Aizmirstais skatītājs

Adele Bea Cipste ir Latvijā dzimusi un Abū Dabī mītoša jaunā māksliniece, kuras pirmā personālizstāde Starp: impresijas par Abū Dabī Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros līdz 20. maijam skatāma galerijā LOOK!. Izstāde nevēsta ne par Rīgu, ne Abū Dabī, bet drīzāk gan par starpposmu šīm divām lokācijām jeb pašas mākslinieces impresijām, kas rodas Abū Dabī, līdzi nesot Rīgas kā pazīstamās vides pieredzi. Tomēr izstāde atstāj neizpratni par pavadošā teksta un izstādīto darbu gluži asimetriskajām attiecībām: izstādes teksts piesola visu, taču izstādītie darbi nevēsta neko ārpus pašmērķīgu impresiju fiksēšanas.

Tas, ka izstādes teksts piesola visu, ir izstādes pirmais trūkums vēl pirms izstādīto darbu ieraudzīšanas. Tekstā redzami centieni apkopot un saspiest visu, kas vien kaut kādā veidā saistīts ar vietas sajūtas jēdzienu. Izstādes apraksts ir blīvs un rada augstas ekspektācijas par saturu, kas izstādītajos darbos diemžēl neatainojas: “Izstādes uzsvars ir vietas pieredze, vizuālā saikne starp vietu un skatītāju, un jautājumi par starpkultūru izpratnes, identitātes un piederības tēmām, ko ierosina izstādītie darbi. Vienlaikus izstāde izjautā, kā brīvprātīga emigrācija ietekmē cilvēka skatījumu uz vietu, mājām un izpratni par kultūridentitāti.” Tiesa, šie ir būtiski un interesanti jautājumi, tomēr izstāde uz tiem nerosina atbildēt, nepiedāvā skatījumu vai pat taciņu, pa kuru šīm tēmām tuvoties.

Cipstes personālizstādi veido trīs darbu sērijas, kas, izņemot pa visu telpu izvietotos polaroīdus, arī galerijā atrodas nošķirti. Vienā no sērijām dokumentēts Mina Zajed rajons – piecās fotogrāfijās redzami pilsētas jumti vai veikalu skatlogi. Izstādes apraksts vēsta, ka šis rajons ir nozīmīgs Abū Dabī, atrodas strauju pārmaiņu un mākslas nozares attīstības priekšplānā. Diemžēl izstādītās fotogrāfijas nesniedz šādu iespaidu. Citā sērijā uz balta papīra redzami dažādi stereotipiski teksti, kas datēti un kurus saņēmusi māksliniece, kopš apmetusies uz dzīvi Abū Dabī. Stereotipu un aizspriedumu iekļaušana izstādē notiek ar tekstiem, nevis attēliem. Tā ir saudzīga pieeja pret Abū Dabū vidi un cilvēkiem, izvēloties tos nefotografēt, bet piedāvāt skatītājam tikai tekstu, kurš aicina uzburt vizuālu ainu, tādējādi daļai darbu topot un paliekot tikai skatītāja iztēlē. Tomēr uzskaitītie stereotipi neatšķiras no tiem, ko piedāvā, piemēram, chatGPT, kad pajautāju, kādi ir populārākie aizspriedumi par Abū Dabī. Ņemot vērā izstādes niecīgo un nenotveramo vēstījumu, vai ar to, ka māksliniece izstāda šos jautājumus, ir pietiekami, lai rosinātu diskusiju par, kā vēsta izstādes apraksts, aizspriedumiem par arābu pasauli? Vai no mākslinieces, kura mitinās Abū Dabī vairākus gadus, skatītājam tomēr nebūtu tiesības sagaidīt kaut ko vairāk, padziļinātāku pētījumu vai refleksiju?

Izstādes apraksts tomēr vēsta, ka izstāde ir “refleksija” par to, kas rada māju sajūtu un “kā indivīda piesaiste vietai mainās, laikam plūstot un jauniem atmiņu pieredžu slāņiem veidojoties, pastāvīgās dzīves “starp” Rīgu un Abū Dabī kontekstā”. Izstāde gan nešķiet refleksija, jo nav skaidrs, par ko tiek reflektēts – izstādē nefigurē vai pavisam blāvi pavīd “indivīds”, kura izmaiņām laika gaitā varētu sekot līdzi, netiek ienests Rīgas konteksts, savukārt pieredzes un atmiņas slāņi ir tikai ielasāmi fotogrāfijās, kuras fiksē vairākos slāņos ar grafiti aprakstītas sienas. Un tomēr – vai ar šādām fotogrāfijām pietiek, lai apgalvotu, ka tiek aktualizētas tādas tēmas kā atmiņa un pieredze?

Sastopoties ar svešo, nepazīstamo vai pat vienkārši jūtoties atsvešināts, cilvēks meklē pazīstamo, cenšas svešo skaidrot caur pazīstamā kategorijām, un tas liek šaubīties, vai svešais kā tāds mums vispār ir pieejams. Svešuma vai atsvešinātības izjūta rodas vietās, kuras ir bezpersoniskas un paredzētas īslaicīgai pārejai. Šādas vides iepretim vietām (place) franču antropologs Marks Ožē sauc par nevietām (non-place). Nevietas ir tranzīta punkti (slimnīcas, lidostas, tuneļi utt.), kurās cilvēkiem nav paredzēts ilgstoši uzturēties, kurās ir samazināta sociālo mijiedarbību iespējamība, neveidojas attiecības ar citiem cilvēkiem un šo vietu, notiek bezpersoniska pāreja, nevietas raksturo vēsturiskuma trūkums. Ožē formulē arī nevietu paradoksu: ceļotājs jaunā vidē tieši nevietās var justies kā mājās, iederīgs, pazīstams ar vidi, piemēram, ieraudzīt pazīstamu brendu veikala plauktā (Cipstes fotogrāfijā uz grafiti sienas ir visiem pazīstamais makdonalda logo, kas bezpersoniski fiksētā grafiti sienā no citiem uzrakstiem izceļas kā pazīstamais). Cipstes fotogrāfijas arī tver nosacītas nevietas vai atspoguļo mākslinieces subjektīvos mēģinājumus nevietās atrast elementus, kas ļautu to pārvērst par vietu. Tomēr izstādei, kura tik ļoti koncentrējas uz iespaidiem, impresiju, asociācijām no tekstūrām, priekšmetiem, vizuālām metaforām, krāsām, gaismām, vietas sajūtu, ir risks neļaut skatītājam rezonēt ar izstādītajiem darbiem.

Māksliniece apgalvo, ka pirmajos gados Abū Dabī izjutusi atsvešinātību, ko rosināja svešā salīdzināšana ar pazīstamo, proti, Abū Dabī salīdzinājums ar Rīgu . Taču tieši vizuālā interese, fotografēšanas process ir padarījis mākslinieci klātesošāku un satuvinājis ar Abū Dabī. Izstādes darbu mērķis ir nevis vispārinājums, bet gan introspektīva vietas izzināšana un pārdomu rosināšana, tomēr darbos ir pārāk maz, lai pārdomas un jautājumus veicinātu. Vai Cipste Abū Dabī rāda kā savas mājas un lokāciju, kurā ir vietas izjūta, piederība? Drīzāk skatītājs sastop mākslinieces ceļu un centienus veidot saikni ar pilsētu, un šis ceļš vēl ir procesā, nevis noslēdzies. Izstāde nav par Rīgu vai Abū Dabī. Tā ir par mākslinieces iespaidiem un iejušanās Abū Dabī sasniegšanu ar fotokameras palīdzību. Taču ko šādā situācijā darīt skatītājam? Triādei “māksliniece, kamera un Abū Dabī izraisītā atsvešinātība” izstādē pievienojas arī skatītājs kā ceturtais elements, taču par viņu, šķiet, nav padomāts.

Spriežot pēc izstādes apraksta, izskatās, ka tai ir divi mērķi – no vienas puses, sniegt mākslinieces impresijas un raisīt skatītāja asociācijas no tekstūrām, krāsām un iespaidiem, bet, no otras puses, rosināt uz diskusiju par tādiem lielā mērā publiskiem, no globāla konteksta neatraujamiem jautājumiem kā kultūridentitāte, brīvprātīga emigrācija, etniskie aizspriedumi, kultūras pazīšana utt. Izstādes kontekstā mērķi šķiet pretrunīgi vai arī otrā veiksmīgums ir atkarīgs no pirmā izdošanās. Ja mērķis ir skatītāja impresiju, asociāciju un intuitīvo tvērumu modināšana, iejūtoties mākslinieces skatījumā uz vietas sajūtu, tad otrā mērķa diskusiju tēmas netiek aizsniegtas – fotogrāfijas nesatur tādus elementus vai atsauces, vai zīmes, lai rosinātu uz šādu diskusiju. Cipste strādā ar sev nozīmīgām situācijām un fiksē tās vides, kas pašai šķitušas pievilcīgas. Otrais mērķis paliek nesasniegts, drīzāk pat jāatzīst, ka ārpus izstādes apraksta uz to nekas nevedina. Ņemot vērā, ka māksliniece ir vēlējusies paust personisko pieredzi, nevis kritizēt, provocēt vai pavēstīt kaut ko universālu, rodas jautājums, kāpēc izstādes kuratoram un teksta autoram ir šķitis nepieciešams neiederīgi pievilkt globālus kontekstus skarošas tēmas, ja tāda nav bijusi mākslinieces iecere un ja acīmredzot izstādes darbi ne tos ataino, ne komentē, ne kādi citādi izgaismo.

Izstādē iekļauti 52 polaroīdu attēli, kuros tvertas poētiskas ainas, fiksējot uzrakstus vai smalkas detaļas pilsētvidē, fokusējoties uz tekstūru, krāsu, līnijām, kompozīciju. Izstādes fotogrāfijas ir kompozicionāli veiksmīgas, tehniski prasmīgas un baudāmas acij, taču neko vairāk nerosina. Paliek iespaids, ka izstāde tiecas pārbaudīt, vai mākslinieces subjektīvos centienus veidot kontaktu ar Abū Dabī sajutīs arī skatītājs, un šķiet, ka tas nenotiek. Varbūt tas apliecina, ka vietas sajūta katram veidojas individuāli un nav nododama ar fotogrāfijas mediju. Var noprast, ka izstādītie darbi ir Cipstes personīgā naratīva veidošanas ķēdes posmi. Mājas ir tā vieta, kur var komfortabli strādāt savā medijā, taču tas vēl nenozīmē, ka izstādītie darbi bez sakārtota konceptuāla ietvara būs saistoši skatītājam.