Tulkojums netika atrasts, bet tika meklēts

Mūsdienu intelektuālajā vidē joprojām notiek aktīva domapmaiņa par postmodernisma un poststrukturālisma atziņām, kas lielās līnijās aizstāv pozīciju, ka viss ir teksts, diskurss vai zīme un ka itin visu var līdz šīm kategorijām reducēt. Tomēr vienlaikus ticība šādam skatījumam arī vairs nav tik spēcīga, tāpēc tiek meklēti dažādi veidi, kā šajos uzslāņojumos atrast īstumu vai vismaz tam pievērst uzmanību. ISSP Skolas izglītības programmas Attīstot fotogrāfijas valodu 2023. gada absolventu izstāde Tulkojums netika atrasts labi ierakstās šo divu teorētisko pasauļu sadursmē.

Kā aprakstā uzsver izstādes veidošanas mentors Aleksejs Beļeckis: “Neskatoties uz to, ka verbālā valoda ir cilvēces vispārpieņemtais veids, kā kodēt apkārtējo pasauli, ikdienā cilvēks daudz vairāk pielieto neverbālās komunikācijas veidus.” Izstāde ir mēģinājums zināmā mērā distancēties no verbālā un pietuvoties daudz biežāk izplatītajam neverbālajam: sejas izteiksmēm, žestiem, ķermeņa valodai, pieskārieniem, kā arī (kas man šķiet īpaši interesanti) artefaktiem – cilvēku veidotiem objektiem –, jo tie arī vienmēr kaut ko pauž.

Septiņu jauno mākslinieku darbos saturiski pārstāvēti ir visi nosauktie komunikācijas veidi. Savukārt, ja runājam par izpildījumu, tad var uzteikt tehniku dažādību, kā arī metalīmenī apgalvot, ka paši darbi arī neverbāli komunicē, jo tie arī ir artefakti. Turklāt dažiem darbiem ir arī papildobjekti, kas, komunicējot saistības ar fotodarbiem, liek tos skatīt kā instalācijas un kārtējo reizi apliecina, ka fotogrāfija mūsdienās izpleš robežas un darbu veidošanā ņem talkā citas disciplīnas. Fotogrāfija – kaut kā reāli notiekoša fiksācija, kā varētu definēt arī video, – ir viens no darba elementiem, varbūt centrālais, bet ne vienīgais.

Tomēr, ņemot vērā, ka objektus un attēlus izprot kā komunicējošus, kā arī vairums darbu neaprobežojas ar fotogrāfiju vien, uzvirmo jautājums par darbu pašpietiekamību. Proti, komunikācijā ir svarīgi, lai vēstījums tiktu nodots un uztverts, un ir interesanti, ka šajā izstādē, kas pieteikta kā variācija par neverbālās komunikācijas tēmu, verbālais spēlē tik lielu lomu. Pirmām kārtām neizbēgams ir neverbālās pretenzijas konflikts ar darbu aprakstiem, jo, pat ja tie nespēj izkonkurēt vai izsmelt mākslas darbu pašu, tie jebkurā gadījumā valodiski pavēsta kaut ko par redzamo un ievirza interpretāciju. Turklāt, vadoties pēc tiem pašiem aprakstiem un arī dažu darbu satura, vērts ievērot, ka arī vairumu darbu tā vai citādi caurauž verbālais un domas par to. Kā izrādās, no valodas izvairīties nav tik viegli, un mēs tik un tā visbiežāk atgriežamies tās omulībā, cenšoties lietas skaidrot.

Ilustrācijas un tēzes apstiprinājumam turpmākās rindkopas vēlos veltīt pašu jauno mākslinieku veikuma analīzei, vienlaikus izcelt interesanto un pavērt skatu uz dziļumu, ko tie dažkārt atklāj.

Pirmais darbs, kas apmeklētājus sagaida, (varbūt zīmīgā kārtā) ir Kalvja Ābeļkalna Parā’ fakuci – vidējo pirkstu fotokolāža, kas veido lielu vidējo pirkstu, kā arī saraksts ar šī žesta potenciālajiem adresātiem. Šaurā nostūrī telpas tālākajā galā var atrast arī darba papildinājumu – pie sienas pielīmētu papīra lapu ar vidējā pirksta attēlu, zem kuras nokarājas garš papīra rullis, uz kā apmeklētāji paši ir aicināti rakstīt, kam viņi šo žestu vēlētos veltīt. Tātad darbā tiek sakombinēts neverbāls žests ar verbāli nosauktu adresātu, un liekas, ka šajā procesā notiek kaut kas teju terapeitisks; par spīti tam, ka reizēm gribas, kā vēsta apraksts, “parādīt vienu lielu vidējo pirkstu” visai apkārtējai pasaulei, produktīvāk nudien šķiet mēģināt kaut puslīdz skaidri ielikt vārdos un identificēt tieši to, kas besī. Tā kā daudziem adresāti sakrīt – Putins, karš, rasisms, inflācija –, Parā‘ fakuci ir arī kolektīvs katarses mirklis.

Citā ieejas telpas malā ir izstādītas Aijas Ezerlīces fotogrāfijas un mākslas objekti, kas neverbālās komunikācijas ideju pavērš unikālā virzienā, domājot par to, kā ir sadzīvot un arī savā ziņā komunicēt ar konkrētu pieredzamu fenomenu – ar migrēnu. Darbā primāri notverta ir galvassāpju sajūta, taču pāris no tā sastāvā esošajām instalācijām ar mazliet ironisku noti apskata arī ieteikumus un izmēģinājumus – cik nu kurš ir efektīvs vai, tieši pretēji, bezjēdzīgs – sāpju novēršanai. Centrālais motīvs ir bezspēcība: vēlme pārtraukt “šīs attiecības”, bet nespēja to realizēt, kā arī vilšanās komunikācijā. Kas gan tā par saziņu, kurā nav simetrijas, bet tikai pakļaušanās prasībām un cenšanās izdabāt? Un ko gan dod valoda, ja tajā izteiktie radu, draugu un pat ārstu ieteikumi atduras pret kaut ko, kam tā vienaldzīga?

Arī Marikas Parhimukas Pot’holer interpretēju kā refleksiju par asimetriju valodā un indivīda un pasaules attiecībām. Domājot par aprakstā atklāto iesprostotības sajūtu, dzīvojot “savā subjektīvās realitātes burbulī” (kas, iespējams, tverts arī attiecīgajā fotogrāfijā), varbūt turpat minētais “nelielais atvērums citām realitātēm” kā reiz varētu būt valoda? Vitgenšteiniski argumentējot, kaut kas pārindividuāls, kas, vispār dara iespējamu individuālu domu un tās nokomunicējamību? Tiesa gan, tas vairs neizklausās pēc kaut kā neliela.

Turpat blakus mazā un omulīgā telpā, kas labi sader ar attiecīgā darba koncepciju, tiek atskaņots Evelīnas Zvirbules videodarbs Touch: trīs personīgi stāsti, kurus komplimentē un kuru motīvus izdejo trīs kustību mākslinieces. Stāsti ir par pieskārieniem – mīlestības un rūpju pilniem vai intīmiem, vai otrās runātājas gadījumā diemžēl arī nepatīkamiem un vardarbīgiem, kuru nospiedumus gan izdodas pārvarēt, ļaujot atkal justies droši. Manuprāt, Touch apliecina runātā vārda – tātad verbālā domēna – iedarbīgumu, jo par darba spēcīgāko daļu uzskatu tieši pieredzes stāstus. Pat kustību mākslas etīdes kā neverbālās komunikācijas veids balstās uz citātiem, kas no stāstiem izvilkti. Un stāstu pamatā varbūt ir neverbālas situācijas, bet spēku tās gūst nevis no tā, ka šīs situācijas ir notikušas, bet gan no tā, kā tās nokomunicētas.

Iespējams, izstādē eskplicīti verbālāko darbu piedāvā Janta Jasjukeviča, kas reflektē par savu vārdu un – kā izrādās – to, ka Latvijā esot tikai deviņas Jantas. Ja jau vārdam ir pievērsta tik liela uzmanība, jautājot, kāpēc to nepareizi izrunā vai kāpēc tas ir tāds, kāds ir, varbūt tas vien apstiprina, cik ļoti mēdzam ķerties pie valodas, lai visam piešķirtu jēgu. Vienīgi aprakstā notverto domugraudu, ka “ik dienu var atklāt vai radīt jaunu nozīmi tam, kas mēs esam un kas esmu es”, es atļautos paplašināt uz itin visiem neatkarīgi no tā, cik nu kura vārds ir izplatīts vai rets.

Turpretī Katrīnas Ozoliņas Frizētava varētu būt visneverbālākais darbs izstādē, spriežot gan pēc vārdu skaita aprakstā, gan pēc saturiskās ievirzes. Minimums, ko tas varētu pieprasīt, ir spēt izlasīt un saprast vārdu “frizētava”, jo dots nav nekas daudz: fotogrāfijas ar mikrorajonu frizētavām un to klienti – jaunu sievieti, pēc kuras sejas izteiksmēm nevar neko skaidri spriest par apmierinātību ar frizūru, kas, izsakoties Rolāna Barta terminoloģijā, varētu būt potenciāls punctum, kas fascinē vērotāju. Ikdienas estētikā ieturētā stila, kā arī darba pašpietiekamības dēļ šo uzskatu par vienu no spēcīgākajiem darbiem izstādē.

Visbeidzot, ļoti atzinīgs vērtējums pienākas arī Agitas Caunes darbam, kas līdzdala nosaukumu ar izstādi. Darbs sastāv no ierāmētām specifisku sajūtu definīcijām – piemēram, Waldeinsamkeit, kas vāciski apzīmē “patīkamu un mierpilnu, pat apgarotu sajūtu, kas rodas, kad cilvēks viens pats dodas pastaigā pa mežu” – un fotogrāfijām, kurās notvertas atbilstošas situācijas. Pasaules uztvere un sajūtas ir valodiski noteiktas – to, starp citu, māca arī pirmīt garāmejot minētais Ludvigs Vitgenšteins –, un Caune darbojas ar šo domu, izspēlējot argumentu, vai kādas svešvalodas rāmis nevarētu dot piekļuvi jaunām sajūtām un pasaules pieredzējumiem. Šeit atbilde ir “jā”, jo valoda piešķir pieredzei jēgu un ļauj to izprast. Izsakoties autores vārdiem: “Nu es šīm parādībām varēju dot vārdu, tās man kļuva taustāmas un atpazīstamas.”

Un tomēr kā Caunes, tā arī citi izstādē redzamie darbi apstiprina, ka pieredzē mēs joprojām vēršamies pirmām kārtām pie valodas, nevis, teiksim, ļaujam sajūtām uzvirmot, neieliekot tās valodiskā ietvarā. Šis nav domāts kā iebildums izstādes koncepcijai vai kā identificēta nepilnība; atklāti sakot, patiešām izbaudīju gan tās kopainu, gan individuālos sniegumus un vēlu jaunajiem fotogrāfiem izdošanos nākotnes projektos. Tikai saku, ka šai izstādei par neverbālo komunikāciju valodiskais aspekts ir monētas otra puse. Tulkojums netika atrasts, bet tad jau var secināt, ka tas tika meklēts vai ka bija cerība tam uzdurties. Platona “Menona paradokss” vēsta, ka meklēt var tikai to, kas ir zināms, jo citādi meklētājs nezinātu, ko meklēt. ISSP Skolas izstādē tika meklēts valodisks tulkojums nevalodiskai lietai, bet ir interesanti aizdomāties par to, kā būtu, ja paliktu vairāk neiztulkotā un vairāk runātu lietas pašas.