10 minūtes ar Stefano Konti

Pērn ieguvis maģistra grādu fotogrāfijā HDK-Valand Mākslas un dizaina akadēmijā Gēteborgā, Ziemeļitālijā dzimušais mākslinieks Stefano Konti (Stefano Conti) turpina dzīvot un strādāt Zviedrijā, kur attīsta savu radošo karjeru gan individuāli, gan tandēmā Emma and Conti kopā ar Emmu Sandstremu. Viņa pieeja ir starpdisciplināra – fotogrāfija mijas ar tēlniecības objektiem un kolāžu, nepārtraukti izvaicājot un paplašinot medija robežas. Stefano vizuālajos stāstos vieta ir gan fosilijām, gan jūtūbā atrastiem video, ikdienišķiem sadzīves priekšmetiem un vēstures liecībām, kas pārtop spilgtās instalācijās.

Mākslinieku raksturo pārsteidzoša produktivitāte – kopš 2015. gada viņš piedalījies gandrīz  neskaitāmās grupas izstādēs, tostarp festivālā SIFest OFF, Milānas triennālē, Hasselblad centrā Gēteborgā, sarīkojis vairākas personālizstādes, aizrāvies ar pašizdošanu un regulāri izmanto iespējas paplašināt savu redzesloku meistardarbnīcās, kursos, rezidencēs. Šī gada februārī Stefano veidotais zīns When I killed your tulips kļuva par vienu no trim uzvarētājiem Spazio Espositivo PR2 Dummy PhotoBook Prize konkursā. Jūnijā viņš strādāja ISSP Rīgas rezidencē, bet nu jau gatavojas izrādīt savus darbus Dženovā, Milānā un Grenoblē.

Gandrīz mēnesi pavadīji Rīgā, paceļoji arī pa Latviju. Kādi ir tavi iespaidi?

Jūs mīlat dabu, esat patiesi dāsni un tieši cilvēki. Es izbaudīju Rīgas mākslas scēnu un muzeju pārpilnību. Mans favorīts ir Latvijas Dabas muzejs ar lielisku fosiliju un akmeņu kolekciju. Jums ir arī jauki pārtikas tirgi un ļoti garšīgi svaigi dārzeņi!

Lūdzu, pastāsti par projektu When I killed your tulips!

Šis projekts ar fotogrāfijas palīdzību pēta dažādu objektu sociālās biogrāfijas – kā to nozīme vēstures gaidā mainās un tiek pārvērtēta atkarībā no sociālās mijiedarbības, kurā tie iekļuvuši. Mani fascinē metodes, ko izmanto arheologi, lai aizpildītu baltos informācijas laukumus un rekonstruētu pagātni – darbības, kuru gaita bieži vien nav lineāra. Viņi vēsturē meklē linearitāti, kura tur ir grūti atrodama, un lielākoties atgūst tikai pagātnes fragmentus, kas apstiprina vai izvaicā to, ko mēs jau zinām. Projektā When I killed your tulips es ar apjukumu raisošo informāciju darbojos vizuālā līmenī, kombinējot vēstures un mūsdienu liecības un skatoties, kas no tā sanāk. Sintētiskie materiāli tiek nostādīti blakus dabīgajiem, un tā šis process turpinās šurpu turpu. Tāpat kā arheologi, es rakņājos fotogrāfijās, lai atrastu jaunas vizuālās iespējas, strādājot ar slāņiem. Pagājušā gada novembrī izveidoju zīnu, kas apskatāms Condominio telpā Milānā.

Esi studējis fotogrāfiju gan Itālijā, gan Zviedrijā. Vai vari salīdzināt abas pieejas izglītībai?

Katra valsts izmanto savas atsauces. Itālijā mīl Girri (Luigi Ghirri), ainavu fotogrāfijas tradīciju, un es tāpat. Mēs apzināmies arī savu lielo mīlestību pret mūsu iespaidīgo kultūras mantojumu, tāpēc reti pametam savu komforta zonu. Zviedrijā vairāk pievēršas starptautiskiem māksliniekiem un atbalsta jaunos, kas atklājas arī, studējot fotogrāfiju maģistrantūrā HDK-Valand Mākslas un dizaina akadēmijā Gēteborgā. Izglītības sistēma tur ir ļoti neformāla. Es izbaudīju to, ka starp mums un pasniedzējiem nepastāvēja hierarhija, un tikai no tevis paša ir atkarīgs, kā tu pavadi savu laiku. Mana pieredze Itālijā bija pilnīgi pretēja – ar striktākiem termiņiem un augstākām prasībām, kas var novest stresā. Zviedrijā būtiskas ir diskusijas ar kursabiedriem, dalīšanās ar idejām un kopīga konstruktīvas kritikas sniegšana. Itālijā darbus lielākoties vērtē pasniedzēji, bet, protams, ir arī izņēmumi. Pareizās receptes, manuprāt, nav!

Tavi darbi demonstrē starpdisciplināru pieeju fotogrāfijai; tā mijas ar tēlniecību un kolāžu. Kāpēc izvēlējies šādi strādāt?

Man patīk runāt par savu studiju kā par rotaļlaukumu. Tā neliek man uzreiz pieņemt pārāk daudz lēmumu un izdarīt izvēles (tās nāk vēlāk), tā vietā es varu vienkārši izbaudīt spēlēšanos. Līdz ar to, es nedomāju, ka šādu pieeju esmu apzināti izvēlējies. Iepazīstot jaunus materiālus, tā vienkārši ir sanācis. Ar laiku es sapratu, ka šī pieeja strādā, jo atspoguļo manu interesi par fotogrāfijas materialitāti un rotaļīgumu, ko tā nes līdzi.

Kas tevi fotogrāfijā kā mākslas medijā interesē visvairāk?

Mani interesē tās nenoteiktība – tas, ka es nekad nezinu, vai ticu tam, ko es redzu. Mani interesē tās materialitāte – fakts, ka tā izskatās plakana, bet gluži nav. Mani interesē tās virsējais slānis, kas nes sev līdzi tik daudz nozīmju. Tās elastīgums – ka to var padarīt milzīgu vai supermaziņu. Esmu ieinteresēts tās demokrātiskajās kvalitātēs, fotogrāfija ir ļoti pieejams medijs.

Kopā ar mākslinieci Emmu Sandstremu (Emma Sandström) esat izveidojuši mākslinieku duo Emma and Conti. Kā tu raksturotu šo sadarbību?

Es to raksturotu kā lielisku darbnīcu, lai izgudrotu garus nosaukumus! Joks. Mēs satikāmies, studējot maģistrantūrā Gēteborgā, un sapratām, ka ar fotogrāfiju strādājam līdzīgā veidā. Mūsu pirmajā kopīgajā projektā I am forever realising things too late izmantojām digitālos rīkus, lai radītu instalācijā bāzētus darbus, kuri pievēršas materialitātes konceptam, pētot to, kā mēs uztveram lietas un to attiecības ar cilvēces vēsturi. Izvaicājot veidus, kā muzeji glabā un prezentē dažādus objektus, mēs radām kolektīvus un personiskus stāstus, ko iedvesmo kultūras mantojums, arhīvi un efemeritāte. Bieži vien mākslinieka darbs studijā ir vientulīgs, turpretī strādāt kopā ir daudz jautrāk un varam viens otru atbalstīt. Mēs dalām atbildību un vienmēr cenšamies izpētīt arvien jaunus medijus.

Oktobrī mums būs izstāde Pasaules kultūras muzejā Dženovā, Itālijā, savukārt septembrī ar jaunu darbu The breath grows weaker by the day piedalīsimies Gēteborgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. Tā ka, jā, mēs radām garus nosaukumus.

Kādi ir tavi personīgie radošie plāni?

Vasarā strādāšu pie divām izstādēm, kas šogad tiks atvērtas Fabbrica del Vapore un Galleria San Fedele Milānā. Ziemā centīšos izbēgt no Zviedrijas tumsas, uzturoties rezidencēs Sardīnijā un Portugālē. Bet es patiešām ceru drīz atgriezties arī Rīgā!