Kad veca reklāma ir vērtīgāka par mākslu

Šī nedēļa iesākās ar oficiālu vēstuli no Būvvaldes, kas Rīgas Fotomēnesim pieprasa demontēt izstādes publiskajā telpā. “Ne vēlāk kā līdz 19.07.2021. jānodrošina ar Būvvaldi nesaskaņoto, tātad, pretlikumīgi izvietoto foto materiālu uz žoga Miera ielā 41, Rīgā, un uz ēkas fasādes Avotu ielā 41, Rīgā, kā arī citviet pilsētas teritorijā uz ēku fasādēm un skatlogiem festivāla Rīgas Fotomēnesis 2021 ietvaros izvietoto, bet ar Būvvaldi nesaskaņoto foto materiālu demontāža. Būvvalde vērš uzmanību, ka Rīgas domes 26.11.2013. saistošajos noteikumos Nr. 77 “Par reklāmu, izkārtņu un citu informatīvo materiālu izvietošanas un afišu stabu un stendu izmantošanas kārtību” paredzēta administratīvā atbildība par saistošo noteikumu neievērošanu [..].” Tālak seko soda naudu apmēru uzskaitījums.

Pirmajā brīdī jau varētu teikt, ka paši vainīgi, jo mēs pat īpaši neslēpām, ka Rīgas Fotomēneša aktivitātēm publiskajā telpā ir puslegāls raksturs, lai gan tieši draudu vēstulē minētajiem objektiem patiesībā ir vienkārši notecējis saskaņojuma termiņš, kas bija līdz 4. jūlijam. Tātad jau otrajā dienā, kad sastādīti pārkāpumu akti, Būvvalde bija gatava tērēt resursus, lai vērstos pret šīm “nelikumībām”. Acīmredzot, apkarot nesankcionētu mākslu ir Būvvaldes top prioritāte, kas to būtu domājis! Šis stāsts ir par politiku, birokrātiju, izpratni par mākslu un sociālo atbildību, tāpēc vēlos mazliet plašāk iezīmēt situāciju.

Viss sākās martā, kad Rīgas Fotomēneša izstāžu vajadzībām gribējām saskaņot vairākus afišu stendus. Problēma ir tāda, ka pilsētas afišu stendi ir paredzēti tikai pasākumu reklāmām, un trūkst normatīvu aktu, kas ļautu tos izmantot citām vajadzībām. Pēc vairākiem telefona zvaniem, kas deva pārliecību, ka par šo lietu neviens neatbild, mums ieteica vienkārši rakstīt iesniegumu brīvā formā Būvvaldes priekšniekam. Pirmie divi stendi (Katrīnas Ģelzes darbs Stabu 72 un daļēji – Annas Nīskanenas Asara ielā) tika saskaņoti, par citiem vēlāk saņēmām atteikumus, par pamatojumu minot nepieciešamību stendus izmantot domes pašreklāmai. Pat tad, kad mēs piedāvājām šos stendus izīrēt par naudu, mums tika atteikts, jo tā neesot reklāma, ko plānojam izvietot, attiecīgi tā neatbilst normatīvajiem aktiem. Tas nekas, ka nekādu domes pašreklāmu maijā vai jūnijā šajos stabos nebija – birokrātiem atstāt vecas reklāmas tomēr bija drošāk nekā dot vietu kaut kādai tur mākslai.

Pirms nedēļas saņēmu zvanu no Būvvaldes darbinieka Oskara Jansona, kurš jautāja, kad plānojam aizklāt afišu stendus Stabu un Asaru ielā, kuriem divas dienas iepriekš bija iztecējis saskaņojuma termiņš. Teicu, ka šāda vienošanās par aizklāšanu nav bijusi, savos iesniegumos bijām pat norādījuši, ka būtu interesanti vērot, kā vēlāk šie mākslas darbi lēnām apaug ar reklāmām, tādā veidā simbolizējot dzīves atgriešanos “normālajās” sliedēs. Jansons skaidroja, ka šo scenāriju apgrūtina apstāklis, ka pilsētai šobrīd nepietiek reklāmu, tāpēc māksla traucē un to vajadzētu nekavējoties aizklāt ar baltu papīru. Interesanti – sanāk, ka vecās, noplukušās reklāmas uz citiem stabiem netraucē, bet mākslas atrašanās ilgāk par nolikto laiku ir kaitējums sabiedrībai. Tā kā es labprātīgi nepiekritu stendu aizklāšanai, jo uzskatu to par bezjēdzīgu resursu šķērdēšanu, pēc visa spriežot, pēc mūsu sarunas Būvvaldes darbinieks ir apsekojis šos reklāmas stendus, pieķēris klāt arī pārējo, kas pagadījies pa ceļam, un sastādījis aktus, ka ir notikuši pārkāpumi. Fotomēnesim tiek draudēts ar pantu par nesaskaņotu reklāmas izvietošanu, lai gan pati Būvvalde iepriekš izmantoja argumentu, ka māksla nav reklāma, lai liegtu iespēju vietu uz afišu stendiem nopirkt.

Mēs jau aprīlī rakstījām iesniegumus domes amatpersonām, aicinot sistēmu, kādā māksla nonāk publiskā vidē, uzlabot, padarīt saprotamāku un vienkāršāku, jo nav skaidras un viegli pieejamas informācijas, kā mākslu saskaņot pilsētvidē (piemēram, iesniegumu veidlapas ir tikai reklāmām vai pasākumiem), afišu izmantošana nav skaidri atrunāta izmanošanai citiem mērķiem, izņemot pasākumu reklāmas, ir grūtības identificēt atbildīgās personas utt. Atbildes nesaņēmām, bet mēra birojs mūsu vēstuli pāradresēja Būvvaldei, kas nereaģēja, bet tieši pretēji – pēc šīs vēstules tika atteikti visi nākamie saskaņojumi par afišu stendiem (nenoliedzu, ka varbūt tikai sakritība). Pat tagad, kad esam pastrādājuši šo šausmīgo “noziegumu”, tiek piesaukts pants par nesaskaņotu reklāmu izvietošanu, jo par mākslas izvietošanu publiskā vidē atsevišķi noteikumi nemaz nav izstrādāti. Sanāk, ka juridiski tāda māksla pilsētas ieskatā nemaz neeksistē, bet tas, ko mēs saucam par mākslu, patiesībā ir “reklāmas, izkārtnes un citi informatīvi materiāli”.

Par ko tad ir stāsts? Šā brīža dome mēģina veidot savu tēlu kā atvērtu apkaimju iniciatīvām, radošām aktivitātēm, publiskās telpas uzlabošanai. Daudzi pētījumi pierāda, ka māksla pilsētvidē pozitīvi ietekmē sabiedrību, tai vairāk veidojas sociāla atbildība pret apkārtējo vidi. Šogad Fotomēnesī ar vizuālo mākslu ir bijusi iespēja saskarties cilvēkiem, kuriem tā bija jauna pieredze. Ar mākslas klātesamību esam uzlabojuši vairāku vidi degradējošu ēku vizuālo stāvokli. Būvvalde ir citās domās – uz sabiedrisku iniciatīvu tā reaģē akli un pēc likuma burta. Acīmredzot, par afišu stabiem lemj cilvēki, kuriem vizuālā māksla ir tik liels kosmoss, ka pašu vecās reklāmas, kurām sen jau notecējis termiņš un tās atrodas vidē “pretlikumīgi”, šķiet kaut kas ikdienišķs un akceptējams, bet vizuālā māksla, kas piesedz Būvvaldes neizdarību šīs reklāmas pašiem aizklāt, ir sodāms vandālisms. Protams, tas nav stāsts tikai par Būvvaldi, kuriem esošā likumdošana dod tiesības būt birokrātiskiem, skrupuloziem un tuvredzīgiem, bet arī politiku, ko veido tagadējā dome. Šī situācija vedina domāt, ka tā ir kārtējā reize, kad māksla atrodas prioritāšu lejasgalā. Var jau būt, ka ar stabiņiem bruģī skaļāk par vizuālo mākslu var iezīmēt pilsētas raksturu, tomēr pilsētai vajag ne tikai labu infrastruktūru, bet arī interesantu saturu. Viedokļi par mākslu vai tās vietu publiskā vidē var būt pretrunīgi, taču es patiesi uzskatu, ka kopumā vizuālā māksla publiskajā telpā sabiedrību ietekmē pozitīvi, arī tad, kad viedokļi par tās formu un saturu dalās. Māksla mēdz tapt un atrast skatītāju arī ārpus normatīvajiem aktiem un birokrātiskas kontroles, reizēm tā ir interesantāka par to, kurai “visi papīri ir kārtībā”. Pilsētai, kas sevi uzskata par atvērtu, radošu un demokrātisku, ir jādod telpa arī mākslai, kas grib iziet ārpus rāmjiem, sasniegt skatītāju nepieteiktās vietās, būt pārsteidzošai un emocijas rosinošai. Šobrīd šādas mākslas likteni publiskajā telpā izlemj burtu kalpi, bet pašiniciatīva uzlabot pilsētas tēlu var beigties ar šādu nevalstisko organizāciju iznīcināšanu, kurām prāvas soda naudas nozīmē beigas. Cerams, ka šis raksts tomēr sekmēs kādas pārmaiņas, lai nākamajām radošajām intervencijām publiskajā vidē aplauziens būtu mazāks.