Spoki nāk

Pašlaik Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs aizvērta un iekārtota trīs somu fotogrāfu Jūso Vesterlunda, Johannesa Romppanena un Aki Sinikoski izstāde Starp varavīksnes galiem – dzīves jēdzīgumu apliecinošs vitamīnu kokteilis, kuru jau nu būtu varējuši atstāt pieejamu apmeklētājiem šajā reti drūmajā laikā. Te būs neliels komentārs par pēdējo dzīvē skatāmo mākslas notikumu, kas uz mani atstāja iespaidu pirms mājsēdes uzsākšanas šauros bēniņos ar diviem enerģijas pārpilniem un bezdarbīgiem bērniem, kuri traucē man šo uzrakstīt.

Prinči

Jūso Vesterlunds ir viens no talantīgākajiem somu fotožurnālistiem, kura raksturojums liek domāt par hemingvejiski vīrišķīgu personību – aizrautīgs, asprātīgs, Somijas sabiedrību izgaismojošs vērotājs, prasīgs pret kvalitāti, saņēmis starptautisku atzinību, viņa darbi publicēti pasaules prestižākajos laikrakstos. Vesterlunda fotogrāfijās parādās skarbā ziemeļu daba, rēcoši karaokes dziedātāji, tukli pusmūža veči, kas lec no saunas āliņģī vai rikšo uz spēļu zirdziņiem, par Baltijas jūras pirātiem dēvēti somu tūristi, kas tempj lētos vīnus prāmju kajītēs, un dažādi citi ikdienas realitātes varoņi. Fotogrāfs biežāk portretē tieši vīriešus, it kā meklēdams atbildi paša identitātes jautājumiem, un pēta vīrieša lomu plašākā kontekstā – par to, kā tā ietekmējusi pasauli patriarhālās sistēmas ietvaros un kā savienojas ar spēju uzņemties atbildību. Vesterlunds savā daiļradē bieži pievēršas arī dabas piesārņojuma, radioaktīvu izmešu, bezdarba un nabadzības problēmām, nekautrējoties vērst kritiku arī pret sevi. Pirms vairākiem gadiem FK intervijā viņš teicis: “Kad fotografēju darbību, cenšos domāt pēc iespējas mazāk, it īpaši par to, ko citi par mani domā. Daudzkārt man ir jāpaplašina sava komforta zona.”

Tagad Vesterlunds audzina divus dēlus, gaišmatainus somu puisēnus, kurus ir ievedis šajā sačakarētajā un savādi skaistajā pasaulē, kurā arī viņi reiz atstās savas pēdas. Fotogrāfijas muzejā kopā ar divu citu tēvu darbiem aplūkojama viņa veidotā sērija Sirdspuksti, kuru Vesterlunds veltījis saviem bērniem, sekojot viņu pasaules izzināšanas pirmajiem soļiem. Arī šiem darbiem cauri vīd jautājums par to, kas ir vīrišķība, kas ir varonība, kādam jābūt vīrietim mūsdienās. Attēlos no bērniem strāvo naiva neziņa, maigums, piedzīvojumu gars, bet ienāk arī pasaules stūrainās malas, pirmie nobrāzumi un traumas. Tomēr pāri visam uzticības pilna paļaušanās uz pieaugušo, šajā gadījumā tēvu, kura ciešo iesaisti bērnu dzīvēs apliecina kaut vai tikai tas, cik triviālās bērnkopības situācijās uzņemti daži no attēliem: nomācoši garlaicīgā gājienā uz zoodārzu vai mazgājot zīdaini izlietnē, kamēr blakus, badīgi pēc netīrās veļas lūkojoties, uzglūn veļas mašīna.

Šie ikdienas rutīnas momenti šķiet atspoguļojam to garīgās un materiālās dimensijas līdzsvaru, kas vecākiem saistās ar bērnu audzināšanu un kuras tik ļoti pietrūcis tradicionālajā tēlotājmākslā un arī fotogrāfijā, kur bērns pārāk bieži ir tikai dekoratīvs simbols kādai vēlamībai, idealizētai mātes mīlestībai, nākotnei, šķīstībai vai gluži otrādi – dramatizēta nabadzības seja, taču ne viņš pats ar savu individuālo stāstu, kurā katra diena ir izaicinājumu un atklājumu pilna.

Kā saka autors, šī fotogrāfiju sērija viņam palīdz izkristalizēt tos bērnības mirkļus, kuru pašam ir pietrūcis, vai tās atmiņas, kuras izgaisušas citu notikumu iespaidā. Fotogrāfa tēvs bija alkoholiķis, kurš nomira, kad Jūso bija deviņi gadi. Bet arī bez šī fona vecāka loma ikvienam ir iespēja vēlreiz nokļūt par šķietami neaizsniedzamu uzskatītajā bērnības ceļojumā. Iespējams, neticamākajā, tālākajā, paļāvību un rūpes par otru cilvēku mācošākajā piedzīvojumā, kurš klasiski patriarhālajā sabiedrībā tēviem ne vienmēr bijis populārs un pieejams.

Vesterlunda gadījumā impulsu dokumentālas fotogrāfijas uzņemšanai bieži ir devusi sajūta – it kā ķermeniska, intuitīva reakcija uz acīmredzamo. Iespējams, tāpēc arī tāds nosaukums – Sirdspuksti – kā nepārtraukts mīlestības pulss, neatslābstoša vēlme vērot un tieši ikdienišķajā, nebūt ne vienkāršajā realitātē saskatīt cerību, risinājumu un neironisku piepildījumu dzīvei. Viņš pats šos attēlus sauc par neuzrakstītiem dzejoļiem, bet tajos pilnīgi noteikti sajūtams arī silts vecāka pieskāriens bērnam.

Princese

Nav noslēpums, ka bērni ir nestilīgi. Spilgti atceros deviņdesmito gadu kulta seriāla Sekss un lielpilsēta varoņu iznešanos – saviebt seju, ja kāds tev rāda savu bērnu fotogrāfiju albumu, sakot – “parādi man labāk savas suņa bildes, pat tas būs interesantāk”, kas simboliski padarīja šādu attieksmi par mūsdienīgi emancipētas sabiedrības iezīmi, tādējādi principā skaļi aizverot durvis iespējamajai sarunai par bērnu iekļaušanu plašākā sabiedrībā vai kultūras un politiskā dzīvē. Šis vaibsts un žests pārtrauca sarunu ar cilvēkiem, kuri ir “izkrituši no aprites” un kļuvuši “nāvīgi garlaicīgi”, kopš viņiem ir bērni, mudinot vecākus, visbiežāk mātes, pēc iespējas ātrāk lēkt atpakaļ “jaunības džinsās” un “pilnvērtīgas dzīves” mutulī, tiklīdz bērnkopība būs galā, pilnībā ignorējot faktu, ka ir ģimenes, kurām tā nebeigsies nekad. Kā, piemēram, fotogrāfa Johannesa Romppanena ģimenē.

Mani uzrunā veids, kā viņš vēršas pret šo un daudziem citiem “pilnvērtīgās dzīves” stereotipiem, novietojot izstādes centrā mietpilsoniski ērtu skandināvu dizaina krēslu un rozīgu, romantisku ģimenes albumiņu, kurā dokumentēts viņa meitas “princeses Lilijas” dzīves stāsts. Maigi ziedi uz vāka, rociņas, kakliņš, zīdaiņa klīstošais skatiens, vecāku mīlošie skāvieni, plaukstas cimdiņos, ratiņi, paladziņi, adaptētais krēsliņš, tumši foni, ziemeļu saules stari, brāļi, smaidi, ziedi – pieļauju, ka tās ir lietas, kas mazajai Lilijai patīk, tie ir viņas brīži – nolasīti no bērna acīm, kā jau vecāki to mēdz darīt un prot – daudzus gadus pēc kārtas.

Albumā ir daudz lappušu, pacietīgi rādot dienu no dienas… lai mēs redzētu, cik niansēta un daudzslāņaina ir nerunājoša, nestaigājoša un šķietami nefunkcionējoša bērna dzīve. Katra fotogrāfija apliecina to, kas Lilija ir, nevis nav – kaut arī par slimiem sabiedrības locekļiem vispirms mēdzam runāt tieši no apgrieztās perspektīvas. Jā, viņa nekad nevarēs iztikt bez vecāku atbalsta, bet tieši tik ilgi Lilijai un viņas vecākiem būs vajadzīgs apkārtējo atbalsts vai vismaz mazliet izpratnes un intereses par viņu dzīvi, lai viņi varētu turpināt piedalīties un būt iederīgi mūsu visu kopējā dzīvē ar savu pieredzi, daloties visā skaistajā, retajā un grūtajā, kam ir gājuši cauri.

Kadri no intensīvās ārstēšanas palātām, ambulances mašīna, kas aizved Liliju pa meža ceļu, kompozīcijas ar šļircēm un neizēstu putras bļodu, kas norezonēs ikvienā, kurš kaut dienu vai nedēļu ir rūpējies par slimnieku, – tā ir Lilijas ģimenes ikdiena, bet aiz visa nomācošā un satraucošā viņi ir iemācījušies pamanīt zemu krītošo vakara gaismu un noskaņu – dzīves sajūtu tur, kur, liekas, ir tikai rūpes un uztraukums. Pieļauju, ka fotografēšana un albuma veidošana Romppanenam pašam palīdzējis definēt jaunatklātu dzīves vērtību pieredzi un reizēm gluži vienkārši izturēt pārbaudījumus, bet pāri visam es jūtu tieši Lilijas ietekmi un jūtīga vecāka spēju attēlot bērna acīs nolasīto. Es ticu, ka šajos attēlos atspoguļojas ne tikai vecāku, bet viņu kopējā pieredze – ka tur ir viss tas, ko Lilija spēj pateikt ar skatienu. Šī “komunicēšana ar skatienu” savā veidā paver arī jaunu rakursu, kādā domāt par fotogrāfiju – kā nolasās tas, uz ko mēs fiksējam skatu un ko tas pastāsta par vērotāju? Bet domas raisās arī vēl plašākā mērogā – par lietu dabu, par to, kas un kurš ir uzskatāms par trauslu vai izturīgu, jo Lilijai piemīt abi šie parametri, turklāt visaugstākajā mērā.

Man patīk Romppanena vērība, patīk dzīvot šajā laikmetā un pieredzēt pārmaiņas attieksmē pret to, kurš ir “pelnījis tikt izstādīts muzejā”. Es gribu ilgi sēdēt sarkanajā muzeja zāles krēslā un nesteidzīgi iepazīties ar Liliju, jo uzskatu to par ekskluzīvu iespēju – šī ir bijusi aizraujošākā, neparastākā satikšanās ilgā laikā, kas bez fotogrāfijas starpniecības nebūtu notikusi. Man patīk šī vēršanās pret ātrumu, daudzumu un virspusīgu attiecību veidošanu. Un nav pat sevišķi ilgi jānosēž tajā krēslā, lai saprastu, ka Lilijas un viņas vecāku drosme un ikdienas pieredze atver vairāk jaunu horizontu un izpratnes par cilvēci, nekā, teiksim, ceļojums pa Andu kalniem un nabadzīgu bērnu fotografēšana no droša attāluma. Savukārt Lilijas tēva vēstījums man sasaucas ar kādu nesen lasītu polemisku rakstu par mākslinieku rezidencēm Losandželosā, kur drīkst nākt ar suņiem, bet ne ar bērniem, un vientuļo māti, kura izmesta no mākslinieku studiju kopmītnēm. Raksta autors Daniels Gervins secina, ka var saprast, “kādā veidā 20. gadsimta mākslinieces apdraudēja bērnu klātbūtne. Viņas bija pirmās, kas lauza jaunu ceļu, un it viss, kas bija saistīts ar tradicionālo sieviešu lomu, to varēja apdraudēt. (..) Taču šodien varētu izmantot [izcīnīto] brīvību, lai pieņemtu “mūsu cilvēcību kopumā”, jo nav viena veida, kā būt māksliniekam vai kā būt vecākam, abas lietas ir iespējams darīt vienlaikus.”

Spoki

Iepriekšējais apgalvojums noteikti attiecināms arī uz trešo izstādes mākslinieku un tēvu Aki Sinikoski, kurš 2011. gadā uzsākto fotogrāfiju sēriju ar savu meitu Astrīdu apņēmies turpināt līdz 2058. gadam, kad viņai būs jau piecdesmit. Kāda gan tēvam Aki saistība ar feministu mākslu? Vistiešākā – kā jebkuram cilvēkam, kuram rūp tas, kā mēs uzņemamies rūpes par nākamo paaudzi, cits par citu un par planētu, un vēl jo vairāk – kā vecākam, kurš domā par savas meitas nākotni un mēģina viņu iepazīstināt ar vietu, kurā ir viņu ievedis un kur viņai būs jādzīvo.

Izstādes sērija Jaunie spoki ir skatāma gan kā bērna sakāpinātās iztēles stāsts, kur, kā zināms, mēdz ienākt dažādi pārdabiski tēli un bailes no paša izdomātā, gan kā trāpīga metafora par dažādām īstām, bet grūti paskaidrojamām šīs pasaules savādībām, un visu pārējo spektru, kas atrodas starp izfantazēto un īsto. Kā sērijas autori norādīti gan tēvs, gan meita, un tiešām šajos portretos es vairāk nolasu bērnu darbiem piemītošo ekspresiju un asociāciju lidojumu.

Tēvs aicina Astrīdu izveidot baiļu maskas un piemērīt tos veidolus, no kuriem meitenei visvairāk bail. Mēs redzam ļoti dažādas bailes vai to interpretācijas – tur ir gan bailes nosmakt, sapinoties plastmasas maisā, slāpt jūrā, kas piemētāta ar pudelēm, gan bailes pieaugt – bail vienai iet pa jaunu ceļu, bail apmaldīties, bail zaudēt draugus, bail no pasaules plašuma –, gan gluži personiskas un individuālas bailes pieputināt acis un matus ar drupačām, gan bailes no kaut kā pavisam abstrakta un neizskaidrojama. Abi Sinikoski jau diezgan ilgi strādā pie šī eksperimenta par baiļu pieradināšanu un ir nonākuši jau pie pirmajiem secinājumiem, piemēram, ka bailes ir sapņu spoguļattēli un pieradināti var kļūt par vārtiem uz sapni. Katrā ziņā tēva un meitas tandēms, šķiet, uzskata, ka bailes drīzāk ir pozitīvi virzošs, nevis destruktīvs spēks un ka tās var palīdzēt tikt galā ar kādiem reāliem draudiem, ja pret šīm bailēm attiecamies nopietni un drošsirdīgi tās uzklausām, nevis nicīgi norakstām kā “bērnišķīgas iedomas”, pasludinot pieaugušos par vienīgajiem un īstajiem visu zinošajiem un kontrolējošajiem. Kaut nevar noliegt, ka pieaugušie pasaulē ir dzīvojuši ilgāk un šo to vairāk pieredzējuši, mēs izskatāmies salīdzinoši mazi pret dabas stihiju un ainavu – kā tas redzams arī Sinikoski fotogrāfijās. Nē, mēs neesam niecīgi un nevarīgi, bet mūsu ietekmes un zināšanu sfēra vienkārši nevar aptvert visu. Mēs varam tikai iet savu ceļu, jautāt, interesēties un kaut ko lokāli risināt.

Man patīk, ka mazā Astrīda piedalās šajā mākslas procesā, jo tas ļauj cerēt gan uz viņas lielāku iesaisti plašākos pasaules procesos, gan uz to, ka bērnu vajadzībām, iedomām un sajūtām tajos būs vairāk vietas. No visu trīs fotogrāfu darbiem Sinikoski ģimenes darbi kaut kā vistiešāk uzsver globālo dimensiju – ka atbildība par pasaules nākotni sākas ģimenē. “Mēs neticam ne spokiem, ne fotogrāfijām. Mēs ticam viens otram,” izstādes aprakstā teicis fotogrāfs, tā it kā uzsverot, ka ne jau iztēle vai mākslas veidoli paši par sevi ir spējīgi ko mainīt, bet gan vienojošā pieredze, kuru tie sniedz. Un, ja runājam par pasaules glābšanu, arī tās pamatā ir spēja abpusēji uzticēties – ne tikai radot bērnā pārliecību, ka uz pieaugušajiem var paļauties, bet arī vairojot sevī spēju uzticēties bērnam un ļaujot viņiem sevi vest pasaules atklāšanas ceļojumā.

Izstādes nosaukums ir Starp varavīksnes galiem, bet ko šī varavīksne savieno? Kas atrodas starp šiem galiem? Laikam jau nekas cits kā cilvēka dzīve visā savā daudzkrāsainībā, kas kā optiska parādība īsi parādās virs planētas mūžvecajiem akmeņiem. Gaistošs tilts, kas var savienot divus punktus – divus cilvēkus vai divas paaudzes, sākumu un galu, pagātni un nākotni. Brīnums, kas ir tik pat vecs kā šī pasaule, bet kas, spontāni uzplaukdams, joprojām vērotājā raisa sajūsmu un eksistencei piešķir nešaubīgu jēgu.