Latgales foto: medijs, atmiņa, māksla
Albuma un izziņu avota Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX–XXI gadsimts autori Igors Pličs un Pēteris Korsaks liek saviem lasītājiem/skatītājiem no jauna padomāt par to, kas ir fotogrāfija: vaļasprieks, īstenības fiksācija, māksla? Šķirstot albumu, jau kļūst skaidrs, ka sarakstu var turpināt: attēliem var piedēvēt vairākas funkcijas. Gan jau arī to var izdarīt – tikai jāpiemeklē kāds kopsaucējs. Igora Pliča princips ir vienkāršs: “visu, ko vien izdevās atrast, [grāmatā] ievietoju”. Citiem vārdiem, fotogrāfija visupirms ir medijs ar 200 gadu vēsturi, Latgalē – 150. Laika gaitā medijam mainījās tehnoloģiskais process, vizuālā valoda, sociālās, politiskās, komerciālās un mākslinieciskās funkcijas. Šādu “asorti” (tā pats Pličs dēvē savu pieeju) attaisno ģeogrāfiskais princips: tie ir Latgalē dzimušo un/vai strādājošo fotogrāfu darbi. Domāju, ka eklektikai ir vēl viens iemesls. Fotogrāfija iemūžina īstenību, bet pati īstenība ir nežēlīga pret fotogrāfiju. Daudz attēlu gāja zudumā, bet privātajos un publiskajos krājumos saglabājušies ne vienmēr ir viegli pieejami, tāpēc grāmatā publikai jāparāda maksimāli daudz no saglabātā.
Grāmatas autoru un viņu korespondentu savāktās biogrāfiskās ziņas par cilvēkiem, kuri vai nu nodarbojušies ar komerciālo fotogrāfiju individuāli vai salonos, vai ar mākslu fotoklubu paspārnē, ļauj kaut ko saprast par priekšnosacījumiem, kas nepieciešami, lai iesaistītos šajā resursus prasošajā nodarbē, kura var nest ne tikai peļņu komersantiem, bet arī zaudējumus entuziastiem. Varbūt tāpēc personu rādītājā un pilsētas foto ateljē darbinieku kopbildēs ir tik maz sieviešu? Neuzdodu šo jautājumu no zinātnes pozīcijas – gan jau feminisma pētnieki un pētnieces ir izskaidrojuši šo lietu disertācijās. Grāmata ir vērtīga tieši ar to, ka jebkurš lasītājs varēs pats meklēt atbildes uz jautājumiem, kuri rodas, pētot daudzas un daudzveidīgas biogrāfijas un fotogrāfijas. Tas iespējams tāpēc, ka šie attēli vistiešākajā veidā uzrunā personisko vizuālo atmiņu un pieredzi. Mūsu ģimeņu albumos ir līdzīgas bildes, līdzīgā veidā esam pozējuši fotogrāfam skolā, kāzās, pilsētas rituālos, līdzīgā stilā paši bērnībā esam fotografējuši dabu, cilvēkus un mašīnas. Un tikai kaut kad pēc tam tu sāc saprast, ka stāsts nav vienkārši par to, kā pareizi nospiest kameras slēdzi. Jebkurā gadījumā runa ir pasaules redzējumu vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Tagad mēs varam meklēt nozīmi vizuālai valodai, arī klišejiskai, jo cilvēkiem tā bijusi būtiska, ja jau fotogrāfi spēja pārdot klientiem viņu pašu tēlu ar tam speciāli piešķirtu vizuālu papildu nozīmi: gaismas, salona interjers, fons, inscenētā neverbālā komunikācija. Tāpēc šķiet pieņemams attēlu alfabētiskais izkārtojums pēc fotogrāfu vārdiem. Hronoloģiskais vai tematiskais jau uzspiestu zināmu interpretācijas kārtību, foto kā medija attīstības loģiku, bet šajā gadījumā lasītājs ir brīvs sakārtot bildes savās paradigmās. Galu galā mūsu smadzenēs ir vairāki redzes stimulu apstrādes maršruti, daži no tiem iesaista interpretācijā personiskajā pieredzē balstītās emocijas. Un fotogrāfisks attēls jau no mazotnes ir emociju medijs – ar to veido attiecības ar tuvajiem un tālajiem cilvēkiem, pārvar laika un telpas dimensijas. Saburzītās, izbalējušās, saplīsušās fotogrāfijas varbūt arī negarantē tēla simtprocentīgu atbilstību prototipam, bet svarīgi, ka fotopapīra gabaliņš glabā emociju. Tāpēc Igors Pličs akcentē, ka nav vēlējies apkopot Latgales foto vēsturi digitālajā formātā. Analogais foto kā priekšmets mobilizē tausti un kinēzi: bildes jāņem rokā, jāapgriež, lai izlasītu otrpus rakstīto, jāpārliek, jāšķirsta. Ar viena pirksta vilkšanu pa ekrānu te nepietiek. Paņemt rokās šo grāmatu ir tas pats, kas izvilkt no skapja lielu un smagu ģimenes fotoalbumu dermatīna vākos.
Pakavēšos pie vēl vienas lietas. Latvijā ir visai stingras vēsturiski izveidojušās reģionālās identitātes. Bet vai tās atspoguļojas vizuālajā kultūrā, veidā, kā mēs redzam sociālo pasauli un konstruējam to attēlā kā fotogrāfi un pasūtītāji? Varbūt medijs padara skatu un sevis prezentāciju universālāku, vai tradicionālā kultūra diktē noteikums, kā skatīties un izrādīties? Piemēram, Latgalē katoļiem, pareizticīgajiem, vecticībniekiem, jūdaistiem ir lielāks sociālais kapitāls – vai tāpēc arī īpaša kopbilžu stilistika? Igors Pličs un Pēteris Korsaks ir izaicinājuši kurzemniekus, vidzemniekus, zemgaliešus, kuriem izteiktāka ir individuālistiska identitāte ar zemāko sociālo kapitālu. Apkopojiet, publicējiet, tad arī izdarīsim secinājumus!
* Grāmata nopērkama, sazinoties ar autoriem – lauraplus@inbox.lv vai p.korsaks@inbox.lv
