Cilvēka mērogs

Pagājušais gads bija dulls. Kurš varēja paredzēt, ka šajā salīdzinoši mierīgajā un mūsu sabiedrībai ciešami labklājīgajā posmā būs jāpieredz vīrusa pandēmijas izraisīta zinātniskās fantastikas realitāte, kas izjauc spēles noteikumus, sašūpo tiesības, vērtības, paradumus, dažos mēnešos sašķoba sabiedrības attēlu līdz nepazīšanai? Šajā ziņā liekas kaut kā pat simboliski, ka Latvijas fotogrāfijas dzīvē šis izjauktais, pārtrauktais un apstādinātais 2020. gads izskanēja tieši ar klasiķes Māras Brašmanes izstādi Atskatoties. Pēc tam, kad jau beigušās visas aptaujas, savāktas statistikas par gada kultūras notikumiem un labākajiem māksliniekiem, tajās pāris dienās pirms muzeju galīgas aizklapēšanas un mājsēdes režīma pastiprināšanas Latvijas Fotogrāfijas muzejā tika atklāta pamatīga un gaidīta Brašmanes retrospektīva jeb nāca “gaismā pati lampa” (Marta Pujāta vārdiem), kas joprojām tur spīd, tikai aiz aizvērtām muzeja durvīm.

Izstāde bija atvērta vien dažas dienas un tās apmeklējums bija paradoksāla pieredze brūkošas pasaules panikas apstākļos – vai varēs vēl paspēt? Cik tuvu drīkst pieiet māksliniecei? Ne vairāk kā 3 apmeklētāji vienlaicīgi, žurnālistu un fotogrāfu ieskaitot! Es kaut kā tomēr tiku klāt, ātri paskatījos abos stāvos, zinu pat cilvēku, kurš pakļuva zem auto, cenšoties paspēt uz izstādi. Bet Māru Brašmani šķietami nekas nevar izsist no līdzsvara, varbūt tikai kādi pašai vien saskatāmi trūkumi fotogrāfijas drukas kvalitātē vai pēdējie pieskārieni izvēlē. “Esmu dzīvojusi un turpinu dzīvot nemitīgā pārmaiņu laikā. Tas arī radījis manu vēlmi iemūžināt šos procesus,” fotogrāfe atkārto, neko daudz vairāk vārdos nepaskaidrojot, un lūkojas uz intervētāju ar savu kaķa rāmo, mierpilno skatienu, kas liekas trenēts cauri visām laikmeta maskām saredzēt kaut kādu nemainīgu cilvēka fundamentu. Nevis ideju un sasniegumu dzīvi, bet personīgo, horizontālo dzīvošanu, kuru katrs pazīstam pēc iekšējas, ne ar ko nesajaucamas sajūtas un kura mainīgajā, skrienošajā pasaulē ir ļoti silta un dārga vērtība per se.

Iespējams, citos apstākļos es izstādi skatītos citādāk – ar nostalģiju pēc vecās Rīgas un senajiem, vienkāršākajiem, godīgākajiem laikiem, kurā cilvēcība pastāvējusi it kā tīrākā formā – kā pretreakcija nomācošajam politiskajam spiedienam. Bet šodien, kad robežas atkal aug, realitāte un lomas strauji mainās, un es stāvu rindā pēc skolas ēdiena paciņas gandrīz kā deviņdesmitajos ar talonu kabatā, man Brašmanes attēli rāda vēl kādu citu bildi. Man liekas, ka tādu labo laiku un cilvēku, kas pēkšņi 2000. gados atklāti un augšāmcelti no Brašmanes arhīviem, nekad nav bijis. Viņa šos kadrus un šo realitāti rada. Tas viss ir fotogrāfes skatienā – spīts, kas cenšas noņemt visu lieko, falšo, uzspēlēto un jebkuros apstākļos acu priekšā likt tikai to specifisko minimumu, kas mūs padara par cilvēkiem. Viņa meklē šo elementāro formulu visdažādākajās situācijās – un jo satraucošāki apstākļi, jo šķietami harmoniskāk veidojas Brašmanes kompozīcijas, un jo precīzāk viņa kondensē to, ko gribētos saukt par šejienes cilvēku mentalitāti. Lai kas arī būtu tā “šejiene” – Latvija, Baltija, piekraste? Eiropas province, padomju kūrorts? Noskaņa tik bieza, ka varētu griezt ar sviesta stīgu, bet tajā jūtama piederība arī kaut kādā plašākā, vispārākā nozīmē.

Mani nepamet sajūta, ka šos attēlus ietver intensīvs klusums, ka Brašmane nospiež slēdzi brīdī, kad pazūd skaņa, un tā reizēm notiek – pat ļaužu pilnā zālē vai sarunā, strīdā, pilsētā, putni starp treļļiem atstāj pauzi, lai atskārstu, ka visu laiku dziedājuši, vai pašam prātā apklust domas, paliek tikai tā viena motora rūkoņa vai pakavu klaboņa tālumā. Atskārsmes moments, kurā tu it kā par decimetru atliecies atpakaļ un ieraugi pats savu dzīvi. Šie brīži nav paredzami, tiem nav nekādu priekšnoteikumu. Taču Brašmane paļaujas uz to īstumu, uz to, ka šādi brīži sekos. Kādā intervijā viņa stāsta par padomju cilvēku, kurš vienmēr kabatā ielocījis “avosj” tīkliņu – visādam gadījumam, ja nu iesi pa ielu, ieraudzīsi rindu un kaut ko dabūsi, lai ir, kur ielikt. Bet varbūt paļāvība sagaidīt mēmos brīžus, iegūta no jūras tuvuma, kura, kā zināms, mēdz apklusināt vārdus un domas, vai no slāpējošas jūlija tveices meža vidū, no baložu bara, kuru spārna vēzienu troksnis palaikam pārtrauc pilsētas trotuāru satiksmi, no vietējiem mazrunīgajiem cilvēkiem.

Brašmanes vārds parasti asociējas ar 60.-70. gadu Rīgas ainām, zīmīgo dejošanu uz Rīgas jumtiem, Centrāltirgus ainām, un tieši šo priekšstatu izstādē Atskatoties autore cenšas it kā atspēkot. Parādīt, ka viņas fotogrāfijas ir vairāk nekā liecības par tā laika pilsētu, talantiem, pašmāju brīvdomātājiem un hipijiem, padomju ideoloģijas rūpīgi slēpto neatkarīgo garu Rietumu atblāzmu vietējos iedzīvotājos. Ka mierpilnais lietišķums, darbīgums un alkas pēc estētiskā ir neatņemami integrēts visos cilvēkos kopumā. Tā ir kā iekšēja pārliecība, kuru fotogrāfe ilgu laiku kultivējusi sevī, ar kuru viņa pati ir izdzīvojusi šo laiku, nemeklējot skatuvi, nemācot, neapgalvojot laikmetā, kad idejas tika rakstītas uz kliedzošiem plakātiem un fotogrāfija nodarbojās ar idejiskiem saukļiem un aicinājumiem. Brašmanes protests bija kluss, bet neapgāžams, un padomju laikā tapušie attēli – politiski ar savu būšanu ārpus politiskā. Cilvēku vienlīdzīgums Brašmanes pasaulē ir daudz īstāks un taustāmāks, nekā jebkurā ideoloģijā, kura centusies novienādot cilvēkus pēc kādiem ārējiem parametriem. Tā ir pārliecība, ka atšķirība starp cilvēkiem nekad nav bijusi īsta lieta.

Tirgus

Tirgus ir :lielisks izlīdzinātājs” – kā esejā par Brašmanes Centrāltirgus fotogrāfijām rakstīja Alise Tīfentāle. Tirgus ir visvienkāršāko darījumu vieta, pilsētas un sabiedrības pastāvēšanas priekšnosacījums. Brašmanes fotogrāfijās tirgus parasti parādās savā primitīvākajā formā, kur dabas veltes – sēnes, dārzeņi vai ziedu saišķi – tiek iemainīti pret nelielu naudas summu. Šajā izstādē fotogrāfe nolēmusi parādīt arī šī tirgus aizkulises un perifēriju – kā rodas šī vienkāršā prece, ko tajā tirgo, kas aiz tās stāv, ceļus, pa kuriem tirgotāji un produkti saplūst pilsētā. Vai tā būtu siena talka, kartupeļu talka, piena rati, piena kravas piegāde, mākslinieks, kas ved savu gleznu uz izstādi, vai foto plenēra kolēģi, kas cenšas iegūt izteiksmīgu kadru ar kaķi, kurš ostās ap piena pudelēm. Brašmani neinteresē parādīt preču vērtību, cildināt ražu, izpildītās normas, ideju vai progresa varenību. Viņu interesē process – atbildība un apzinība, ar kādu ikviens dara savu darbu. Katrs cilvēks, kurš stāv aiz šiem procesiem, katrs viņa solis un pieskāriens. Viņas attēli šķietami pauž, ka cilvēka spēkos nav sevišķi vairāk par to, cik viņš var panest, kā arī uzsver, ka mēs neesam gaismas gadu attālumā ne no zirgu ratiem, ne no pašu lasītiem kartupeļiem. No otras puses – arī ar rokām, daudz un neatlaidīgi darot, var paveikt ļoti daudz, taču pasaulei nav jābūt pārcilvēcīgai.

Šīs vienkāršās, pirmatnējās cilvēcības meklējumi panāk efektu, ka cilvēki Brašmanes fotogrāfijās bieži vien šķiet kā tikko atgriezušies pēc katastrofas. Arī burtiski, piemēram Frīgiņtante, kura kopš kara laika dzīvoja zemnīcā (1973). Tikko izlīduši laukā, jo iestājies klusums pēc sprādzienu rīboņas, pierimuši draudi, un viņi lēnām iet uz kādu centru, dodas pēc ēdiena, palīdzības, pēc otra cilvēka tuvuma – stīgo pāri pilsētai vai ciemam. Atkal būvējas pilsēta un sabiedrība – uz drupām, sastatnēm, šķībām, apdrupušām mājām. Cilvēki uz balstiem, ļodzīgiem kruķiem, riteņiem, tikko nostājušies uz kājām, tiecas viens pēc otra, viens otram vajadzīgi. Kaut kur iet, dodas, kaut ko veļ – siena vezumu, kartupeļu maisu, tēlnieks – savus akmens bluķus, māksliniece Biruta Baumane lietišķi nes savu gleznu uz žiguli. Pa vieniem un tiem pašiem izdangātajiem smilšu ceļiem, gar tiem pašiem aplupušajiem, bet stingrajiem māju mūriem. Un katram rokās vismazākais daudzums, kuru var panest. Cilvēkiem var atņemt kontekstu, statusu, valodu, bet cik vien tālu stiepjas cilvēka pasaule, jebkurā interjerā vai eksterjerā, tiklīdz atgriezīsies dzīvība, uzradīsies arī bērni īsās bikšelēs ar kaķēniem klēpī – visvienkāršākā laimes formula.

Fotogrāfija Liepājas tirgus (1965) ar kāpostgalvu kravu, aiz kuras noripojusi tirgotāja salmenīca, iespējams, ietver visu izstādes alegorisko esenci: aušīgu cilvēka pieskārienu lētās, bet neatliekami vajadzīgās provīzijas kalnam. Pieskārienu, kurš nav anonīms, aiz kura vienmēr kāds ir – negrupējams un individuāls darītājs, un turpat atspulgā – baznīca. Tā tur vienkārši ir, vienā līmenī ar kāpostu kaudzi, izlīdzināta un cilvēcīga. Tieksme pēc garīgā piepildījuma vienmēr roku rokā ar kuņģa piepildīšanu. Kādā attēlā starp ļaudīm iekļuvusi arī svētā Marija – laipnā žestā papletusi rokas, kā turot iedomātu priekšautu, pat dievmātes skulptūra Brašmanei izdodas pavisam piezemēta un cilvēcīga.

Pils kartupeļu laukā

Var manīt, ka Brašmane kārto uzkrītoši pamīšus šos produktus un mākslu, tirgu un baznīcas, garīgo un ikdienišķo, pilis un būdiņas, kāzas un fotosalonus – visus vienā līmenī, lai nekādā gadījumā nerastos pārpratumi. Arī pati fotogrāfe vienmēr ir piederīga šiem kadriem, vienmēr kopā ar saviem portretējamajiem, viņai cilvēku vidū nav hierarhijas – katrs dara savu darbu. Pat ja konkrētais cilvēks ir sabiedrībā zināms – vai tā ir Biruta Baumane vai Eižens Valpēters, vai pati Maija Tabaka – Brašmanes fotogrāfijās viņi pirmām kārtām ir tādi paši cilvēki kā Nora. Meitene ar ūdensrozi (2010) vai bērnu bariņš ar parakstu Draugi (1977) Pilsrundāles pagalmā. Viņi visi tieši šādi paliks attēlos arī tad, kad neviens viņu vaibstus vairs neatpazīs (un dauzi arī man nav acīmredzami atpazīstami), – tie visi ir skaisti, dziļi jūtoši, neparasti cilvēki, aizņemti katrs savā darba procesā, kas mijas ar apņēmības, gandarījuma brīžiem.

Kulmināciju šī ideja sasniedz Fotogrāfijas muzeja trešā stāva foajē, kur autore izstādījusi Rundāles pils atjaunošanas darbu dokumentālos attēlus. Fotogrāfe taisnojas par šo izvēli, saka – tas tomēr bijis nozīmīgs posms viņas dzīvē, vairāk nekā desmit gadi tur pavadīti. Šķiet, par šo sēriju bijušas domstarpības ar muzeju, bet man kā skatītājai pils parādīšanās atstāj visspēcīgāko iespaidu. Viņa spēj arī grezno pili, šo baroka mākslas brīnumu lauku ainavā, parādīt cilvēciskā mērogā, un tas ir lielākais meistarības izaicinājums. Katrā kadrā panākt šo apvienojumu starp lauku darbu vienkāršību un pompozajiem karaliskajiem rotājumiem, saglabāt amatnieka perspektīvu un cildenumu. Pat visvertikālākajā attēlā no putna lidojuma – aerofotogrāfijā – viņa kadra priekšplānā ļauj ienākt divplākšņa spārnam, tādējādi uzsverot, kā ir tapis šis attēls, ka cilvēks tik augstu ir pacēlies. Šis skats uz Rundāles pili Zemgales līdzenuma vidū, izstādīts attēlu kompozīcijas centrā, simboliski kļūst par tādu kā izstādes sirdi, kurā satek visi ceļi, visi centieni, cilvēku darbi vienā kopīgā mērķī. Tikai pēc tam var pāriet pie nākamās izstādes daļas – pilsētas. Pils sētas. Kas ir tikai aisberga redzamā daļa.

Varbūt var šķist, ka šīs norādes ir ļoti tiešas, bet tā tas izklausās tikai vārdos. Brašmanei vienkārši ir pārāk daudz spēcīgu, zīmīgu attēlu, jo tas ir garš darba un dokumentācijas mūžs. Un uz to vajag skatīties līdzīgi kā uz Rundāles pili – tas ir daudz, bet ne vairāk kā cilvēks var panest, katru dienu nododoties savam aicinājumam.

Pirmajā brīdī izstādes atturīgais nosaukums Atskatoties liek nodomāt, ka autore un rīkotāji arī paši ir noticējuši ilūzijai, ka fotogrāfijās redzamais ir kaut kas pagājis, izdarītais, paveiktais. Un tajā nenoliedzami ir kaut kas no šī paveiktā darba gandarījuma – kā zemniekiem ražas novākšanas svētkos vai restauratoriem, kas iepozējuši pie kāda atkopta mākslas darba fragmenta. Bet man šī vārda nozīme šķiet krietni daudznozīmīgāka par izdarītā pārlūkošanu – tas ir arī veids, kā vienmēr skatīties uz pasauli – arī tiešajā laikā. Jo tas, kas ir svarīgs, liek “atskatīties” – vēlreiz pagriezt galvu atpakaļ, nepaiet garām. Vienmēr būt mazliet kā viesim, kurš tūlīt dosies prom, un pirms aiziešanas atgriežas un atskatās, kas ir tas, kas aiz manis paliek.

Tāpat man arī šķiet, ka Brašmanes iepazīšanā mēs esam vēl pašā sākumā, viņas devumā ir vēl daudz interpretējama un atklājama. Un patiesā viņas darbu ietekme uz skatītāju, mūsu kultūru, paštēlu un dokumentālās fotogrāfijas tradīciju vēl tikai sekos.