Druvs Malhotra
Indiešu fotogrāfu Druvu Malhotru (Dhruv Malhotra, 1985) daudz vairāk interesē apslēptais, nekā acīmredzamais. Līdzās argentīniešiem Alehandro Časkilbergam (Chaskielberg, 1977) un Estebanam Pastorino Diazam (Diaz, 1972) Malhotra piederēja nakts fotogrāfijas “klanam” pērnā gada Braitonas Fotogrāfijas biennālē, kas ir viens no lielākajiem Lielbritānijas foto festivāliem. Un, kā jau jaunākajam biennāles dalībniekam un vienam no kuratora, “Magnum” fotogrāfa un kaislīga foto grāmatu kolekcionāra, Martina Pāra (Martin Parr, 1952) favorītiem, viņam netrūka britu preses uzmanības, kurai patika Malhotru dēvēt par “bezmiega mocīto indiešu fotogrāfu”.
Sērija “Gulētāji” (Sleepers) – iespaidīga izmēra fotoattēli no viņa dzimtās Indijas ar guļošām cilvēku figūrām naksnīgā pilsētas ainavā – ieved mūs pasaulē, kura eksistē tikai kā gaismas atstātās pēdas uz filmas. Ilgā ekspozīcija no piecām līdz pat četrdesmit minūtēm atļauj mums ieraudzīt ko ar fotoaparātu neapbruņotai acij nebūtu iespējams saskatīt – košu krāsu piesātinātu nakti, kurā gandrīz vairs nekas nav palicis apslēpts tumsas aizsegā.
Malhotras uzmanības lokā ir cilvēku attiecības ar pašu izveidoto industriālo vidi, modernitāte un progress. Kā stāsta Malhotra, lielākā daļa fotoattēlos redzamo cilvēku, kaut arī bieži vien trūcīgi, nebūt nav bezpajumtnieki: Indijā nav nekas neparasts ierīkot guļvietu ārpus mājas – daļa ir sargi, daļa – strādnieki, kuri dod priekšroku gulēt darbavietu tuvumā, bet citi glābjas no karstuma.
Tu studēji ekonomiku. Kāpēc pievērsies fotogrāfijai?
Es ieguvu bakalaura grādu ekonomikā 2006. gadā un jau tad jutos vīlies šajā nozarē. Studiju laikā fotografēju ar neprofesionālo kameru un pēc studiju beigšanas nopirku DSLR, kas noveda pie arvien dziļākas intereses par fotogrāfiju. 2008. gadā nopirku Mamiya RZ67 un pēc tā atpakaļceļa vairs nebija.
Kāpēc tu dod priekšroku fotografēšanai naktī? Vai tumsa palīdz tev notvert ko tādu, ko nebūtu iespējams iemūžināt dienas gaismā?
Mani vienmēr ir vilinājusi nakts. Tumsai piemīt noslēpumainība, dienasgaismā tā pazūd. Es dodu priekšroku vientulībai un labprātāk strādāju naktī, kur vajadzīgs statīvs, ilga ekspozīcija un pacietība. Nakts daudz ko noslēpj no tava redzes lauka un, vienīgi uzmanīgi ieskatoties, ir iespējams vienu pēc otra nolobīt tumsas slāņus. Man tas šķiet kaut kādā mērā poētiski – jo ilgāk skaties, jo vairāk ieraugi.
Vai tu varētu pastāstīt par savu sēriju “Gulētāji”? Ko tev bija svarīgi šajā darbā parādīt?
“Gulētāji” ir turpinājums manam iepriekšējam projektam “Noida Soliloquy”, kas stāstīja par Deli priekšpilsētu, kurā dzīvoju no 2007. līdz 2010. gadam. Kad naktī klaiņoju pa pilsētu, medīdams attēlus, manu uzmanību piesaistīja cilvēki, kuri gulēja ārā, un urbānā ainava viņiem apkārt. Ar laiku šīs fotogrāfijas kļuva par patstāvīgu projektu.
Man ir svarīgi vilkt paralēles starp gulētāju un viņa apkārtni. Es redzu cilvēku figūru kā sava veida skulptūru cilvēces izveidotajā urbānajā ainavā.
Vai esi juties apdraudēts, fotografējot naktī?
Noteikti. Noidā, priekšpilsētā, kurā dzīvoju, ir viens no augstākajiem noziedzības līmeņiem Indijā, un es parasti nēsāju līdzi piparu gāzes baloniņu. Vienreiz man uzbruka 4 vīrieši un man nācās izmantot piparu gāzi, lai aizbēgtu ar savu statīvu, kameru un lēcām.
Pie kādiem projektiem tu strādā patlaban?
Pirms neilga laika noslēdzās mana rezidence Ņujorkas Vizuālās mākslas skolā, kurai es ieguvu stipendiju pagājušajā gadā Irjē festivālā Francijā. Laiks Ņujorkā ir paplašinājis manu telpas un pilsētvides jēdziena izpēti. Sāku veidot konstrukcijas, kuras fotografēju naktī, iekļaujot apkārtējo vidi, pētot identifikācijas procesus un pilsētvides telpas iekšējo strukturizāciju.
