10 minūtes ar Stigu Stasigu

Stigs Stasigs (1961) ir fotogrāfs un mākslinieks no Kopenhāgenas. Viņš strādā par fotogravīras konsultantu Dānijas Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā. 1991. gadā uzvarēja pirmajā starptautiskajā konkursā Preis für Jungen Bildjournalismus, kas finansēja viņa uzturēšanos Rīgā vienu gadu. Šajā laikā fotogrāfs izveidoja Latgales priekšpilsētas jeb bijušās Maskavas forštates fotogrāfiju sēriju. Arī 2017. gadā Stigs Stasigs vairākas reizes apmeklēja šo apkaimi un veidoja videointervijas ar cilvēkiem, kurus bija fotografējis 1992. gadā. 2017. gadā šie darbi tika izstādīti Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Nupat Maskavas forštates sērija ir izdota grāmatā.

Kam pieder ideja, ka šī sērija būtu jāizdod grāmatā? Kāpēc tieši tagad?

Tā bija mana sieva Šarlote, kura nāca klajā ar ideju digitalizēt manus vecos PSRS failus līdz Padomju Savienības sabrukuma 35 gadu jubilejai. Šī darba laikā parādījās Maskačkas negatīvi. Es par tiem biju pilnībā aizmirsis.

Jūs pārvaldāt dažādus fotogrāfiju drukas veidošanas procesus. Vai šī grāmata savā ziņā ir vēl viens apliecinājums tam, cik svarīga jums ir fotogrāfijas materialitāte?

Nē, visas izdrukas un grāmatas faili tika veidoti no digitāliem skenējumiem – es neuzskatu, ka digitālajiem failiem ir dabiska fiziska materialitāte. Tie var būt tādi, kādi vien vēlaties.

Vai laika gaitā ir mainījies jūsu skatījums uz šīm fotogrāfijām?

Protams, mans skatījums ir mainījies. No vienas puses, es vairs neatceros nevienu no fotografētajiem mirkļiem, tāpēc man nav nekādu īpašu jūtu pret kādu no tiem. Es vienkārši uztveru tās kā jebkuras citas fotogrāfijas, kuras varēja radīt jebkurš cilvēks. No otras puses, par dažām no tām sajūtas ir mainījušās, kad varēju uzzināt par tajās redzamajām vietām un cilvēkiem. Piemēram, 1992. gadā es neko daudz nezināju par Maskačku, bet tagad varu meklēt Google un atrast stāstus un detaļas.

Vai pēc izstādes 2017. gadā esat atgriezies pie forštates iedzīvotājiem – fiziskā vai emocionālā veidā?

Jā, kopš izstādes esmu atgriezies Maskačkā pāris reižu. Pēdējā vizīte bija 2022. gada martā, Jelgavā tika iespiesta mana grāmata. Daudz kas ir mainījies – neatradu nevienu no cilvēkiem, ar kuriem parasti runāju šajā apvidū.

Vai pašlaik strādājat pie kādiem citiem projektiem?

Jā, man ir vairāki projekti. Viens no tiem ir grāmatas sagatavošana ar maniem PSRS materiāliem no 1988. līdz 1993. gadam. Otrs ir par nezināmu dāņu botāniķi Karolīnu Rozenbergu. Es plānoju par viņu un viņas darbu izveidot gan grāmatu, gan izstādi.

Kas jums ir vissvarīgākais fotogrāfijā?

Lai mana interese turpinātos, manuprāt, ir svarīgi padziļināt izpratni par ļoti oriģinālajiem fotogrāfijas procesiem no 1839. līdz 1890. gadam. Ap 1890. gadu, kad Eastman/Kodak ieguva patentu, pastāvēja 1500 dažādi aprakstīti fotoprocesi – ar to pietiktu, lai mani nodarbinātu pāris gadus.