Ikoniskākie skūpsti: fotogrāfiju vēstures un simboliskie slāņi

Kā skaidro vārdnīca, skūpstīt nozīmē saskarties ar lūpām, kā sveicinot, vai arī piespiest muti otras personas mutei seksuālā veidā.^[1] Lai arī dažādās kultūrās pastāv arī citādi skūpstu veidi, tomēr jebkurā gadījumā tas ir intīms moments starp diviem cilvēkiem, emociju mijiedarbība, kas vizuālā materiālā uzreiz ir pamats stāstam; skūpsts fotogrāfijā kļūst vēl komplicētāks, jo parasti klātesoša ir trešā persona – fotogrāfs.

Skūpsts ir cilvēciska jūtu izpausme, tāpēc vienmēr attēlots fotogrāfijās. Kā Barbara Levīna (Barbar Levine) un Peidžs Reimijs (Paige Ramey) raksta savā grāmatā People Kissing: A Century of Photographs, līdz pat fotogrāfijas izgudrošanai skūpsts bija privāts notikums un redzams mākslā, piemēram, sengrieķu keramikā vai Bībeles motīvu interpretācijās. Līdz ar Viktorijas ēras pastkartēm un ilustrētajām novelēm cilvēki ieraudzīja sev līdzīgus, ikdienišķus cilvēkus daloties visizplatītākajā fiziskajā mijiedarbībā.^[2] Lai arī attiecīgā laika fotogrāfijas visbiežāk asociējas ar stīvām pozām un studijas vidi, patiesībā ir daudz piemēru, kuros dzirkstī humors un cilvēciskas jūtas.

Turpmākajos gadsimtos joprojām top skūpstu fotogrāfijas, kuras kļuvušas par ikonām, tajās ir ne vien divu cilvēku, bet sabiedrības, laikmeta, vērtību stāsti. 1945. gada 14. augustā Japāna oficiāli padevās ASV Otrajā pasaules karā. Plkst. 17:51, kā to vēlāk noskaidrojuši pētnieki, tapusi viena no ikoniskākajām fotogrāfijām. Tas ir Alfrēda Eizenštata (Alfred Eisenstaedt, 1898–1995) uzņemtais slavenais skūpsts Taimskvērā, Ņujorkā. Šī fotogrāfija kļuvusi par simbolu kara beigām ASV un cilvēku eiforiskajam priekam. Kā atzīts autora grāmatā Mūsu laika liecinieks (Witness to Our Time) – pāris parādīja to, kā jutās visa pasaule.^[3] 

Šai fotogrāfijai veltīts visaptverošs un detalizēts izmeklēšanas darbs. Pētot ēnas, ir noteikts precīzs fotogrāfijas tapšanas laiks, tomēr lielākā interese bijusi par abu personāžu identificēšanu. Lai arī cik romantisku iespaidu fotogrāfija nebūtu radījusi pasaulei, patiesie apstākļi tās tapšanas brīdī bijuši citādi. Laika gaitā daudzi uzdevās par portretētajiem cilvēkiem, tomēr patiesību noskaidroja 2012. gadā, kad par šo uzņēmumu tika izdota vesela grāmata – Džordža Galdorisi un Lorensas Verijas (George Galdorisi, Lawrence Verria) The Kissing Sailor: The Mystery Behind the Photo That Ended World War II. Tajā detalizēti aprakstīts, kā zobārstniecības medmāsa Grēta Cimmere (Greta Zimmer) svētku dienā izgāja ārā, pūlī, bet tur stiprais un eiforiskais jūras spēku kareivis Džordžs Mendonsa (George Mendonsa) noturējis Grētu par kara medmāsu un bez jebkāda ievada piegājis un viņu noskūpstījis. Tajā pašā mirklī žurnāla LIFE fotogrāfs Eizenštats gluži instinktīvi pavērsis kameru pret viņiem un paspējis uzņemt četrus kadrus. Ikoniskajā kadrā ir viss vajadzīgais – precīzi nosakāma vide, apkārtējie cilvēki un viņu emocijas, bet centrā pāris, kuru ķermeņi savijušies izteiksmīgā pozā, atgādinot “jiņ un jan” simbolu.

Kā stāsta pats Mendonsa: “Mēs visi dzērām, un gāja vaļā īsta elle. Ieraudzīju medmāsu… Jau biju paņēmis pāris dzērienus un tas bija vienkārši instinkts, man šķiet. Es vienkārši sagrābu viņu.”^[4] Šobrīd valdošajā diskursā stāsts par tik romantizēto fotogrāfiju guvis pavisam citu nokrāsu. Mākslinieks Sjuards Džonsons (Seward Johnson) radīja vairāku skulptūru sēriju Bezierunu padošanās (Unconditional Surrender). Izplatīts ir uzskats, ka tā veidota pēc Eizenštata fotogrāfijas, tomēr autors izteicies, ka iespaidojies no līdzīgas, bet mazāk zināmas Viktora Jorgensena fotogrāfijas, kurā redzams tas pats pāris, tikai no cita, ne tik izteiksmīga skatpunkta. Lai nu kā, 2019. gadā, dienu pēc Mendonsas nāves, uz skulptūras parādījās sarkans grafiti  – “Me too”.

1950. gadā, Parīzē, vēl viens fotožurnālistikas pionieris Robērs Duano (Robert Doisneau) fiksējis kadru, ko mēdz dēvēt par vienu no visu laiku romantiskākajām fotogrāfijām. Duano, tāpat kā Eizenštats, strādāja žurnālā LIFE un pēc pasūtījuma gatavoja fotogrāfiju sēriju par mīlētājiem Parīzē. Tajā laikā amerikāņus saistīja dzīve Parīzē, jo cilvēki tur uzvedās daudz brīvāk nekā ASV, pat Ņujorkas ielās nevarēja redzēt pārus, kas skūpstās.^[5] Visus attēlus vieno motīvs – divi cilvēki, kas skūpstās un ir apkārtējās vides ieskauti, taču it kā neatkarīgi no tās. Sērija tika publicēta, tomēr sevišķu ievērību neizpelnījās līdz pat 80. gadiem, kad Duano tika lūgta atļauja izmantot vienu konkrētu fotogrāfiju plakātu drukāšanai. Tam sekoja neticami panākumi, un autors skaidro: “Mēs sapratām, ka tā ir perfektā fantāzija. Šī fotogrāfija iemieso pasaules skatījumu uz Parīzi, pilsētu brīvībai un mīlestībai.”^[6] 

Varētu šķist, ka fotogrāfs ar savu vērīgo skatienu veiksmīgi pamanījis šo pāri, tomēr tā nav. 1992. gadā divi cilvēki uzdevās par fotogrāfijā redzamo pāri un iesūdzēja Duano tiesā par neatļautu fotografēšanu.^[7] Rezultātā fotogrāfs bija spiests atzīt, ka fotogrāfijas daļēji tikušas iestudētas un to tapšanā viņš lūdzis draugu un jaunu aktieru palīdzību. Varbūt fotogrāfijas panākumi daļēji saistāmi ar to, ka var identificēties tieši ar pašu fotogrāfu: katrs var justies, it kā sēdētu kafejnīcā Parīzē un, nesteidzīgi vērodams apkārtni, metropoles drūzmā būtu pamanījis tieši šo momentu.

2011. gadā pasauli un sociālos tīklus pāršalca fotožurnālista Ričarda Lama (Richard Lam) fotogrāfija no grautiņiem Vankūverā, kas izcēlās pēc tam, kad Stenlija kausa izcīņā Bostonas Bruins uzvarēja Vankūveras Canucks. Kad nākamajā dienā Lams esot bijis pārsteigts par kolēģu uzslavām, jo kadrā esot redzams tikai brīdis, kad policisti triecienveidā bija atspieduši pūli, bet kāds bija palicis guļam uz nu jau tukšās ielas – tas piesaistījis fotogrāfa uzmanību. Tikai vēlāk viņš atskārtis, kas patiesībā redzams vienā no kadriem.^[8] Haosa vidū uz zemes guļ pāris un skūpstās – šķiet, grūti iedomāties precīzāku slavenās frāzes “Make Love, Not War” vizualizāciju .

Piesaista uzmanību fotogrāfijas kompozīcija – policists kadra priekšplānā rada sajūtu, ka esi personīgi iesaistīts situācijā, tomēr fokuss uz kadra vidusplānu – pāri – izceļ to kā būtiskāko vēstījuma sastāvdaļu. Netipisks ir arī visai zemais skatpunkts, kas pastiprina klātbūtnes efektu. Fotogrāfija nav tikai stāsts par kādu konkrētu vakaru Vankūverā, tā ir pietiekami vispārīga, lai vēstītu par jebkādu spēku sadursmi, par ko daudz svarīgāka ir cilvēcība, līdzjūtība un mīlestība. Laikmetīgs, dažādās kultūrās un valstīs izprotams izšķirošais mirklis. Protams, arī šo pāri publika gribēja identificēt, un, pateicoties mūsdienu sociālajiem tīkliem, tas notika dienas laikā. Var arī uzzināt, ka fotogrāfijā redzamie Skots Džouns (Scott Jones) un Aleksa Tomasa (Alexa Thomas) arī pēc desmit gadiem joprojām ir laimīgi kopā.

Domājot par skūpsta reprezentāciju Latvijas fotogrāfijā, izrādās, ka pat vēl padomju periodā tapušajos darbos netrūkst intimitātes, atkailinātības, vīrieša un sievietes jūtu poētikas u. tml., tomēr tieši skūpsts, šī atklātā jūtu izpausme, nav bieža parādība. Taču laikmetīgajā fotogrāfijā ir skūpstu fotogrāfijas, kam pievērsta lielāka uzmanība. Viena no tām ir Arņa Balčus fotogrāfija no sērijas Myself, Friends, Lovers and Others, kas tapusi 2002. gadā un no vizuālas dienasgrāmatas izvērtusies par postpadomju paaudzes jaunības liecību. Konkrētā fotogrāfija ir īpaša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā parādās Latvijas mākslā joprojām visai retā LGBTQ+ kopienas reprezentācija, turklāt ļoti tiešā un atklātā veidā. Kā pats autors savulaik teicis izdevumam The New Yorker, attēlā redzami divi jauni dzejnieki, kas tikko sākuši dzīvot kopā: “Kad esi tik iemīlējies, tu aizmirsti par pasauli apkārt, arī cilvēkiem, tostarp fotogrāfu. Tieši tad fotogrāfam ir izdevība notvert īstu mīlestību.” Tas izceļ arī fotogrāfa pozīciju – tā ir ļoti pietuvināta abiem galvenajiem tēliem. 2020. gadā, pateicoties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apjomīgajam mākslas darbu iepirkumam, līdz ar 24 citiem sērijas darbiem, fotogrāfija Džeki bučojas nonākusi muzeja krājumā.

No jaunākās paaudzes Latvijas fotogrāfiem zināmu atpazīstamību izpelnījusies Annemarijas Gulbes sērija Love Re-search (2018), ko arī var uzskatīt par vienas paaudzes jaunības dokumentāciju. Kādā poētiski mierpilnā attēlā, bez “ballīšu brutalitātes un hārdkora”^[9], jauniešu pāris skūpstās jūrmalas smiltīs. Atsevišķie vizuālie elementi asociatīvi vedina radīt plašāku stāstu – rāmā rīta gaisma, iesāktā vīna pudele, notraipītie apģērbi un pēdas smiltīs; bezrūpīga bohēma mijas ar intīmām, pieklusinātām niansēm. Varbūt to rada autores pašas pozīcija šai sērijā – zināmā mērā distancēti pētīta savu vienaudžu romantika un mīlestība. Fotogrāfija iedvesmojusi arī citas formas mākslasdarbu – Kirila Ēča eseju Par bučošanos un visu pārējo, kas 2019. gadā tapa Punctum un Rīgas Fotogrāfijas biennāles rakstu sērijā.

Kad sirreālists Renē Magrits (Rene Magritte) 1928. gadā gleznoja savus Mīlniekus (Lovers II), viņš droši vien nenojauta, ka radījis neizsmeļamu avotu parafrāzēm gleznās, fotogrāfijās, kino un citos mākslas veidos. Noslēpumainie tēli ļauj ar tiem identificēties visdažādākajiem cilvēkiem un sajūtām, tomēr lielākoties prevalē vīrieša un sievietes attiecību variācijas, piemēram, Ričarda Bērbridža (Richard Burbridge) fotogrāfija modes žurnālam Harper’s Bazaar vai itāļu mākslinieces Dominikas Mellilo (Domenica Melillo) interpretācijā.

Arī Katrīnas Ģelzes darbam Love is Love, kas arī veidots kā nepārprotama atsauce uz Magrita darbu, ir potenciāls kļūt par ikonisku un plaši zināmu Latvijas laikmetīgās mākslas darbu. Tomēr kāda nianse to izceļ citu interpretāciju vidū. “Pirms kādiem 10 gadiem viens no maniem labākajiem draugiem atklāja, ka ir homoseksuāls. Toreiz nespēju noticēt, ka vairāku mūsu draudzības gadu gaitā viņš bija baidījies man to atklāt, jo acīmredzot nejutās droši par manu iespējamo reakciju, kaut uzskatīju sevi par ļoti brīvdomājošu personu. Vēlējos izveidot darbu, kas atainotu gan šo nepieciešamību pēc identitātes slēpšanas, gan manu nostāju par cilvēku tiesībām brīvi mīlēt. Kā arī atbrīvot skatītāju no konkrēta attiecību modeļa, ļaujot katram piešķirt tēliem savas subjektīvās identitātes,” stāsta autore. Vilema Flusera vārdiem runājot, fotogrāfi rada, apstrādā un uzglabā simbolus.^[10] Katrīnai Ģelzei izdevies apstrādāt jau zināmu simbolu un piešķirt tam vēl plašāku nozīmju lauku. Skūpsts, tik dabiska un vienkārša lieta, aizvien ļauj vienā fotogrāfijā izstāstīt stāstu par katru no mums.

^[1] Cambridge Dictionary: Kiss https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/kiss

^[2] Levine Barbar, Ramey Paige. People Kissing: A Century of Photographs. New York: Princeton Architectural Press, 2018, p. 6.

^[3] Eisenstaedt Alfred. Witness to Our Time. England: Penguin Books, 1980, 116. lpp.

^[4] Ables Kelsey. The Controversy Surrounding Alfred Eisenstaedt’s Iconic Photo of a V-J Day Kiss. Artsy, 2019. Pieejams: https://www.artsy.net/article/artsy-editorial-controversy-surrounding-alfred-eisenstaedts-iconic-photo-v-j-day-kiss

^[5] Poirier Agnès. One of history’s most romantic photographs was staged. 2017. Pieejams: https://www.bbc.com/culture/article/20170213-the-iconic-photo-that-symbolises-love

^[6] Turpat.

^[7] Gayford Martin, Hockney David. A History of Pictures: From the Cave to the Computer Screen. Thames & Hudson, 2016.

^[8] Horaczek, Stan. Interview: The Story Behind Rich Lam’s Infamous Vancouver Riot Kiss Photo. PopPhoto, 2011. Pieejams: https://www.popphoto.com/how-to/2011/06/interview-photographer-richard-lam-his-vancouver-riot-kiss-photo/

^[9] Annemarija Gulbe. Portfolio. FK. https://fotokvartals.lv/2018/07/16/annemarija-gulbe/

^[10] Flusser Vilém. Towards a philosophy of photography. London: Reaktion Books, 1983, p. 25.