Gada notikums Latvijas fotogrāfijā 2021

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

No institucionālā viedokļa, gada notikums, manuprāt, ir mūsu draudzenes un ISSP līdzdibinātājas Baibas Teteres kļūšana par Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju! Šis notikumu pagrieziens dod jaunas cerības Latvijas fotogrāfijas pasaulītē – iespējams, ka tas palīdzēs izkustināt muzeju no administratīvās stagnācijas. Lai Baibai spēks un izturība!

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Ievas Epneres izstāde Cirks zem kupola un tai veltītā grāmata. Izstāde pievērsās Rīgas cirkam kā vietējam kultūras fenomenam, kuru apvij spilgta aura, atmiņas un arī zīmīgas diskusijas. Ievas fotogrāfijas tapušas pirms gadiem, kad cirks vēl darbojās tādā formātā, kāds tagad palicis tikai atmiņās, bet, iespējams, tieši izstādei radītais video ar Gunas Zariņas un Kirila Ēča piedalīšanos bija izstādes atslēga, poētiski atklājot trauslo robežu mākslinieka radošajā pasaulē.

Inga Lāce, kuratore un mākslas zinātniece:

Starp gada notikumiem gribētu minēt Ievas Epneres izstādi Cirks zem kupola Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde iezīmēja virkni būtisku jautājumu, kas apvij mūsdienu cirka fenomenu un tā nesenās pārmaiņas gan Rīgā, gan arī plašāk. Izstādes pamatā bija no 2004. līdz 2008. gadam Rīgas cirkā uzņemtās fotogrāfijas, kas apvienotas grāmatā Rīgas cirks (Bom Dia Boa Tarde Boa Noite; Berliner Künstlerprogramm des DAAD, 2021). Grāmatas materiālam ir vēsturiska nozīme, jo Rīgas cirks 2016. gadā tika slēgts un pašlaik ēku rekonstruē, iepriekš tika aizliegts strādāt ar dzīvniekiem, utt. Turklāt jaunus slāņus šai sakarā ienesa Ievas jaunais video darbs, izjautājot mākslinieka un mākslas lomu sabiedrībā.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe un ISSP Galerijas vadītāja:

Neskatoties uz ieielgušo pandēmijas situāciju, kas turpina pakļaut mākslas institūcijas plānošanas stresam, mēs esam pieredzējuši vairākas kvalitatīvas izstādes un notikumus Latvijas kultūrtelpā. Piemēram, Zanes Onckules kūrētā Sofijas Tunas un Zentas Dzividzinskas izstāde kim? Laikmetīgās mākslas centrā vai Kristīnes Krauzes-Sluckas darbi, kas pievēršas fotogrāfijas materialitātes un dekonstrukcijas tēmai, kas mani pašlaik saista. Tomēr par gada notikumu Latvijas fotogrāfijā gribētu izcelt Ministru kabineta rīkojumu Nr. 339, kā rezultātā Latvijas Nacionālā muzeja krājumā nonāca 300 jauni mākslas darbi, no kuriem ievērojamu daļu veido fotogrāfija. Ņemot vērā līdz šim visai nabadzīgo šī muzeja fotogrāfijas krājumu, priecājos, ka sāk veidoties vērā ņemama kolekcija, kurā ir arī jaunākas paaudzes mākslinieku darbi.

Sandijs Ruļuks, fotogrāfs, grafikas dizaineris:

Man ir sajūta, ka neesmu neko redzējis jau gadiem. Bet ja tā pamatīgi padomā, spilgtākās droši vien bija Rīgas Fotomēneša aktivitātes. Pat ne konkrēta izstāde, bet vairāk tā sajūta, ka fotogrāfija var izdzīvot dažādos apstākļos, tikt izrādīta legālā un nelegālā veidā, un ka kādam tā vēl ir nozīmīga.

Maira Dudareva, bijusī Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Pieminēšanas vērts notikums fotojomā, manuprāt, ir grāmatas Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX–XXI gs. izdošana, jo Latvijā fotoalbumi vai ar pētniecību saistīti izdevumi ir diezgan liels retums. Tas nav akadēmisks izdevums, tomēr iespaidīgs informācijas avots ar aptuveni 2000 fotogrāfijām un informāciju par vairāk nekā 300 fotogrāfiem, kas dzimuši vai darbojušies Latgalē.

 

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:

Rīgas Fotomēneša izstāde Dzīve pēc Covid?, kas notika Rīgas pilsētvidē – Avotu ielas garumā. Neteiktu, ka visi darbi būtu mani uzrunājuši vai iespaidojuši, bet izstāde kopumā palikusi atmiņā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis projekts bija radošs un veiksmīgs risinājums, kā sarīkot izstādi kovida krīzes laikā, kad rīkot un apmeklēt izstādes iekštelpās bija problemātiski, riskanti vai aizliegts. Otrkārt, man simpatizēja izstādes antielitārais “tuvāk tautai” vēstījums, kura pozitīvo iespaidu gan varētu stiprināt ar ciešāku apkārtnes iedzīvotāju iesaisti. Visbeidzot, izstāde arī pielika roku Avotu ielas revitalizācijas procesiem. Avotu iela, kura ir vēsturiski un arhitektoniski ļoti interesanta Rīgas 19. gs. beigu–20. gs. sākuma t. s. proletāriešu rajonu daļa, ilgāk nekā citas centra ielas turējusies pretī gan izskaistināšanai, gan hipsterizācijai. Turklāt Avotu ielas vēsture un nākotne man nozīmīga arī personīgi, jo īres namā pie Lienes ielas dzīvojuši mani vecvecvecāki, vecvecāki, vecāki, un arī es. Visu šo iemeslu dēļ fotogrāfu aktivitātes šajā pilsētas daļā man šķiet īpaši apsveicamas.

Līna Birzaka-Priekule, mākslas zinātniece un kuratore:

Zanes Onckules (sadarbībā ar Alisi Tīfentāli) izcili nokūrētā izstādē Es neko neatceros. Ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā, kurā austriešu māksliniece Sofija Tuna divus mēnešus uz vietas preparēja un šķetināja, sarunājās un domāja par mākslinieces Zentas Dzividzinskas atstāto mantojumu. Manuprāt, šī kopumā bija gada izstāde nr.1, kas parādīja, ka izstāde var iekustināt daudzus procesus, kas saistīti gan ar sieviešu mākslinieču stāstu pārrakstīšanu, gan arī ilgtermiņā atrisinot situāciju, ko darīt ar mākslinieces arhīvu, to nu jau nogādājot Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieku rokās. Pa īstam ilgtspējīgs projekts.

Elīna Semane, māksliniece:

Spēcīgu iespaidu atstāja Annas Dzērves apjomīgā personālizstāde Viskaļu ielā, kur bija apskatāmi vairāk nekā 50 darbi – mākslinieces pašportreti, īpaši kailfoto, kā arī uz filmas iemūžinātie draugi. Analogās portretu sērijas veidošanā autore ieguldījusi pamatīgu, smalku un laikietilpīgu darbu, izmantojot projekcijas un veidojot katru kadru kā autonomu mākslas darbu, kas pieprasa lielu precizitāti laika, gaismas, kompozīcijas un ķermeņa pozas veidošanā. Ar šo rīku palīdzību māksliniece atklāj intīmas aizkulises par savu sievišķību, ego un ekshibicionisko dabu. Izstāde pārsteidza ar autentiskumu un ārkārtigi intīmo cilvēka personības daudzšķautnību – no brutāli agresīva skatiena līdz maigai sapņainībai, atkāpjoties no jau tik ierastās snapšotu un ballīšu foto estētikas. Gribētos šo saukt par Latvijas fotogrāfijas jauno erotiku.

Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Gribētu izcelt vasaras skolu un simpoziju Meklējot metodes un materiālus: Fotogrāfijas mantojums kultūras un mākslas pētniecībā, ko organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Mākslas akadēmija. Nebijusi iespēja, kad bakalaura un maģistra programmas studenti vasaras skolā varēja iepazīt un gūt zināšanas fotogrāfijas mantojuma aktualitātēs, kā arī plašākai publikai tiešsaistē bija iespēja apmeklēt simpoziju. Analogās fotogrāfijas materiāla pārnese uz digitālo resursu ietekmē atmiņu institūciju un pētnieku sadarbības iespējas, kā arī sniedz plāšaku krājuma pieejamību. Ir būtiski izprast digitalizācijas procesa transformējošos faktorus, kas atsaucas uz fotogrāfijas mantojumu. Skola un simpozijs piedāvāja ļoti koncentrētu teorijas un prakses programmu. Cerams šī iniciatīva turpināsies!

Arnis Balčus, fotogrāfs, FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs:

Tīnas Pētersones kūrētā izstāde Lai iemīlētos, klikšņini šeit Pilot galerijā. Notikuma spēks ir tēmas aktualitātē (iepazīšanās aplikācijas), autoru izvēlē (Irēna Andrejeva, Krišjānis Elviks, Konstantīns Žukovs un Elizabete Ezergaile), kā arī skatam uz fotogrāfiju kā sociālu fenomenu, nevis mākslas darbu.

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:

Priecājos, ka par Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju izvēlēta Baiba Tetere, lai izdodas! Vēl ir labi, ka foto dzīve Latvijā nav apsīkusi, kas liecina par dzīves pulsu šajā diezgan dīvainajā laikā – ISSP galerija turpina pastāvēt un rīko gana interesantas izstādes, FK izdod grāmatas, daži mūsu fotogrāfi tiek pamanīti starptautiskā apritē.

 

Filips Šmits, fotogrāfs:

Rīgas Fotomēnesis noteikti ir atmiņā paliekošākais notikums. Īpaši atminos izstādi Pārmaiņu laukums Jaņa Rozentāla laukumā pie LNMM, kas runāja par Baltkrievijā notiekošo. Prieks, ka māksliniekiem ir iespēja sevi izpaust šeit, Latvijā – mazliet brīvākā valstī.

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe un literārā redaktore:

Aivara Liepiņa personālizstāde Man patīk dzīvot uz salas Latvijas Fotogrāfijas muzejā bija brīnišķīgs notikums ne tikai tāpēc, ka bagātīgi apveltīja ar visu, ko spēj talantīgi uzņemta, atlasīta un uzkopēta dokumentālā fotogrāfija, bet arī tāpēc, ka tas bija tik retais gadījums Latvijas izstāžu praksē, kad attēliem pievienotie teksti nevis lauž prātu ar neiedomājamām teikumu konstrukcijām un lieki samudžinātu izteiksmi, bet mierīgi, skaidri un gaiši izstāsta, ko nu autors grib skatītājiem vēl pateikt.

Jāņa Deinata izstāde Blaknes fon Stricka villā savukārt piedāvāja skatītājiem piedalīties diezgan dīvainā un misteriozā pasākumā, kurā prieks un atskārsmes no dramaturģiski eksponētajiem kadriem mijās ar sērām un šausmām par zudušo pasauļu atstāto postu.