Vai kārtējais aicinājums attapties?

Latvijas teritorija ir 64 589 kvadrātkilometru plaša. Vai tas ir daudz? Uz pasaules fona – ne sevišķi –, tomēr nevar nepamanīt, cik daudz šādā platībā var ietilpt kā kulturāli, tā dabiski. Šo apzinoties, ir baisi iedomāties, ka varētu pastāvēt vienlīdz lieli plašumi, kuros nav ne tuvu tik daudz vai pat nav itin nekā. Vēl baisāk ir apzināties, ka Baltijas jūrā reāli atrodas mirusī zona vēl lielāka par Latviju.

Igauņu māksliniece Kristina Olleka personālizstādē Filtrēšana ar zilaļģēm, dilemmām & citiem ziediem ISSP Galerijā pievēršas šim ekoloģiski problemātiskajam fenomenam tepat blakus. Konkrētāk, uzmanības centrā ir cianobaktērijas jeb zilaļģes, kuru ikgadējā pārvairošanās patērē ūdenī esošo skābekli un jūrā rada teritorijas, kurās nekas cits izdzīvot nevar. Tomēr nosaukt tās par mirušo zonu vaininiecēm būtu puspatiesi, jo var norādīt uz vēl tālāku cēloni pašam zilaļģu vairošanās faktam – tas lielā mērā notiek cilvēku darbības (lauksaimniecības, rūpniecības, jūras satiksmes u. c.) dēļ. Līdz ar to Filtrēšana ar zilaļģēm pievēršas tiklab pašām aļģēm, kā antropocentrismam – domāšanai, kas šādu situāciju darījusi iespējamu.

Izstāde turpina Ollekas 2019. gadā aizsākto projektu Filter Feeders, Double Binds & Other Silicones, kas līdzīgā manierē apskatīja atsevišķu jūras ekosistēmas elementu, tā nozīmi un funkciju, kā arī cilvēku darbības ietekmi. Toreiz fokuss bija uz Ziemeļjūru un tur mītošajām gliemenēm un medūzām. Attiecīgi, šoreiz izvēlēts kaut kas tuvāks mājām, kas, iespējams, ir arī personīgi izjustāks. Laikā, kad par vidi gan lokālā, gan globālā kontekstā nākas domāt arvien vairāk, arī mākslinieki sākuši ekoloģijas tēmas apskatīt biežāk un atgādināt, ka viņiem ir, ko teikt, un Ollekas darbi, rodot vietēju aktualitāti, iekļaujas šajā tendencē.

Filtrēšanu ar zilaļģēm varētu saukt par mākslas instalāciju kopumu. Fotogrāfija nudien ir darbu pamatā – attēlos redzamas pašas cianobaktērijas, dažādas ūdens virsmas, kā arī citas, ne tik skaidri identificējamas formas –, bet par mākslas objektiem tos ļauj saukt koši zaļie vai no jūras sāls veidotie rāmji. Olleka eksperimentē arī ar izstādes telpu, un mākslas darbiem estētisku papildinājumu sniedz ķēdes, kurās daži rāmji iekārti, apkārt izmētātie kaļķakmens gabali, pie ieejas un telpas vidū novietotie metāla režģi (viena šāda konstrukcija balsta arī palielāku mākslas darbu, kas vērsts ar skatu uz augšu), kā arī bunduļi, kas pildīti ar Baltijas jūras ūdeni. Tā kā izstāde pievēršas tik procesuālai un mainīgai lietai kā jūras ekoloģija, bunduļi šķita īpaši saderīgi ar koncepciju. Būs interesanti vērot, kā ūdens laika gaitā transformējas, vienlaikus atgādinot, ka visiem objektiem ir patstāvīga dzīve ārpus cilvēku uztveres, kas tomēr ir arī dziļi viņu ietekmēta.

Novērtēju, ka ir padomāts par detaļām, un to apliecina arī izdales materiāls. Uz pārstrādātā papīra loksnes vienā pusē ir rodams izvērsts izstādes apraksts un informācija par mākslinieci, bet otrā – Ollekas dzejolis par zilaļģēm, kuru, kā uzzināju, latviski atdzejoja Evita Goze un krieviski – Sergejs Timofejevs. Dažubrīd tas patīkami pārsteidza ar labskanīgumu, piemēram, rindiņās “Ziedoši ziedi, ziedoši zilganzaļi aļģu ziedi” vai “Hidra, mitrini mani, ar maigu, miklu sajūtu”. Poētiskā izteiksme labi sabalsojas ar posthumānisma idejām un tieksmi meklēt jaunus veidus, kā domāt un izteikties, neiekrītot antropocentrisma lamatās. Taču kontrastu sniedz mākslas darbu nosaukumi, jo daži no tiem ir visai tehniski: Surface Accumulation no.1 / no.2, Filtering with Cyanobacteria, Forming Surface no.1 / no.2. Lai gan tā visdrīzāk nebija iecerēts, vai nevarētu pieļaut, ka “sausie” nosaukumi netieši apspēlē zinātniskotā un tehnizētā pasaules skatījuma, kurš lielā mērā sekmējis šādu ekoloģisku katastrofu rašanos, problemātiskumu?

Līdz šim apskatīju drīzāk izstādes formu, nevis saturu, tāpēc nu var uzdot ne mazāk svarīgu jautājumu: ko ar izstādi mēģināts pavēstīt? Pat ja mākslinieces interese par ekoloģijas tēmu būtu tikai pētnieciska un pievēršanās jūrai veikta tīri pievēršanās pēc, nevar noliegt, ka darbu izstādīšana – turklāt izstādīšana šeit un tagad – nav neitrāls fakts. Melns uz balta teikts nekas nav, un, lai gan izstādes vēstījumu noteikti nevar reducēt tikai uz šo, šķiet, vismaz viena no implicītajām atziņām ir “šis ir slikti”, un no tā jau izriet aicinājums “šo vajadzētu mainīt”. Attiecīgi, vai Filtrēšana ar zilaļģēm piedāvā kādu rīcības plānu? Un, ja nepiedāvā, tad kā neiekrist nihilismā un nevairot ekotrauksmi?

Skaidrs, ka sagaidīt praktiskus risinājumus būtu naivi, un nav arī tā, ka tas būtu nepieciešams. Pozīcija “izsakot kritiku, vienmēr jāsniedz arī pretpiedāvājums” šķiet diskutabla. Ir uzrādīta problēma, un tas jau ir daudz. Tomēr ir gadījies aizdomāties, vai mākslinieku centieni runāt par klimata pārmaiņām un ekoloģiskām katastrofām, tā teikt, nesludina jau ticībā pārgājušajiem, izņemot gadījumus, kad tiek sasniegtas tik tiešām plašas auditorijas. Proti, diezin vai laikmetīgās mākslas aprindās ir kāds, kas jau nebūtu vismaz kaut kādā mērā pārliecināts par cilvēces graujošo ietekmi uz klimatu. Ollekas aizstāvībai – viņas vēstījums ir vietējāka rakstura, kas kritiku potenciāli mīkstina. T. i., nezinu, vai Baltijas valstu publiskajā domā priekšstats par mūsu jūras piesārņotību sniedzas tik plaši un ir tik nostiprināts. Vai kārtējais aicinājums attapties?

Tā varētu būt, bet šādai pozīcijai arī ir trūkumi. Pēc ekofilosofa Timotija Mortona domām, ekoloģisko realitāti visprecīzāk raksturo tieši sapņainums, neskaidrība, pusnomoda pārejas stāvoklis, un atmosties nemaz nevajadzētu mēģināt; tieši pretēji: “faktoīdu un statistiku izviešana informācijas izgāztuves modā padara ekoloģisku pieredzi, ekoloģisku politiku un ekoloģisku filozofiju neiespējamu.” ¹⁾Morton T. All Art is Ecological. London: Penguin Press UK, 2021. P. 23. Dzīvošana vides katastrofas laikā (par kuru turklāt esam lielā mērā atbildīgi) ir īpašs eksistenciāls stāvoklis, un centieni no tā izsprukt, realitāti sakārtojot un kategorizējot, liek mums sapīties vēl dziļāk antropocentrismā un neapsvērt, nerespektēt pasaules atvērtību un citu būtņu pretenziju uz esamību. Pasaules ekoloģiskā situācija nav vienkārši sapnis, no kura vajadzētu atmosties, lai turpinātu dzīvot kā ierasts.

Kristinas Ollekas izstāde Filtrēšana ar zilaļģēm, dilemmām & citiem ziediem nestāsta, kā vajadzētu justies un ko vajadzētu darīt, un tieši tāpēc paveras milzum liels iespēju klāsts. Varam piedzīvot visu emociju amplitūdu – justies vainīgi, nokaunēties, viebties, šausmināties, smieties, grimt melanholijā, skumt vai ilgoties pēc labākiem laikiem, kas – kā norāda Mortons – pieļauj arī prieka iespēju ²⁾Turpat. P. 28. , domājot par to, kā varētu būt. Un pat neskaidrība vai neizpratne var izrādīties pavisam pareiza attieksme. Jo kā gan citādi vajadzētu justies, saskaroties ar mirušo zonu, kas ir tepat netālu un kas ir lielāka par mūsu valsti?