Fotogrāfija zem kupola

Pagājušajā gadsimtā, kad apmeklēju Andreja Granta pulciņu Tehniskās jaunrades namā, iepazīšanās ar Marijas Elēnas Markas daiļradi bija gandrīz obligāts rituāls. Viena no Elēnas Markas slavenākajām fotosērijām ir Indijas cirks; viņa divus gadus ceļoja pa Indiju un fotografēja 18 cirka trupas. Attēlos atklājās jocīga, mistiska pasaule, autore bija izmantojusi bagātīgu vizuālo arsenālu – sākot ar “izšķirošiem mirkļiem” un beidzot ar amizantām kadra kompozīcijām. Kaut kas starp Salliju Menu un Diānu Arbusu.

Dažus gadus vēlāk Ieva Epnere (toreiz vēl Jerohina) savas Rīgas cirka fotogrāfijas bija izstādījusi Gētes institūta foajē. Atminos, ka nebiju sajūsmā, jo šķita, ka Ieva, kā tālaika Granta studente, bija mēģinājusi taisīt kaut ko Elēnas Markas stilā, taču rezultāts bija remdena reportāža un neizteiksmīgi portreti. Taču te nu mēs esam – gandrīz pēc 15 gadiem Ievas Epneres foto arhīvs ir kļuvis par izejmateriālu jaunam mākslas projektam un grāmatai, un izstāde notiek nevis Rīgas cirka foajē, kā pirmajā brīdī varētu iedomāties, bet gan Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Sākšu ar grāmatu Rīgas cirks, kas apskatāma izstādē, taču tas ir autonoms projekts. Lai arī tās autore ir Epnere, tā atgādina tādas grāmatas, kuru pasūtītājs parasti ir kāda institūcija, kas grib izstāstīt savu vēlamo naratīvu, iepazīstināt ar darbiniekiem un galvenajiem labajiem darbiem. Salikums ir gana haotisks, vietām monotons, vietām pārāk raibs, attēli ir veidoti dažādās estētikās, ko gan jau var norakstīt uz jaunību un sava rokraksta meklējumiem, tomēr mani nepamet sajūta, ka kopējais par tēmu saražotais materiāls ir bijis tik apjomīgs un nekonsekvents, ka kaut kādai kritiskai attēlu atlasei un loģiskai sekvencei atmests ar roku par labu informācijas kvantitātei – lai parādītu pēc iespējas vairāk, lai neviens darbinieks netiktu aizmirsts u. tml. Šai grāmatai ir etnogrāfiska izdevuma vēriens, un tās galvenā vērtība ir fakts, ka cirks ir miris (vismaz tas, kādu to pazinām, pirms aizliedza izmantot dzīvniekus). Taču šo rakstot, es atkal sevi pieķeru pie domas, ka varbūt Ieva, kas pirms daudziem gadiem izdomāja fotogrāfiju nomainīt pret video mākslu, ir stipri tālredzīgāka par mani – tagad vērtība slēpjas ne jau fotogrāfiju mākslinieciskajā kvalitātē, bet gan faktorā, ka tās satur informāciju par izbijušu kultūras fenomenu.

Izstādes scenogrāfija atgādina cirka ēkas interjeru – gar sienām izkārtoti agrāko izrāžu plakāti, fotogrāfijas ar cirka māksliniekiem, bet lielā māksla notiek pašā centrā zem kupola – starp cirka atribūtiem varam skatīt deviņu minūšu video darbu Šarlote. To, ka šo izstādi var uztvert kā kapa pieminekli mirušam mākslas žanram, var saprast arī bez apraksta. Sajūtu par atrašanos cirka kapličā stimulē gan melnbaltās fotogrāfijas (krāsainās nav izstādītas), gan senas cirka afišas (nav, piemēram, to nesenāko un kičīgo afišu, kuras atgādināja krievu estrādes zvaigžņu vieskoncertu plakātus). Viss ir tik sērīgi, jo tas ir stāsts par (cirka) mākslinieku sarežģīto likteni. Tieši izstādes video paver telpu plašākiem kontekstiem. Tajā aktrise Guna Zariņa un dzejnieks un mūziķis Kirils Ēcis iemiesojas cirka mākslinieku tēlos, lai izspēlētu dažādas cirka ikdienas dzīves ainas, un izstādes apraksts saka priekšā, ka tas nav tikai stāsts par cirka cilvēkiem, bet gan visām radošajām personībām, kurām nav sveša neskaidrība par nākotni un dzīve uz robežas. Simboliski tas ir stāsts par to, kas paliek pāri pēc mākslinieka nāves – kaut kādi izstāžu plakātiņi, dokumentācijas un pa vidu arī kāds stāsts, kas palīdz veidot mītu par mākslinieka ekscentrisko personību. Tajā pašā laikā tas ir arī komentārs par fotogrāfiju un tās vietu mākslas pasaulē. Kupols šeit, protams, ir simbols mākslas institucionālai videi, attiecīgi mēs varam arī izdarīt secinājumus ne tikai par māksliniekiem kā cirka meistariem un viņu nepieciešamībai žonglēt, izklaidēt un šokēt, bet arī par to, kur tad šajā mākslas pasaules kupolā atrodas fotogrāfija – it kā turpat blakus, jo bez tās ir grūti iztikt, bet tomēr tikai pa kaktiem kā kaut kas sekundārs, bet kupola centrā vieta rezervēta lielajai mākslai, kas apvieno kustību, attēlu un skaņu. Pat Purvīša balvas komisija, nominējot šo izstādi, relīzē akcentēja, ka nominācija pirmām kārtām ir par video Šarlote, nevis par izstādi kopumā, lai, nedod dievs, kāds nepadomātu, ka Purvīti var dabūt arī par dokumentālām fotogrāfijām.

Grāmata un izstāde ir divi dažādi “produkti” — vienā gadījumā fotogrāfija piedāvāta kā laikmeta liecība, otrā – kā laikmetīgās mākslas izejmateriāls. Vēsture rāda, ka šajās divās kapacitātēs fotogrāfijai ir lielākas izredzes izdzīvot, nevis kā pašpietiekamai mākslai. Spilgts apliecinājums tam ir gan Epneres daiļrade, gan šī konkrētā izstāde, kas rosina aizdomāties ne tikai par cirka un mākslinieku, bet arī par fotogrāfijas sarežģīto likteni zem kupola.