Meklējot Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgu

Patērētājsabiedrībā ir tikai normāli, ja pat visbezjēdzīgākās lietas tiek nepārtraukti pirktas un pārdotas, bieži vien neiedziļinoties, kādēļ tās ir nepieciešamas. Visiem kaut ko vajag. Bet kam vajag Latvijas mākslas fotogrāfiju?

Neviens nevēlas runāt par mākslas fotogrāfijas tirgu Latvijā, jo šeit tāda nemaz nav. Tā sākumā atcirtīs katrs, kas kaut nedaudz orientējas fotogrāfijas jomā. Taču katram šīs nozares speciālistam ir savs viedoklis par to, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija, kur ir meklējama tās sakne, un kā padarīt izkaltušo tirgu par ziedošu dārzu.

Kuram muzejam tiks, nevis kuram muzejam vajag

Pirmajā brīdī šķiet, ka tas, kas krājas muzejā, ir absolūti nesavienojams ar jēdzienu “tirgus”. Latvijas muzeju kontekstā tā ir pilnīgi pareiza sajūta.

“Šajos divos gados nav bijusi pat doma par to, ka mēs varētu kaut ko iepirkt,” atklāj Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva. Viņa stāsta, ka budžetā nav līdzekļu jaunu darbu iegādei, piešķirtais finansējums pietiek vien administratīvajām izmaksām. Tas gan nenozīmē, ka krājums netiek papildināts. “Mēs varam šobrīd tikai lūgt, lai cilvēki, kas šeit uzliek savas izstādes, uzdāvina mums trīs darbus. Un tas pats ir arī ar senajām fotogrāfijām, arī tās tiek dāvinātas,” skaidro Dudareva. Praktiski visi izstāžu autori seko šim muzeja lūgumam, iespējams, aiz lielās sirds un cieņas, iespējams, apzinoties, ka fotogrāfijas atrašanās muzejā palielina tās vērtību un autora vārdu ieraksta vēsturē.

Šie dāvinātāju labdarības pasākumi saskalda Latvijas mākslas fotogrāfijas krājumu divās daļās – darbi tiek dāvināti gan Fotogrāfijas muzejam, gan Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (LNMM). “Ja Latvijā ir fotogrāfijas muzejs un tas ir valsts atbalstīts, iespējams, būtu pareizāk, ja šis krājums veidotos Fotogrāfijas muzejā. Bet katrs dāvinātājs dāvina tur, kur viņam patīk,” ar sarūgtinātu smaidu stāsta Dudareva.

Tā LNMM krājumā ir nonākušas 178 fotogrāfijas, starp kurām ir 123 Egona Spura darbi, ievērojami mazāk ir Jāņa Deinata, Kristapa Kalna, Sandras Krastiņas un Leonarda Laganovska fotogrāfiju. Fotogrāfijas LNMM ir sācis pieņemt tikai pēdējo gadu laikā, jo dāvinātāji paši nāca un atteikt gluži nevarēja. “Tas tā vēsturiski bija iegājies – fotogrāfija sākumā neskaitījās māksla, jo tā ir tiražējama, nav unikāla,” stāsta LNMM krājuma vadītāja Ruta Lapiņa. “Mēs sākām krāt, jo autoriem nepatika Fotogrāfijas muzeja komplektācija, viņi vairāk ņēma tikai vēsturi.” Savukārt Fotogrāfijas muzeja vadība ir neizpratnē par šādu apgalvojumu. “Tā nav taisnība, mēs interesējamies arī par laikmetīgo fotogrāfiju, mums ir izstādes. Muzeju interesē Latvijas fotogrāfija no tās rašanās brīža līdz mūsdienām. Es nezinu, no kurienes šis mīts ir parādījies,” steidzas skaidrot Dudareva.

Rezultātā abu muzeju krājumi papildinās ar fotogrāfijām. Arī LNMM foto kolekcija tiek veidota no dāvinājumiem, jo arī šī muzeja budžetā nav atradusies nauda fotogrāfiju iegādei. “Priekšroka netiek dota cita veida mākslai, naudas vienkārši nav,” tā Ruta Lapiņa, lai gan medijos atrodamā informācija liecina, ka “treknajos gados”, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumam, muzejs regulāri rīkoja iepirkumus. 2007.gadā TVNet rakstīja, ka no 2002. līdz 2006.gadam LNMM par VKKF līdzekļiem veica 46 iepirkumus, kuru starpā bija gleznas, grafikas, skulptūras, instalācijas, vides objekti, bet fotogrāfija netiek pieminēta. Tas viennozīmīgi norāda uz muzeja prioritātēm. Muzejā fotogrāfijas tiek glabātas pie grafikas darbiem, jo nav arī darbinieku, kas specializētos tieši fotogrāfijā.

Bizness kā šampanieša korķis

Daudz nopietnāks spēlētājs mākslas tirgū ir privātās galerijas, kuru interesēs ir pirkt un pārdot darbus, nevis pārtikt no dāvinājumiem. Viena no pamanāmākajām galerijām, kas strādā ar fotogrāfiju, ir Birkenfelda galerija Rīgā. Tās vadītājs Toms Zvirbulis stāsta, ka fotogrāfijai ir pievērsies tikai pirms diviem gadiem, bet jau jūt, ka “ledus ir sakustējies” un fotogrāfijas pamazām sāk pirkt. Kā vienu no galvenajiem iemesliem, kas bremzē tirgus attīstību, viņš min to, ka sabiedrība īsti nepieņem fotogrāfiju kā mākslu, vismaz par mākslu tādā līmenī, lai par to maksātu vai ieguldītu tajā naudu. “Mūsu cilvēki tomēr ir ar tādu indiāņu neticību par fotogrāfiju, kā primitīvie cilvēki. Skatās – o, fotoaparāts, interesanti, bet to fotogrāfiju kā mākslu tomēr nevērtē. Mums ir tradicionālas vērtības – ar otu, krāsu, kalt akmenī, liet čugunu,” skaidro Zvirbulis. Otra lieta, kas piemīt vidējam Latvijas iedzīvotajam, ir pārliecība, ka viņš visu var izdarīt pats. Fotoaparāti ir praktiski katrā mājā un uzņemtās bildes var tiražēt neierobežotā daudzumā. “Pie mums ir provinciālisms, tas ir drausmīgi,” stāsta galerijas vadītājs.

Tomēr par absolūtu intereses trūkumu galerijas vadītājs nesūdzas. Šo divu gadu laikā ir pārdotas Raimo Lielbrieža melnbaltās ainavas (līdz 150 Ls par darbu), pasaules slavenie Ulvja Alberta uzņemtie portreti – dzejnieka un mūziķa Toma Veitsa portrets, Šēras un Eltona Džona kopbilde (katra par 550 Ls). Jāņa Kreicberga modes foto tika pārdota par 200 Ls un Jāņa Gleizda “Akts Nr.1” par 300 Ls. Dārgākie galerijā Birkenfelds ir lietuviešu fotogrāfa Antana Sutkus darbi. Viņa darbs “Maratons Universitātes ielā” tika pārdots par 1400 Ls. Paši autori cenas nenosaka, līdz konkrētam skaitlim nonāk visas trīs iesaistītās puses kopā – autors, galerija un pircējs. Zvirbulis stāsta, ka labāks noiets ir tā autora darbiem, kuriem cena ir zemāka, piebilstot, ka tomēr liela nozīme ir arī autora atpazīstamībai – jo pazīstamāks vārds, jo lielāka cena. “Šeit fotogrāfu vairāk cienīs tad, kad viņam arī no Rietumiem nāks kaut kāda atzinība.”

Ar galerijas Birkenfelds starpniecību melnbaltās fotogrāfijas meistaram Raimo Lielbriedim ir izdevies pārdot lielāko daļu savu fotogrāfiju. Viņš uzskata, ka par fotogrāfijas tirgu Latvijas kontekstā runāt nevar, jo tas ir pašā sākuma stadijā. “Viss, kas tiek pārdots un pirkts, kā izteicās Valts Kleins, ir kā šampanieša korķa šāviens. Cik reizes gadā mēs dzeram šampanieti? Divas?” stāsta Lielbriedis. “Tādi paši “šampanieša korķi” tiek pārdoti Toma Zvirbuļa galerijā,” saka fotogrāfs, kurš pēdējo divu gadu laikā ir pārdevis 15 dažāda formāta “šampanieša korķus”. “Bet vismaz kaut kas!” viņš cerīgi piebilst.

Taču vairumam Latvijas mākslas fotogrāfu nav bijusi pieredze ar vietējām privātajām galerijām un privātkolekcionāriem. Fotogrāfs Andrejs Grants, jautāts par savu pieredzi ar fotogrāfiju pārdošanu, skaidro, ka, runājot par Latviju, starp jau tā retajiem pircējiem atrodamas galvenokārt valsts institūcijas. “Nevar jau Latvijā būt sakarīgs tirgus fotogrāfijā, jo šajā “jaunpienākušajā” vizuālās mākslas nozarē vēl nav īsti izveidojušās savas tradīcijas, iedibinājušies daudzmaz stabili estētiskie vērtēšanas kritēriji un patērētāju auditorija – tirgum nepieciešamais “fīdbeks”. Ja šeit kāds fotodarbs arī tiek kāda privātkolekcionāra iepirkts, tad pircējs visdrīzāk ir ārzemnieks, kurš šo darbu skata ārpus Latvijā iedibināto nozares tradīciju konteksta, un tad arī pērk kā mākslas darbu, vai arī kāds, kurš vienkārši par lētu naudu nopērk “kaut ko smuku”. Latvijā, diemžēl, otrie pagaidām ir nospiedošā vairākumā,” tā Grants. Savukārt fotogāfe Iveta Vaivode stāsta, ka Latvijā nav pārdevusi nevienu fotogrāfiju: “Daudzi interesējas, bet, kad uzzina cenu, pazūd.”

Tomēr Tomam Zvirbulim ir pārliecība, ka ar laiku Latvijā izdosies izveidot mākslas fotogrāfijas tirgu, “maziņu, bet tomēr”. Viņaprāt, potenciālie pircēji varētu būt tie paši cilvēki, kuriem ir interese par mākslu kopumā – par glezniecību, grafiku. Cilvēki, kas paplašina savas intereses. Arī viņa galerijas klienti sākumā uz fotogrāfiju bija skatījušies ar zināmu neizpratni, tomēr vēlāk sākuši par to interesēties.

Trūkst menedžmenta un izglītības

Raimo Lielbriedis uzskata, ka mākslas fotogrāfijas tirgu vajag aktīvāk veidot pašiem fotogrāfiem. Viņaprāt, ignorance pret fotogrāfiju ir skaidrojama ar pašu fotogrāfu neiesaistīšanos, viņu neizglītotību procesos. “Viss šis tirgus balstās uz atsevišķu fotogrāfu privātajām iniciatīvām, kad viņi paši cīnījušies un rūpējušies par savu darbu pārdošanu,” viņš skaidro. “Tās vairs nav tikai satura un kvalitātes lietas. Tas ir menedžments, kam obligāti jābūt. Fotogrāfi paši ir vainīgi, jo nav parūpējušies, lai par viņiem uzzina.”

Situāciju ar menedžmentu un zināšanām varētu uzlabot, ja Latvijā būtu iespēja iegūt augstāko izglītību fotogrāfijas jomā, uzskata Raimo Lielbrieža kolēģis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un fotogrāfijas pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) Mārtiņš Lablaiks. “Nebūs nekāds foto tirgus, kamēr cilvēki, kam ir nauda, nesapratīs, ka fotogrāfija arī ir vērtīgs ieguldījums. Ja mums būtu fotogrāfijas fakultāte, viņa jau tālāk radītu ap sevi to leģendu par vērtību,” uzskata Lablaiks. Viņš LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā kādreiz ir ieminējies par atsevišķas fotogrāfijas nodaļas izveidi akadēmijā, bet atbalstu nav saņēmis. “Ja nav sajūtas par to, kas ir fotogrāfija, nekas nebūs,” saka Lablaiks.

Priekšnoteikumi fotogrāfijas tirgus veidošanai

Valsts caur muzeju iepirkumiem var veicināt vienas vai otras mākslas nozares tirgus attīstību, taču tā vietā muzeji akceptē fotogrāfiju savos krājumos tikai tajā gadījumā, ja par to nav jāmaksā, tādējādi devalvējot fotogrāfijas vērtību. Sabiedrībā veidojas priekšstats, ka fotogrāfija ir lēta, tādēļ arī privātie kolekcionāri nav gatavi maksāt vairāk par pāris simtiem latu, lai gan fotogrāfijas pašizmaksa bieži vien ir lielāka par tāda paša izmēra gleznu. Naudu, kas apgrozās Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgū, ir jāmēģina saskatīt ar lupu. Tā nu bezvērtīgā fotogrāfija tiek mētāta no viena muzeja uz otru, no vienas izstādes uz otru, līdz tā nonāk, labākajā gadījumā, par pašizmaksu kādā galerijā, bet visbiežāk – atpakaļ paša fotogrāfa plauktā. Lai arī Eiropā un citviet pasaulē fotogrāfija jau sen ir muzeju, galeriju, izsoļu namu un privātkolekcionāru redzeslokā, Latvijā šajā ziņā orientēšanās uz Rietumu mākslas tirgus praksi ir stipri vien aizkavējusies. Iemesli tam ir gan pašu fotogrāfu iniciatīvu un zināšanu trūkums, gan augstākās izglītības iestādes neesamība, kas esošai un nākamai paaudzei, kura nosaka toni Latvijas mākslas tirgū, palīdzētu saskatīt arī fotogrāfijas kā mākslas artefakta vērtību. Un tas noteikti mainītu arī sabiedrības attieksmi pret fotogrāfiju. Šobrīd niecīgajam pašmāju fotogrāfijas tirgum līdz ziedošam dārzam vēl tālu, jo pat sēkla tā īsti vēl nemaz nav iesēta.