Nekādības slavinājums

Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 4. oktobrim aplūkojama Aļņa Stakles personālizstāde Ne zirgs, ne tīģeris. Tās nosaukumā ietvertais teiciens kaut kādā ziņā attiecināms arī uz pašas izstādes iespaidu un saturu – mūsu platuma grādos tam sinonīmo “ne zivs, ne gaļa” mēdz lietot, lai raksturotu kaut ko viduvēji neinteresantu, neizteiksmīgu, nekādu. Šādu urbāno parādību, situāciju un noskaņu fiksēšanai savā jaunākajā izstādē pievērsies arī Alnis Stakle. Izstādes radīto iespaidu ir grūti formulēt un tas arī atrodas kaut kur starp zirgu un tīģeri – izstāde nav izcila, bet nav arī slikta, tai piemīt monotonijas valdzinājums, taču pēc apmeklējuma tas diez ko ilgi prātā nepaliek, ātri izplēnot. Bet vai ikdienišķas pelēcības attēlojoša māksla vispār var būt aizraujoša?

Ne zirgs, ne tīģeris veido foto un video materiāli, kas tapuši Alnim Staklem 2013.-2017. gados apceļojot Ķīnu. Viņa radošajā biogrāfijā tā nav ne pirmā sērija par Ķīnu un arī ne pirmā, kas pievēršas marginālām urbānās dzīves telpām, meklējot saistošo vienkāršajā un ikdienišķajā. Atsvešinājies no Ķīnas kā politiska lieluma un no Ķīnas kā austrumu eksotikas priekšmeta, fotogrāfijas pievēršas drīzāk tam, kas Ķīnas nomales “vieno” ar citām vietām un dēvējams par bezpersoniski globālistisko, to, kas visur izskatās ja ne tāpat, tad ļoti līdzīgi. Autors ir konsekventi fiksējis necilas, nomaļas vietas, kādas ceļinieks var sastapt jebkur, ļaujoties saplūst ar vietas piedāvātajiem noteikumiem, noskaņu, atmosfēru. Bet vai ar to pietiek mūsdienu pasaulē, kurā fotogrāfiju ir daudz un ikdienišķības vēl vairāk? Un vai ikdienišķībai obligāti jābūt neikdienišķai, lai to pamanītu un uztvertu kā mākslas darbu, estētisku pieredzi?

Par vienu no centrālajiem izstādes vizuālajiem motīviem kļūst gaisma – tā ienāk caur netīši izgaismotām fotogrāfijām augšstāva zāles ekspozīcijā un neona lielpilsētas gaismām video darbā. To kopā savij melanholiski monotonais un Staklem raksturīgais attālināti atturīgais vērojums bez konkrētiem stāstiem, tikai ar uzvedinājumiem. Mākslas zinātniece un teorētiķe Alise Tīfentāle savulaik rakstot par Stakles darbiem šo estētiku dēvējusi par “nekādo” ainavu, kas par mākslinieciskā pārdzīvojuma priekšmetu padara necilo un prozaisko. Šoreiz daļu no ekspozīcijas veido nosacīti Ķīnas ļaužu portreti, kurus par neciliem dēvēt neklātos, taču apstākļu, tipāžu un kadru kompozīcijas izvēle ir pakļauta tam pašam atsvešinātajam skatienam, kas gremdējas urbānajās ainavās.

Ne zirgs, ne tīģeris arī ir nekādības iemiesojums, taču vienlaikus izstādes kadri spēj piesaistīt uzmanību ar savu nepieradināto dabiskumu, zināmu neveiklību un nepareizību. Arī video kolāža vienā brīdī apmeklētāja skatienu ieved hipnotiskā vērojumā – kadros nekas tā īsti nenotiek, tā ir nomaļu rosīšanās, triviāli pilsētas nostūri, taču to dabiski mierpilnais ritms, iespējams, atbilst cilvēka prāta iekšējam laikam un tādēļ ļauj tam paklejot savās necilajās nepretenciozitātēs. Arī paša autora skatiens ir izteikti statisks – kamera sastingusi un nekustīgi, ar novērošanas ierīcēm raksturīgu bezpersoniskumu vēro un fiksē apkārt notiekošo, un vienīgais mainīgais elements tajā ir gaismas krāsu dinamika.

Nedaudz mulsina augšstāva ekspozīcijas iekārtojuma veids, ko varētu dēvēt par sienas kolāžu. Fotogrāfijas šķiet “izsvaidītas” pēc dekoratīvas nejaušības principa, neļaujot apmeklētāja skatienam fokusēties uz kaut ko konkrētu, turklāt daļa pat īsti nav saskatāma. Vai šāda izkārtojuma nolūks ir vēl vairāk uzsvērt fotogrāfiju prozaiskumu? Alnis Stakle vairās savu rokrakstu un mākslinieciskos uzstādījumus identificēt ar aktuālajām fotogrāfijas tradīcijām, virzieniem, atslēgas vārdiem, piemēram, viņš uzsver reportāžu dokumentālismu kā sev pretēju izteiksmi, jo tā vērsta uz “sensāciju meklēšanu”, kurai viņš sevi pretstata ar antisencsacionālismu. Sirdi un prātu aizkustinošu vizuālo stāstu vietā skatītājam tiek piedāvāts “skatīšanās prieks”, kā norādīts izstādes anotācijā.

Autora attieksme pret laikmetīgās fotogrāfijas kontekstu, tā bieži vien virspusējo fokusu, kas daudzveidību un daudzbalsību unificē vienveidīgās klišejās, man ir cilvēciskā līmenī saprotama, taču vienlaikus izstādē redzamais konceptuālā līmenī pretojas tam, ko “prieks” un “skatīšanās” nozīmē mūsdienu cilvēkam. Pirmkārt, esam pieraduši pie vizuālās retorikas, metaforām un stāstiem, un bezmērķīga skatīšanās vairs nav daļa no mūsu ikdienas “lūkošanās” praksēm, kas vairāk vai mazāk vērstas uz verbālu vizuālā satura apstrādi un produktivitāti (jo sevišķi sociālo tīklu attēli). Ne mazāk problemātisks ir arī “prieks” – emocija, kas laikmetīgajā mākslā šķiet sveša, tās vietā mentālo klimatu veido pretrunas, absurdi, divdabības, bet pozitīvākajos vai dzīvespriecīgākajos piemēros – ironijas raisīts pacilājums. Rodas iespaids, ka Stakle ļoti apzināti pretojas tam, ko no laikmetīgās fotogtrāfijas pieprasa laikmets, viņš vēlas būt laikmetīguma avangardā, taču vienlaikus izstāde Ne zirgs, ne tīģeris liek domāt, ka autors pats nav atradis to niansi, kas zirgu atšķir no tīģera un tīģeri no zirga, tāpēc viņa kā autora pozīcijas nav līdz galam skaidras – kam tieši no neaptverami plašā laikmetīgās fotogrāfijas aspektu un formu kopuma viņš pretojas?
Nekādības, ar kurām Alnis Stakle ienāca Latvijas fotogrāfijā kā oriģināls autors, šobrīd kļuvušas par meinstrīmu, taču ne tajā pakāpē, kas virziena pionieriem ļautu eksistēt kā klasiķiem, kuru rokraksta nemainība ir plaši pieprasīta prece – šis ir laikmets, kas pieprasa nemitīgi mainīties un pārsteigt ar nebijušo, un šādi apstākļi nevienam māksliniekam nav ērti un patīkami. Stakle šķietami meklē jaunas nianses teritorijā, ko jau ir izpētījis, arī projektu Ne zirgs, ne tīģeris viņš piesaka kā vietas un laika gara atklāsmes iespēju un no šāda skatpunkta eksponētie materiāli ir interesanti. Taču neko vairāk par “interesanti” tie arī nespēj sniegt laikmetā, kas attēlu pakļauj prasībām pēc skaļas, bravūrīgas retorikas vai tikpat spilgtas klusēšanas. Stakles darbi nav ne skaļi, ne klusi.