Runā jaunais fotogrāfs – Endī Riekstiņa
Endī (Andie) Riekstiņa ir fotogrāfe (autore uzstāj uz dzimumneitrālas formas lietošanu, taču, tā kā latviešu valodā tādu formu nav, turpmāk tekstā lietosim sieviešu dzimti) un kinematogrāfe, kas lielāko daļu sava laika pavada starp mūziķiem, bet īpašu prieku rod sociālo konstruktu un bināro dzimumlomu demontāžā. Fotogrāfijas pamati apgūti pašmācībā, bet padziļinātas prasmes – semināros Ostkreuzschule für Fotografie, New School of Photography un FilmArche Berlīnē. Endī izmanto gan dažādas analogās tehnikas, gan digitālo fotogrāfiju un video.
Kā tu sāki fotografēt un kas tevi saista fotogrāfijā?
Fotografēt sāku tīņu gados kā mazs emo bērns, bet zemais pašnovērtējums un kautrība nekad neļāva to uztvert nopietni. Par laimi, šādām muļķīgām sajūtām vairs nenododos un pēdējos četrus gadus esmu attīstījusi vienīgo pašizpausmes veidu, kas šķiet mans. Fotogrāfiju uztveru kā attaisnojumu savai eksistencei un komunikācijas līdzekli.
Kāda veida fotogrāfija tev patīk?
Manu pamatnodarbošanos laikam varētu saukt par mūzikas fotogrāfiju, bet tā nav koncertu fotografēšana. Drīzāk tas ir mikslis starp dokumentālo un portretfotogrāfiju. Šajā ziņā mani fascinē tādi fotogrāfi kā Breds Eltermans (Brad Elterman), Masajoši Sukita (Masayoshi Sukita), Maiks Roks (Mick Rock), mans tuvs draugs Džojs Dilvorts (Joe Dilworth) un burvīga jauna fotogrāfe Nīlama Kana Vela (Neelam Khan Vela). Man patīk sadarboties ar cilvēkiem un censties parādīt viņu iekšējo pasauli.
No otras puses, mani fascinē eskeipisms un jaunu realitāšu veidošana, kas it sevišķi izpaužas manā portretfotogrāfijā. Dzīve ir pārāk īsa, lai samierinātos ar realitāti, kāda tā ir, tādēļ mana fotogrāfija dažkārt var šķist miglaina, neasa un nepareiza. Neticu, ka ir viens pareizs veids, kā kaut ko darīt.
Kā tu nonāci Berlīnē un ko tu tur dari?
Berlīnē nonācu nejauši un esmu tur iesprūdusi jau piecus gadus. Latviju pametu pēc vidusskolas un, izņemot īsu brīdi, kas tika izniekots Latvijas Kultūras akadēmijā, esmu dzīvojusi Dānijā, Anglijā, Barselonā, Nīderlandē un bieži attopos Losandželosā. Nejaušība ar Berlīni notika, kad mākslas galerija Barselonā, kurā man bija paredzēts stažēties, pēdējā brīdī pārdomāja. Caur draugiem ātri ieguvu kontaktus mazā Noikelnes (Berlīnē) nevalstiskajā organizācijā, kas nodarbojās ar sociālo darbu un neformālo izglītību. Man nekad nebija mērķis dzīvot Berlīnē un nebija pieredzes darbā NVO, izņemot asistēšanu dažos LLMC projektos, tādēļ uzskatu, ka nokļūšana Berlīnē bija ļoti random. Vienlaikus ar darbu NVO sāku studēt fotogrāfiju un dokumentālo kino. Tagad esmu pašnodarbināta pilna laika fotogrāfe.
Vai tu vari ar fotografēšanu nopelnīt?
Par laimi, lielākā daļa manu ienākumu patlaban ir no fotogrāfijas, un es jūtos bezgala pateicīga par to, īpaši tādēļ, ka nāku no strādnieku šķiras ģimenes un neesmu gājusi ne prestižās skolās, ne varējusi paļauties uz vecāku ienākumiem. Diemžēl gan tā nav tikai radošā fotogrāfija, puse manu ienākumu ir no komerciālās fotogrāfijas un kino operatora darba, kas bieži vien ir monotons un ļoti tehnisks, bet īre kaut kā jāsamaksā!
Un tomēr, neskatoties uz to, man ir laiks un iespējas strādāt ar burvīgiem cilvēkiem, realizēt savas idejas un saukt to par savu darbu. Dzīvojot Latvijā, man nekad nešķita, ka es varētu strādāt par fotogrāfu un pelnīt ar to iztiku.
Kā tu sagatavojies fotosesijai?
Vissvarīgāk ir vienoties par noskaņu. No tā izriet, kādu tehniku lietošu, kur notiks fotosesija un vai ir nepieciešami grima mākslinieki, stilisti. Vienmēr cenšos noskaidrot, cik daudz laika ir modeļiem. Dažas no manām mīļākajām bildēm ir tapušas 30 minūšu ātrās improvizētās sesijās, citas prasījušas vairākas stundas un grimu. Man ir svarīgi, lai modeļi nav noguruši, garlaikoti un, īpaši strādājot ar mūziķiem, lai viņi izpauž savu raksturu, estētiku. Ja es zinu, ka strādāšu ar kādu, kam ir maz pieredzes, es piedomāju pie pozām, ko ieteikt. Bet galvenais, lai fotosesija tiek uztverta kā sadarbība un labi pavadīts laiks.
Kādi ir vislielākie izaicinājumi tavā radošajā darbībā?
Visgrūtāk ir nepadoties. Man ir augstas prasības pret dzīvi un dažkārt šķiet, ka nav sasniegts un izdarīts tik, cik vajadzētu, jeb karjera nav tik tālu, kā gribētos.
Otrs lielākais izaicinājums noteikti ir mūžīgā nepieciešamība strādāt neradošos fotodarbos un domāt par naudu. Tas it īpaši kož, dzīvojot tādā pilsētā kā Berlīne, kur katrs otrais “mākslinieks” paļaujas uz ģimenes naudu un līdz ar to var atļauties veltīt daudz vairāk laika mākslai un būt daudz drošāks un eksperimentālāks nekā tie, kas nāk no strādnieku šķiras.
Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar fotogrāfiju?
Pabeigt visus iesāktos projektus. Iegūt vairāk kontaktu. Doties uz Revela’t mākslinieku rezidenci. Beidzot aizbēgt no Berlīnes un dokumentēt hyperpop scēnu Losandželosā.