfijā?

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Par Dāvja Spundes un viņa skolnieku unikālo negatīvu kolekciju zināju jau sen. Kāda projekta sakarā muzeja kolēģi laipni iepazīstināja ar jau apstrādāto daļu, bet izdevums Stikla Strenči šo mūsu brīnišķīgo kultūrvēsturisko mantojumu atklāj jaunā gaismā. Augstu vērtēju grāmatas konceptu, formātu un iejūtīgo attēlu atlasi (Anna Volkova, Vladimirs Svetlovs), grafiskā dizanera darbu (Aleksejs Muraško) un Kirila Kobrina pēcvārdu.

Vika Eksta, māksliniece:
Tas gan notika 2018. gada pašā nogalē – apmeklēju japāņu fotogrāfa Masahisa Fukase retrospektīvu FOAM muzejā, kas atklāja diezgan daudz nezināmā par šī mākslinieka daiļradi. Ļoti bieži domās atgriežos pie redzētā, un nekas no tā, ko redzēju šogad, iespaidu spēcīguma ziņā vēl nav to pārspējis.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Interphoto 2019 festivālā Belostokā bija iespēja redzēt poļu fotogrāfes Zofijas Kulikas izstādi. Lielformāta darbi radīti no maziem attēliem tumšajā istabā, izmantojot šķēres un līmi. Darbi nav digitāli manipulēti. Izskatījās ļoti iespaidīgi.

Santa Remere, mākslas kritiķe:
Atklājums bija Ilmārs Znotiņš izstādē Latgales ļaudis. Līdz šim biju skatījusi katru viņa fotogrāfiju it kā atsevišķi ar tajā ietverto domu un nebiju pamanījusi, cik konceptuāla ir viņa daiļrade kopumā, cik daudzslāņaini mākslinieciskie meklējumi – paša identitātes, latviešu, latgaliešu identitātes, mākslinieka lomas iztaujāšana, “tīrība” vairākos līmeņos – gan kadru estētiskā tīrība, gan tīrās atmiņas, sirdī tīrie cilvēki. Tēmas, kurās viegli varētu iekrist salkanumā, taču Znotiņš tās parāda ļoti meistarīgi un ar plašu vērienu.

Jānis Taurens, filozofs:
Grāmata Stikla Strenči un Strenču fotodarbnīcas arhīvs (Orbīta kopā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju, 2019), par kuru spriežu pēc un caur Kirila Kobrina raksta prizmu (grāmatā šis teksts esot latviešu un angļu valodā, bet es, izmantojot autora laipnu norādi, lasīju oriģinālu neatkarīgā Krievijas kultūras portālā COLTA.RU.

Šelda Puķīte, mākslas zinātniece un kuratore:
Mans gada atklājums ir japāņu mākslinieces Mari Katajamas (Mari Katayama) fotogrāfijas un mīkstās skulptūras, kas šogad bija skatāmas 58. Venēcijas biennāles centrālajā izstādē Lai jūs dzīvotu interesantos laikos. Māksliniece piedzima ar kaulu deformācijām, tāpēc jau bērnībā Katajamai amputēja abas kājas. Tā vietā, lai uzsvērtu sava stāvokļa traģēdiju, māksliniece, iedvesmojoties no leļļu teātra bunraku un dabas, sevi un savu pasauli ir pārvērtusi par maģisku instalāciju, kurā kopā saplūst viņas izšūtās lelles ar pašas ķermeni un apkārtni. Atsevišķās fotogrāfijās šī metode ļauj māksliniecei pieņemt zoomorfas formas, piemēram, atgādinot astoņkāji. Es viņas darbus iztēlojos kaut kur starp fantāziju par Alisi Brīnumzemē un Frīdas Kalo skaudri naivo sirreālismu.

Solvita Krese, LLMC vadītāja
Fotogrāmata Stikla Stenči. Pārsteidzoši aizraujošs fotostāsts, ko veido prasmīgi atlasīta vēsturisko fotogrāfiju dramaturģija. Lielisks dizains, kā arī interesants palpildinošais teksta materiāls.

Eva Saukāne, fotogrāfe:
Fotogrāfe Neha Hirve, kura šogad viesojās Latvijā ISSP rezidences ietvaros. Fotogrāfe ar pārcilvēcisku apņēmību īsteno savus projektus, gūstot starptautisku rezonansi. Starp dzīvi utopiskā ciemā tuksnesī un viesuļvētru medībām Neha nonāca Latvijā, veicot fotogrāfisku eksperimentu Pokaiņos.

Ar interesi sekoju arī Georga Avetisjana triloģijas attīstībai.

Reinis Hofmanis, fotogrāfs:
Pelle Kesa (Pelle Cass) sērija Crowded Fields.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe:
Vikas Ekstas izvirzīšana un nominēšana Purvīša balvai mani patīkami iepriecināja un aizkustināja. Šo aizkustinājumu izjūtu teju ikreiz, kad nokļūstu viņas darbu ietekmes zonā. Ar nepacietību gaidu arī Patom Theatre izrādi Ask the bread, kas veidota pēc Vikas sērijas Dievs.Daba.Darbs motīviem.

Inga Lāce, kuratore:
Šovasar pirmo reizi biju Beirutā un tur strādā ārkārtīgi interesanti mākslinieki, kas izmanto foto arhīvus, lai atsegtu reģiona vēsturi un stāstus, darbojas absolūti fantastiska organizāciju Arab Image Foundation. Bet, ja jāizceļ viena lieta, tad nesen atvērtajā Mina Image Centre redzētā Gazā dzimušā mākslinieka Taisira Batniji personālizstāde Sand Comes Through The Window bija iespaidīga, skaudri un vienkārši atsedzot reģionā valdošās problēmas un neatrisinātos politiskos, teritoriālos jautājumus. Piemēram, tur izstādītā foto sērija Watchtowers ir no 2008. gada, bet šobrīd kontekstā ar visā pasaulē pastiprināto robežkontroļu histēriju vēl jo vairāk aktuāla. Tajā plaši pazīstamā fotogrāfu Bernda un Hilla Beheru metode, fotografējot ūdenstorņus, tiek izmantota fotografējot Izraēlas sargtorņus Palestīnas teritorijā. Sekojot vispārējam streikam Libānā, arī kultūras institūcijas šobrīd ir slēgtas un kopā ar visiem protestē ielās, arī Mina Image Centre ir uz laiku slēgts.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Patiesi iepriecināja Orbītas izdotā grāmata Stikla Strenči, manuprāt fantastiski skaists izdevums, iedvesmo arī rūpīgums un aizrautība Annas Volkovas un Vladimira Svetlova darbā ar šo projektu. Vēl šogad iepriecināja arī ISSP Skolas absolventes Annemarijas Gulbes panākumi, ka viņa ar savu projektu Love Re-Search izpelnījās galveno balvu Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Eiropas jaunrade, ka arī tas, ka projekts sāka tikt pamanīts starptautiski – pirmā solo izstāde nesen atverās Organ Vida festivālā Zagrebā, Horvātijā.

Kārlis Vērpe, filozofs:
Gada atklājums man vēl arvien ir Viļa Rīdzinieka darbu mantojums, kas pašlaik ir aktualizēts izstādē Sejas un stihijas (Latvijas Fotogrāfijas muzejs). Tāpēc gaidu nākamos šāda veida pārsteigumus ar tikpat pamatīgi nostrādātiem latviešu fotomākslas klasiķu izdevumiem.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
Fotogrāmata Stikla Strenči. Parasti vēsturiskās fotogrāmatas raksturo nekritiska, haotiska attēlu atlase (jo gribas taču parādīt pēc iespējas vairāk) un smagnējs dizains, bet šī ir tā retā reize, kad viss izdarīts lieliski – izcils dizains, laba atlase un secīgums, skatīties šo grāmatu patiešām ir bauda.

Elīna Semane, māksliniece:
Tēlnieces Ances Vilnītes fotogrāfiju sērija Eat.Cry.Love izstādes Academia ietvaros, kas apvienoja fotogrāfiju ar glezniecību, neuzbāžoties ar tik ierasto attēla sterilitāti. Sērija vienlaikus lika aizdomāties arī par fotogrāfijas izglītības nepieciešamību un artavu mākslinieciskajā praksē.

Ieva Lejasmeijere, raidījuma Lejasmeijere (NABA) autore, mākslas kritiķe
Tas īsti nav nekāds jaunums vai atklājums, bet atkal un atkal priecājos par Katrīnas Teivānes-Korpas darbību fotovēstures jomā (viņa ir Viļa Rīdzenieka albuma sastādītāja un viena no tekstu autorēm). Atklājums bija dziļāk, proti, tulkojot uz latviešu valodu, lasīt Kirila Kobrina esejas albumam Stikla Strenči. Tie ir iedvesmojoši, aizraujoši teksti, kuros brīnišķīgā veidā satiekas attēla uzņemšanas laiks ar mūsdienu skatītāja uztveri – gan meistarīgi vispārinātu, gan personisku. Vēl īsts atklājums bija Elīnas Eihmanes darbi, kuros autore skaisti apvieno oriģinālu artists’ books estētiku ar dzeju un fotogrāfiju.