Kas ir gada vilšanās fotogrāfijā?

Santa Remere, mākslas kritiķe:
Gandrīz katru mēnesi kādā svētdienas rītā aizeju uz Fotomuzeju – no vienas puses, ir īpaša sajūta būt vienīgajai muzeja zālēs, tajā ir kaut kas svinīgs, sakrāls, no otras puses, šai sajūtai ir vilšanās piegarša, ka nav iespaidu un klātbūtnes enerģijas apmaiņas, jo uzskatu, ka fotogrāfija tomēr kaut kādā mērā arī ir kolektīva un vienojoša māksla, un pilnīgi visas šī gada izstādes bija ievērojami un rekomendējami notikumi.

Inga Lāce, kuratore:
Absolūta vilšanās ir Stokholmā bāzētā mākslas centra Fotografiska franšīzes atvēršana Tallinā. Tukša, tīri estētiska un ārkārtīgi neinteresanta pieeja fotogrāfijai. Kad es to apmeklēju, bija redzamas Kistrijas Mičelas (Kirsty Mitchell) un Janga Fudonga (Yang Fudong) izstādes.

Jānis Taurens, filozofs:
No rīta, dzerot kafiju, dažkārt lasu ziņas tālruņa ekrānā un vienmēr redzu attēlus, kas raksta sākumā. Tādi ir arī nopietnākiem interneta žurnāliem, dažkārt – pēc redaktoru lūguma – arī pats esmu kaut ko piemeklējis (kā man šķiet – veiksmīgi) saviem rakstiem. No Benjamina “Tieši šajos laikrakstos obligāti kļūst attēlu paraksti” esam nonākuši līdz semantiski pazemojošajam “Tekstam obligāta kļūst to ilustrējoša bildīte…”

Vika Eksta, māksliniece:
Šogad mani piemeklēja izteikts spilgtu jaunu fotogrāfisko iespaidu trūkums. Redzēju daudz vidēji labu, labu un ļoti labu sēriju gan izstādēs, gan sekojot publikācijām internetā (FK, Fotoroom, GUPmagazine, Der Greif u. c.), taču neko tādu, kas liktu manai sirdij pukstēt straujāk ilgāku laika periodu. Iespējams, tas saistīts arī ar to, ka šis gads pagāja, ļoti daudz strādājot gan pie saviem projektiem, gan pedagoģijā, gan citos darbos, un līdz ar to nesanāca pietiekami daudz laika un brīvas mentālās telpas, lai padziļināti uztvertu.

Aleksejs Muraško, grāmatu dizainers:
Ievas Raudsepas fotogrāmata Cruise. Vājš koncepts un iemesls grāmatas veidošanai, lielo resursu tērēšana, galvenokart uzticības resursu. Šis projekts var diezgan labi strādāt kā maza autorizstāde, bet pilnīgi nestradā izdevumā.

Šelda Puķīte, mākslas zinātniece un kuratore:
Dažkārt vislielākā vilšanās rodas tur, kur ir bijušas vislielākās gaidas. Šogad tā bija foto pastkaršu kolekcijas izstāde Genderfuck 1900, kas ir skatāma HAM Helsinkos vēl pat līdz nākamā gada rudenim. Līdzīgi Strenču materiālam vai kara laika fotoreportāžai, tā atklāj mums iepriekš nezināmu vai mazpētītu materiālu, ļaujot palūkoties uz pagātni ne tikai kā sastingušu vēsturi, bet kā sociāli aktuālu un nozīmīgu tēmu. Izstādes uzstādījums ir parādīt eksperimentus ar dzimuma identitāti un drag kā kaut ko, ar ko cilvēki ir rotaļājušies jau izsenis, sievietēm pārģērbjoties par vīriešiem un vīriešiem par sievietēm. Izstādi veido Harri Kalha, kura kolekcijā bez pastkartēm atrodas arī būtiski sirreālistu darbi. Atlases kritēriji gan bija gaužām garlaicīgi, izvēloties akcentēt vairāk pastkartes, kurās redzamas sievietes pārģērbušās par vīriešiem, kas bez joka elementa var tikt saistīts arī ar sieviešu emancipāciju, kamēr lielāka daļa vīriešu, kas tika reprezentēti šajās pastkartēs kā sievietes, patiesībā reklamēja kādu teātra izrādi. Tam laikam tā bija tipiska parādība, jo sieviešu lomas bieži spēlēja tieši vīrieši. Iespējams es projicēju savas gaidas virzienā, kuru kurators nemaz neplānoja reprezentēt, respektīvi, vienkāršo ļaužu spēles ar dzimuma identitāti, tādā veidā atbrīvojot sevi no sociāli uzspiestajiem seksuālās orientācijas un reprezentācijas rāmjiem.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe:
Kā jau katru gadu – Latio melnbaltās fotogrāfijas kalendārs.

Elīna Semane, māksliniece:
Ievas Raudsepas videodarbs Tā varētu tevi arī aprīt un fotogrāmata Cruise, kas tika prezentēti ISSP Galerijā. Lai arī Ieva piedāvāja subjektīvu, metaforā balstītu stāstu par jaunību, tas tomēr radīja pārlieku romantizētu un poētisku pēcgaršu. Ņemot vērā, ka fotogrāfijas bija gan inscenētas, gan dokumentālas, atspoguļojot laiku un cilvēkus šajā kontekstā, tieši šis dokumentālais saturs nomāca ekspektācijas un radīja vilšanos par pazaudētu spēcīgu potenciālu, ko varetu piedāvāt prāmis Rīga-Stokholma. Ņemot vērā neveiklo aktierspēli, izbrīnīja fakts, ka videodarbam ir bijis arī kastings. Tomēr uzteikt gribētos naratīva stratēģijas izvēli, radot bezgalīga stāsta sajūtu. Mulsumu raisīja arī Kārļa Vērpes vērtējums par šo izstādi portālam La.lv, kas drīzāk atgādināja pieklājības pēc uzrakstītu promotēšanu savējiem, uzsverot, ka Raudsepas un [kuratores] Gozes sadarbība esot vērtējama kā rūpīgi pārdomāts un veiksmīgs notikums pēdējā laika Rīgas vizuālās mākslas dzīvē. Manuprāt, drīzāk garlaicīgs.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
VKKF lēmumi apturēt finansējumu biedrībai, kas izdod FK, par 50% samazināt dotāciju satura veidošanai. Tas dzen vēl lielākā bezcerībā – jo mazāk mums dod, jo mazāk mēs varam izdarīt; jo mazāk mēs izdaram, jo mazāk mums dod.