Nozieguma pierādījumi
Laikmetīgās fotogrāfijas milža Saimona Norfolka (Simon Norfolk, 1963) sīki detalizētās, krēslas zilganās gaismas iekrāsotās Afganistānas ainavas un sēpijas toņa grupu portreti Tate Modern apskatāmi līdzās deviņpadsmitā gadsimta britu fotogrāfa Džona Bērka (John Burke, 1843-1900) darbiem. Projektu “Burke + Norfolk: Photographs From The War In Afganistan (Fotogrāfijas no kara Afganistānā)” pats Norfolks apraksta kā sadarbību pāri laika robežām.
Tātad – kas kopīgs Norfolka un Bērka fotogrāfijām? Afganistānas dokumentācija un lielformāta kameras izmantošana. Iespējams, ar to arī uzskaitījums noslēdzas. Bērks savulaik bijis veiksmīgs komerciālais fotogrāfs un iepriekš neiemūžinātajā Afganistānas teritorijā saskatīja izdevīgu peļņas iespēju, fotografējot ne tikai karu, bet arī ainavas, kultūras pieminekļus un vietējos iedzīvotājus, neizejot ārpus viktoriāņu etnogrāfiskās fotogrāfijas konvencijām. Savukārt Norfolka kritiskais dokumentālisms izaudzis no fotožurnālista prakses. Viņa interese militāro konfliktu zonās, piemēram, Bosnijā, Ruandā un Libērijā, kļuvusi par sava veida sociālu izmeklēšanu ar lielformāta krāsu kameru. Šī nav Norfolka pirmā reize Afganistānā. Pērn uzsāktais projekts ir viņa atgriešanās militāro konfliktu izplosītajā zemē pēc gandrīz desmit gadiem un pie 2002. gadā publicētās grāmatas “Afganistāna”.
Dēvēt šo projektu par sadarbību vai māksliniecisku partnerību nebūtu gluži taisnīgi attiecībā pret Bērku, kuram par galarezultātu bijis maz teikšanas. Taču vēsturiskais materiāls neapšaubāmi bagātina Norfolka darbus. Arī pats Norfolks kādā intervijā izsakās, ka sekošana Bērka pēdās vairāk būtu dēvējama par romantisku žestu nekā zinātnisku pieeju. Tā kā Norfolks, atgriežoties Afganistānā, nevēlējās vienkārši pārfotografēt iepriekš iemūžināto, azartiskā Bērka uzņemto ainavu uzmeklēšana, dažkārt orientējoties pēc klinšu reljefa vien, kas vienīgais palicis nemainīgs, viņam sagādājusi atspēriena punktu un ieganstu otrreizējai Afganistānas dokumentēšanai.
Turpat apskatāmajā dokumentālajā filmā Norfolks stāsta, ka centies fotografēt savu vilšanos: “Kad 2001. gadā atbraucu uz šejieni, biju dusmīgs par to, ko amerikāņi izdarījuši. Bet es domāju, ka vismaz pastāv iespēja. Kopš tā laika esmu redzējis šo iespēju ne tikai izšķērdētu, bet tās galvu izšķaidītu ar beisbola nūju atkal un atkal. Pagājuši desmit gadi, iztērēti 500 miljardi dolāru, un Afganistāna izskatās sliktāk nekā iepriekš.”
Līdz zobiem nobruņotās amerikāņu vēstniecības celtnes, armijas nometnes un sargtorņi asi kontrastē ar Afganistānas ainavām un Kabulas ielām. “Man teica, ka pa Kabulu brīvi staigāt neesot iespējams. Ja es gribot doties uz Kabulu, man vajadzīga bruņota apsardze. Britu vēstniecībā satiku cilvēkus, kuri nekad nav bijuši ārpus iežogotās teritorijas, jo viņi domā, ka ārpusē ir pārāk baisi. Viņi nespēja noticēt, ka es pavadīju septiņas nedēļas, braukājot apkārt pa Kabulu un fotografējot uz ielām tikai ar afgāņu pavadoni un viņa mašīnu. Jā, dažas situācijas bija bīstamas, bet tas ir iespējams. Un ja tu sevi sauc par žurnālistu, tev tas ir jādara.”
Norfolka darbi ir daudz lēnāki un pārdomātāki nekā tradicionāli pieņemts redzēt kara fotogrāfijā. Bērkam lielformāta kameras izmantošana, kas palēnina darba procesu, bija laikmeta iespēju diktēta, bet Norfolkam tā ir apzināta izvēle. Izteiksmīgas krāsas, asums līdz pat vissīkākajai detaļai – Norfolka fotogrāfijas ir skaistas. Taču to skaistums slēpj sevī daudz baisuma. Skaistums nav viņa pašmērķis, tikai līdzeklis. Norfolka vārdiem, attēla skaistums skatītāju ievilina fotogrāfa pasaulē un pēc brīža pirmais gluži pārsteigts var attapties, ka ieklausījies lērumā fotogrāfa argumentu: “Ja es zinātu, kā sasniegt savus mērķus bez skaistuma, es to atmestu jau rītdien!” Interesanti, ka Norfolka viedoklis saduras ar vienu no laikmetīgās fotogrāfijas dilemmām: lai fotogrāfija tiktu ievērota, tai jābūt vizuāli pievilcīgai, kas savukārt var aizēnot tās sociālo un politisko vēstījumu. “Burke + Norfolk” ir veiksmīgs piemērs, kā dokumentālā fotogrāfija var sniegt ne tikai informāciju, bet arī sociālu kritiku un kā vēsturiskais var satikties ar mūsdienīgo, bagātinot viens otru.
Izstāde līdz 10. jūlijam apskatāma Tate Modern. Ja uz Londonu doties tuvākajā laikā nedomājat, iesaku noskatīties “Burke + Norfolk” īsfilmu, kas atrodama Tate Channel.
