Kultūra vispirms, pārējais pēc tam. Intervija ar Robertu Narku

Roberts Narkus (Robertas Narkus, 1983) ir starpdisciplinārs lietuviešu mākslinieks, kurš savos darbos izmanto performanci, fotogrāfiju, video, kolāžu, tekstu un citus medijus, lai runātu par tādām tēmām kā efektivitāte, ironija, vara, zinātne un brīvība. Tie ir tikai daži viņa hibrīdmākslas temati. Viņš vienlaicīgi spēlējas un ir bezgala nopietns, vienmēr meklējot atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt māksliniekam. Latvijas publikai Narkus savus darbus izrādīja 2017. gadā personālizstādē Guest, kas norisinājās kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Narkus ir arī Viļņas Patafizikas institūta, mākslinieku aprūpes centra Autarkia un eksperimentālās inženierzinātnes nometnes eeKūlgrinda dibinātājs. 2022. gadā viņš pārstāvēs Lietuvu 59. Venēcijas biennālē ar projektu Gut Feeling, kas paredz izveidot kooperatīvu, apvienojot māksliniekus, zinātniekus, venēciešus un mazā biznesa pārstāvjus.

Pastāsti nedaudz par sevi — kā nokļuvi līdz mākslai? Kāda pieredze lika tev kļūt par tādu mākslinieku, kāds tagad esi?

Šķiet, jau agrā bērnībā zināju, ka vēlos būt mākslinieks. Es skaidri atceros, ka mani interesēja nindžas un hieroglifi. Kaut kāda iemesla dēļ man šķita, ka esmu apguvis hieroglifus, jo zināju, kā uzrakstīt savu un brāļa vārdu. Drīz vien visi pagalma bērni gribēja, lai uzrakstu viņu vārdu ar hieroglifiem. Ticēju, ka zinu, ko daru, un visi turpināja dzīvot ar saviem japāņu vārdiem. Es nepateikšu, kā tas vēlāk pārtapa mākslā, bet liekas, ka tam ir saikne ar ticību lietām. Tas piedāvā zināmu skaidrojumu, kā es saprotu to, ar ko tagad nodarbojos. Tad es studēju mākslu — skolas laikā mākslas priekšmetus un pēc tam fotogrāfijas un mediju departamentā Viļņas Mākslas akadēmijā. Dažus gadus vēlāk arī Sandberga institūtā Amsterdamā.

Kādas ir tavas attiecības ar fotogrāfiju?

Vispār esmu diezgan neveikls, kad darbojos ar kaut ko materiālu, tā teikt, zilonis trauku veikalā. Fotogrāfija ietur zināmu distanci ar realitāti, ar fotoaparātu es nevaru neko salauzt.

Bet tu vari salauzt fotoaparātu!

Jā, es mierīgi varu salauzt fotoaparātu! Šķiet, tas bija 90. gadu sākumā, kad mēs nopirkām kompakto kameru manai mātei uz dzimšanas dienu. Es arī ļoti par to priecājos. Paņēmu to līdzi skolas ekskursijā un priecājos, fotografējot, kā man pašam likās, fantastiskas piļu bildes. Bet tad, pārbraucot mājās, atklāju, ka esmu fotoaparātu kaut kur pa ceļam pazaudējis. Taču stāstu tveršanas sajūta saglabājās. Kad mācījos 11. klasē, pametu skolu un aizbraucu uz Ameriku. Strādāju restorānos un pelnīju naudu. Tad nopirku fotoaparātu un sāku fotografēt. Atgriezos pēdējā skolas gada vidū ar skaidru domu, ka vēlos darīt kaut ko saistībā ar režiju vai uzņemtu attēlu, un izvēlējos fotogrāfiju un mediju mākslu. Tad intensīvi strādāju komercfotogrāfijas lauciņā, un man likās, ka varēšu apvienot abus — eksperimentālāku praksi ar komercdarbiem. Diemžēl tas ātri pārvērtās par darbu industrijā, kas bija laba pieredze, es daudz iemācījos. Turklāt atklāju korporatīvo pasauli, taču drīz vien sapratu, ka nevaru šos divus virzienus apvienot. Tā vienu dienu saviem klientiem vienkārši pateicu, ka vairs neesmu pieejams. Tas arī, manuprāt, mainīja manas attiecības ar fotogrāfiju. Vienmēr biju mēģinājis cīnīties ar mediju, es gribēju to no jauna izgudrot tehnoloģiskā, prezentācijas, printēšanas ziņā, un šie mēģinājumi bija interesanti. Varētu šķist, ka kādā brīdī pārstāju fotografēt, bet fotogrāfija vienmēr ir bijusi manas prakses sastāvdaļa, tā palika kā līdzeklis mirkļu un stāstu fiksēšanai, bet ne kā primārais medijs, ne kā galamērķis.

Interesanti, ka vienu dienu aizgāji no, visticamāk, labi apmaksāta komercfotogrāfijas darba, lai kļūtu par mākslinieku. Kā mākslinieki var iztikt, ja nestrādā citu pilna laika darbu?

Komerciālā pasaulē bija labi, tā man izveidoja zināmu pamatu, un šī pieredze ļāva saprast, ka nav jau nekā daudz, ko zaudēt. Es kļuvu par cilvēku, kas daudz vairāk riskē, šis bija solis, ko nekad neesmu nožēlojis. Beigās tas atmaksājās. Mums ir tāds teiciens — ja ir zobi, būs arī maize. Lai arī ar ko es nodarbotos, vēl joprojām mēģinu pierādīt, ka nav jau daudz, ko zaudēt.

Tavs darbs The Board ir sava veida atgriešanās pie fotogrāfijas. Kāpēc izlēmi, ka šo sarežģīto, izsmalcināto, gandrīz dzīvo kompozīciju gala forma būs fotogrāfija?

Tev taisnība, varētu teikt, ka es ar šo darbu atgriezos pie fotogrāfijas kā medija, un tam ir saikne ar “kvalitāti” un to, cik bieži šis termins tiek lietots, kā arī ar amatprasmi. Patiešām vēlējos izteikt savu vizuālo iztēli tik tālu, cik spēju, un paskatīties, cik sarežģītas šīs ātri pieejamās skulptūras varētu sanākt. Šajā projektā ir apvienoti ļoti sarežģīti un savstarpēji saistīti jēdzieni, kas aplūko kontroles vai lēmumu pieņemšanas idejas, sākot no nosaukuma un izstādes vides līdz fotoaparāta izvēlei un veidam, kā fotogrāfijas ir izkārtotas telpā un kā caur šo vidi var pārvietoties. Šīs skulptūras ir spēcīgas to kompozīcijā, struktūrā un fizikalitātē. Jā, es vēlējos, lai tām ir klātbūtnes sajūta, bet arī ar zināmu atstatumu un paralēlu realitāti. Fotogrāfijas ir rāmētas bez stikla robustā metāla rāmī, un telpā izliktas tā, ka redzamas no abām pusēm. Tādējādi arī fotogrāfija gandrīz kļūst par objektu. Mani interesē, cik tālu varu tikt no tā attēla, kas ir manā iztēlē, līdz faktiskai fotogrāfijai. Tā ir ļoti šaura interese, bet mani saista lēmumu pieņemšana, un tā arī apskata dažus mākslas gaumes jautājumus.

Ko nozīmē būt māksliniekam?

Tas ir viens no jautājumiem, uz kuriem es cenšos rast atbildi, atrisināt. Vai tā ir attēlu radīšana? Vai arī tā ir tieša, politiska iesaiste? Tomēr kopumā man vēl joprojām liekas, ka mākslinieku pienākums ir darīt to, kas ir svarīgi, cīnīties par brīvību, aizsargāt brīvību un būt drosmīgiem.

Vai tu domā mākslinieka brīvību vai brīvību pasaulē?

Abas. Brīvība ir ļoti grūti aprakstāma, bet es lielākoties domāju izvēles brīvību. Lai ir iespēja uzdot jautājumus par lietām, kas ir ārpus stāstījuma, ārpus sistēmas, kad viss ir šķietami skaidrs.

Vai no māksliniekiem kaut ko sagaida?

Pasaulē ir visa veida ziedi un akmeņi. Viņiem nav nekā jāreaģē uz apkārtni. Māksliniekam nav šķietami kaut kas jādara vai kaut kādam jābūt, tas ir jautājums par apziņu un apzinātu sapratni, vai vismaz mēģinājumu saprast attiecības ar pasauli, līdzcilvēkiem, draugiem, valsti, dabu, un šīs attiecības var būt jēgpilnas visdažādākajos veidos. Tās ir personiskas, atšķirīgas katram cilvēkam, katram māksliniekam. Es nedomāju, ka ir liela atšķirība starp māksliniekiem un tiem, kas dara ko citu. Taču tā ir zināma izpratne, ka tu koncentrēsies un mēģināsi saprast, kāpēc tu dari to, ko dari. Var jēgpilni iesaistīties tādā kā totalitārā veidā un mēģināt atrisināt problēmas pēc to būtības, bet tikpat nozīmīgi var radīt darbus, kas izraisa vienkārši prieku un kam nav nekāda saistība ar lielām problēmām.

Un tu dari abas lietas, vai ne?

Es domāju, ka mēģinu abas, jā. Dažreiz šie mēģinājustmi ir smieklīgi, dažreiz skumji un dažreiz traģikomiski.

Manuprāt, mākslas pasaulē pietrūkst humora, taču tavos darbos ir ne tikai humors, bet arī sarkasms. Lasīt tavu mākslinieka vēstījumu mājas lapā bija uzmundrinoši. Tā vietā, lai tas būtu nopietns, kaut kādā ziņā līdzīgs citiem tekstiem, kā mākslinieks pastāsta par to, ko dara un kāds ir, tu mākslai raksti atvainošanās vēstuli.

Man liekas, ka smaids nojauc nevajadzīgas barjeras un palīdz sasniegt un pateikt ziņu daudz ātrāk un tiešāk nekā skaidrošana. Būt māksliniekam ir humoriski. Ja tā padomā, pat visnopietnākā māksla ir smieklīga. Es gan nekad par to nedomāju apzināti, neveidoju humoru. Labs humors, iespējams, rodas nejauši, lai gan nav nejaušs. Laikam esmu pretrunā pats ar sevi. Humoru veido profesionāla nejaušību vadība. Ja runājam par ironiju, sarkasmu, pat kritiku, es nedomāju, ka to visu meklēju, taču esmu patiesi iesaistīts. Un, ja ironija pagadās kā blakus efekts, tā visbiežāk ir vērsta pret mani un situāciju, kurā esmu iesaistīts. Es drīzāk mēģinu izprast savu stāvokli pasaulē un tad mēģinu saprast, kādi ir manu lēmumu iemesli. Dažreiz tie sakrīt ar apkārtējo pasauli un dziņām, kas dominē. Ja paskatās dziļāk, par ko mēs tiešām cīnāmies un ko vēlamies, vairs nav tik smieklīgi.

Tavos nesenajos darbos, šķiet, ir norāde uz tā saukto lifta runu. Kāpēc?

Es savu darbību saucu par apstākļu vadību, apskatu arī ekonomisko realitāti. Esmu pētījis korporatīvo pasauli. Nav tā, ka mani īpaši interesē šī valoda, bet šķiet, ka tā diktē un ietekmē tik daudzus mūsu dzīves slāņus un uzvedības veidu. Tāpēc vienmēr ir tik daudz, ko pētīt no tā visa, kā kapitālisms mūs ietekmē. Lifta runa ir viens no fenomeniem, kas parāda, kā būt efektīvam. Efektivitāte arī ir viena no tēmām, kas mani interesē kā koncepts. Efektivitāte komunikācijā, jo mums jārunā pēc iespējas īsāk un tiešāk, citādi klausītājam zūd interese. Kad strādāju pie projekta Prospect revenge, kas balstīts uz maniem novērojumiem, kā cilvēki piedāvā savas idejas tehnoloģiju maratonos, jaunuzņēmumos un koprades vietās, starp citu, ļoti līdzīgi tam, kā māksliniekiem bieži ir jāpiedāvā savas idejas. Izveidoju performanci un citus darbus, balstoties uz abām lifta runas fenomena sastāvdaļām — gan uz patīkamu satraukumu, gan frustrāciju, kur šī lifta runa, piemēram, iznāk pārāk gara vai neizdodas vispār.

Kādi ir plusi un mīnusi tam, ka mākslas pasaule kļūst līdzīga tendencēm ekonomikā un citās sfērās, kur mums jābūt ātriem, veiksmīgiem, proaktīviem un vienmēr klātesošiem?

Pārāk liela katra dzīves aspekta profesionalizācija var negatīvi ietekmēt. Tas noteikti izmeļ dzīves un nodarbošanās prieku, un dažreiz var pat aizmirst, kāpēc tu dari to, ko dari. Es cenšos apzināti sevi pieķert un brīdināt, taču redzēt sevi no otras puses arī ir ļoti profesionāli. Tas ir vāveres ritenis, no kura grūti aizbēgt. Mēs tik ļoti domājam par savu tēlu, ka varam aizmirst, kāpēc ar kaut ko nodarbojamies. Es cenšos šo kūtrumu ja ne izskaust, tad vismaz ņemt vērā. Šajā industrijā pastāv zināms skaistums, tā arī ir kā spēle, kuru jāmāk izbaudīt. Nevar spēlēt, ja no tā negūst prieku, savādāk pavisam ātri var nogurt. Jā, arī mākslā vajag būt atsaucīgam, klātesošam, jāzina lietas būtība, jāmāk skaidri izteikties. Lai cik traki tas neizklausītos, manuprāt, bez visām citām prasmēm māksliniekam vajag arī veiksmi. Galu galā māksla nemaz tik daudz neatšķiras no citām sfērām. Ja uz šo profesionalizāciju paskatās kā uz ko tādu, kas palīdz attīstīties, tā ir daļa no pieredzes.

Ja tu rakstītu mākslas pasaules noteikumus, kādi tie būtu? Kas būtu tava spēle?

Es ceru, ka tas nebūtu šahs. (Smejas).

Pandēmijas laikā daudzām mākslas institūcijām nācās aizvērt savas durvis, dažām arī uz visiem laikiem. Māksla vēl joprojām ir redzama tikai caur skatlogiem, tiešsaistē, lēnām tā atkal atdzīvina publisko telpu. Vai, tavuprāt, tas atspoguļo mākslas vietu sabiedrībā?

Manuprāt, uz to var paskatīties dažādi. No vienas puses, uz mākslu var raudzīties kā uz sfēru ar ļoti augstiem ētiskiem un morāliem standartiem, tas nozīmē, ka šajā situācijā nevar kaulēties par mākslas nepieciešamību. Mākslas pasaulei vajadzētu varēt turpināt darboties un iedvesmot visdažādākajos veidos un mēģināt arvien no jauna izdomāt, kā piedzīvot skaistumu un patiesību. Varbūt tas ir romantiski, varbūt realitāte ir tāda, ka politiskā griba pilnībā nesaprot kultūras spēku, jo ekonomika bez kultūras neko nenozīmē. “Ikviens ir mākslinieks, bet tikai mākslinieki to zina” — šis teikums ir rakstīts uz Viļņas Laikmetīgās mākslas centra sienas. Man šķiet, ka kaut kādā mērā cilvēki neapzinās, cik ļoti saistītas patiesībā ir lietas, kurām šķietami nav saiknes ar mākslu. Cilvēki pat nedomā, kā māksla un kultūra ietekmē visas sfēras un kā tās patiesībā mūs dzen uz priekšu un liek būt klātesošiem pasaulē. Ja paskatās uz valstīm, kas kaut ko ir sasniegušas, tad patiesībā tās ir valstis, kas balstītas uz kultūru. Pārējais seko. Var būt resursi, bet, ja nav kultūras, tad stagnācija ir turpat aiz stūra.

Par māksliniekiem arī ir jāparūpējas. Kā radās mākslinieku aprūpes centra Autarkia ideja?

Man liekas, ka būt par mākslinieku lielā mērā nozīmē mēģināt atrast savu vietu sabiedrībā, kopienā. Mākslinieki bieži tiek uzskatīti par “citiem”, tādēļ es esmu uzņēmies mēģināt radīt vidi, kurā var rasties kopiena, kur cilvēkiem satikties. Mākslinieku aprūpes centrs ir viena no šīm vietām Viļņā, tas ir tāds kā sociālais centrs ne tikai māksliniekiem, bet dažādu interešu pārstāvjiem, droša vieta, kur lietām izdoties. Vai arī neizdoties. Tā arī ir apcere par to, kas ir mākslinieks un kādai vajadzētu būt projektu telpai, kas ir mākslas institūcija, ko mūsdienās nozīmē “kultūras centrs”. Mākslinieku aprūpes centrs ir cieši saistīts ar pašpietiekamības konceptu. Tā arī ir tikšanās vieta, kur cilvēkiem nodoties savām interesēm. Mēs veicinām dažādus viedokļus un mēģinām veicināt izaugsmi. Darbojamies vietā, kas bija slepena padomju kosmosa programmas rūpnīca. Bēniņos un mūsu galvenās mītnes telpā kādreiz bija ēdnīca. Mums ir arī restorāns, kurā strādā mākslinieki un kur plašāka publika lēnām apgūst, ka tā nav tikai ēdnīca.

Vai tu kādā no mākslas veidošanas posmiem domā par publiku?

Mēs dzīvojam burbuļos, kuros katrs zina, ko dara. Bet, kad no tā nedaudz izkāp laukā, tu aptver, ka cilvēki šķiet tik sveši, lai saprastu, ar ko mēs patiesībā nodarbojamies. Es vēlos piedāvāt pieeju, es ticu, ka labam mākslas darbam ir daudz durvju, ka to ir iespējams piedzīvot caur dažādiem slāņiem, lai gan ne visiem mākslas darbiem ir jābūt saprotamiem.

Darbs Gut feeling, kas tiks izrādīts 59. Venēcijas biennālē, ir virsotne tavai interesei apvienot ne tikai dažādus tematus, kā māksla un zinātne, ekonomika un politika, bet arī iesaistīšanās. Par ko ir Gut feeling?

Tev taisnība, kaut kādā ziņā Gut feeling apvieno daudz dažādu man svarīgu tēmu. Plānots, ka projekts notiks Venēcijas ielās, pretēji skaidri definētai galerijas telpai. Tas izplatīsies vietējos veikalos, aizvērtos veikalos, publiskajās veļas mazgātuvēs, restorānos un citās mazās vietās, kas pieder cilvēkiem. Nevaru teikt, ka ar cilvēkiem strādāšu, bet drīzāk mēģināšu izveidot saturīgas attiecības, tā teikt, noslēgt darījumu. Es ceru, ka mūsu klātbūtne tur, strādnieku šķiras rajonā, viņu dzīvē atnesīs mākslu. Šī sastapšanās, kurā sevi ievietoju, ir ļoti smalka situācija. Tajā ir iespējami daudz dažādi konflikti, kā arī draudzības. Un atkal, man tie ir meklējumi, lai saprastu, kas māksliniekam ir jādara. Es vēl nezinu, kā tas beigsies. Šis ir koncepts, jauns darbs, un es esmu ļoti priecīgs, ka man uzticējās. Kāds vēl seko tai pašai sajūtai un uzņemas risku. Tas ir par noteiktu prāta stāvokli un mobilizāciju. Man svarīga ir arī skatītāju pieredze. Vai šie daudzie slāņi būs saprotami? Vai projekts viņus uzrunās? Es mēģinu, mēs smagi strādājam, lai šīs daudzās dažādās idejas ieliktu čaulā, kurai var piekļūt caur mākslas formām.

Tā laikam ir tā brīvība, par ko iepriekš runāji? Tev uzticējās, tu sev sniedzi gana brīvības, kā šo darbu pabeigt, tā ir mākslinieka un idejas komunikācijas brīvība. Laikam viss notiek pēc plāna?

Jā, man ir plāns, un viss šķiet virzās pēc plāna. (Smejas.) Es vienkārši cenšos nezaudēt saikni ar šo ideju, pastāv kaut kāda neapmierinātība, kas var ietekmēt lēmumus un māksliniecisko brīvību. Daudzo iespēju izredzes ir neizprotamas un iedvesmojošas. Es ceru arī šo sajūtu iztulkot.