Zane Onckule: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Pirms pāris gadiem, studiju laikā ASV koledžā Ņujorkas štatā (Center for Curatorial Studies, CCS Bard), kāda programmas uzdevuma ietvaros man tika dota iespēja izvēlēties un klātienē “sastapties” ar vienu no skolas kolekcijā (vairāk nekā 3000 vienības no 400 prominentiem 20. un 21.gs. māksliniekiem) esošajiem darbiem, nolūkā veikt tā koncentrētu analīzi. Ap to pašu laiku biju sākusi konceptualizēt un būvēt pētījumu Balticana, kas ir fiktīvs šodienas Baltijas konteksta pieraksts (teorētisks kataloga esejas garuma raksts un grupas izstāde) caur kultūrvēsturiskām, sociopolitiskām un populārās kultūras atsaucēm dažādās disciplīnās. Dienas tika vadītas tipiskā Amerikas graduate-studentu “kampusa” ietvaros, maltītes ieturētas vēsturiskā 20.gs. 20. gadu diner, uz šosejas vēroti monstroza izmēra džipi, no kuriem reizēm ārā vēlās bruņoti štata šerifi, kas paķēra kārtējo virtuli (true Americana līdz saknēm). Atgriežoties pie kolekcijas uzdevuma – manas safabricētās “nevalsts” Balticana konstruēšana un vienlaicīgā Americana izdzīvošana lika pieslieties pie viena konkrēta darba – Kolljēras Šoras (Collier Schorr) lielizmēra fotogrāfijas-kolāžas Amerikāņi Nr.1 (2012) – apceres.

Amerikāņi Nr. 1 nav tikai fotogrāfija vai kolāža, kas sastāv no fotogrāfijām. Tā ir identitātes dekonstrukcija un rekonstrukcija, kas aicina veikt izmeklēšanu, un, lai varētu nolasīt un uztvert tās stāstījumu, ir nepieciešama zināma jutība un pieeja pret šī darba veidošanā izmantotajiem svarīgajiem konteksta rīkiem. Kolljēra Šora (dz. 1963. gadā Ņujorkā) ir pazīstama ar interesi klasu un sabiedrības lomu, dzimtes konstrukcijas, jaunības, seksualitātes, un modes estētikas izspēlē, un šķiet, ka visi šie elementi ir iekļuvuši Amerikāņos.

Nozīmētā laikā ierados skolas bibliotēkas retumu zonā, kur kolekcijas pārvaldītāji un tehniskais personāls no pagrabstāvā izvietotās krātuves bija izcēluši studējošo inspekcijai atlasītos kolekcijas dārgumus. Ņemot vērā Amerikāņi Nr.1 izmēru, dažādu attēlu kārtojumu vienu virs otra un melnbaltās drukas intensitāti, mana uzmanība vispirms satikās ar jauna vīrieša – kovboja – skatienu. Lai arī nedaudz saspīlēts, tas noteikti nav aiz pašpārliecinatības. Ar vienu roku ievietotu džinsu kabatā, lai iegūtu nobriedušāku izskatu vai varbūt skatienam atsegtu iespaidīgu rokas pulksteni, jaunieša stāja un ķermeņa valodas vispārējā neveiklība ir acīmredzama. Apskatot tuvāk, pamanīju piecus mazus neregulāru izmēru foto “ielāpus”, kas piestiprināti pie zēna krekla un citās vietās visā fotoattēlā (šķiet, ka tie mazāk “aizlāpa” bet vairāk “dublē” attiecīgo apakšā esošo fotogrāfijas zonu, un vienlaicīgi tos varētu sasaistīt ar sairušo/saplēsto jakas daļu, kas redzama vienam no vīriešiem šī attēla fona daļā). Melnbaltā fotogrāfija ir izgriezums no kāda neidentificēta lielāka fotoattēla, un tā ir novietota uz fona nevis centrāli, ir nedaudz noslīdējusi un tuvojas fotogrāfijas rāmja apakšējam galam. Ir vilinoši izteikt apgalvojumu, ka šos dažādos atsevišķos fotogrāfijas elementus Šora nemaz pati nav fotogrāfējusi. Tās tekstūra (rastrs), kompozīcija un “aura” drīzāk atgādina Vokera Evansa Farm Security Administration portretus no 20.gs. 30. gadiem, kas pati par sevi ir piemērota konteksta un kultūras atsauce.

Fotogrāfijas turpmāku lasīšanu varēju izdarīt, aplūkojot fona daļu, kas sākotnēji šķita ir četru vecāka gadagājuma melnādainu vīriešu viena fotogrāfija. Tālākā skatījumā top skaidrs, ka šis attēls ir ticis skenēts un pārfotografēts no sākotnējā avota, jo tajā redzamie “rastra” punkti darbojas kā pierādījums tam, ka fonā esošo vīriešu “izejmateriāli” jau ir eksistējuši iepriekš. Atšķirībā no baltādainā jaunekļa, kurš ir ieslodzīts gaidāmās “pilngadības” apmulsumā un no binārās (melnbaltās) pasaules uztveres potenciāli izrietošo pilnvaru un privilēģiju izspēlē, fona “aktieri” darbojas citā reģistrā, un tie caurstrāvo skumjas, izmisumu vai pat dusmas. Šīs emocijas nodod tādas detaļas kā dūmi, juceklīgais un nabadzīgais zemes laukums fonā un valkātāju nolietotais apģērbs. Virzot skatienu pulksteņrādītāja kustības virzienā, šī vienotā fona fotogrāfija pēkšņi sadalās trīs atsevišķās fotogrāfijās. Apakšējā daļa ir viena divus vīriešus dokumentējoša fotogrāfija, savukārt augšējā daļa sastāv no diviem atsevišķiem tuvplāniem – portretiem ar trim, nevis četriem vīriešiem. Lai gan skaidru to apskati sarežģī augšējais slānis ar kovboju un melnās, Amerikas kontekstā – policejisko valsti simbolizējušās “restes” (neapšaubāmi, apzināta un simboliska Šoras izvēle), šī trijotne noteikti norāda uz zināmu izolētību, bezcerību un sadrumstalotību.

Lai arī Amerikāņos priekšplāns un fons ir diezgan atšķirīgi slāņi, skatoties no attāluma, pamanīju dažādus papildus darba aspektus, kas arī ir visnotaļ apzināti konstruēti. To vidū: darbojošos personu roku horeogrāfija, kovboja plakātiskais ietērps pretstatā fonā esošo personāžu “antimodei”, vīriešu skatienu kustības virziens, bet neviens no tiem tieši nesastopas ar skatītāju vai to iespēja sastapties tiek atņemta ar virsslāņa – kovboja “aplikācijas” palīdzību. Amizanti, ka arī autorība šeit tiek izspēlēta-apropriēta, jo Šora savam “CS” pievienojusi citādi kriptisko un neatšifrējamo “JH”, kas nevar būt nekas cits, kā patiesā fona fotogrāfijas autora iniciāļi.

Kopumā Šoras prakse ietver elementu, metožu un pieeju regulāru pārskatīšanu un to tālāku izvērsumu, kas brīvi izplatās un atkārtojas kā viņas mākslinieciskajā, tā komerciālajā – intelektuālās modes un Holivudas A-zvaigžņu – dokumentējumā. Uz šī fona Amerikāņi Nr. 1 ir tiešs turpinājums iepriekš īstenotajiem darbu “uzvedumiem”, kuru vidū ir pašportrets (Self Portrait # 1 (American), 2008), autorei pozējot pie Hārlija Deividsona motocikla ar cigareti zobos un smērvielu uz ādas vai vairākkārtējās Koljēras veidotās Americana modes mega zīmola Calvin Klein fotosesijas. Vienlaicīgi ar darbu ideju, referenču un dažādo elementu migrēšanu, arī paši Koljēras darbi, novietoti dažādos kontekstos, spēji mainās vai iedarbojas uz apkārt esošajiem. Varbūt tāpēc es saņēmu autores apstiprinājumu un svētību iekļaut Amerikāņus manā Balticana izstādē – projektā, kas “poētiskā veidā pievēršas neskaidrajām, bet daiļrunīgajām saiknēm starp Baltijas reģiona vēsturisko, kulturālo un sociālpolitisko kontekstu, uzsverot līdzīgu noskaņu mākslā, sabiedrībā un cilvēku uzvedībā”.

Noslēguma piezīmei jāpiebilst, ka tagad, atskatoties uz savu sākotnējo šī darba lasījumu un pieredzot pēdējo gadu politiskās jukas un agresiju, kas caurvijušas un traumējušas Amerikas (bet ne tikai) sabiedrību, naivās sajūsmas (“tas viss ir kā filmā!”) līmenis ir manāmi krities. Un tomēr, ikreiz, kad masu vai nišas kultūras laukā tiek izspēlēti Americana tropi, to destruktīvi vilinošā iedarbība manī tiek uzjundīta no jauna.