Kult-tūrista piezīmes Ņujorkā

Ņujorkā mākslu var atēsties ātrāk par burgeriem. Soho, Čelsija, Bruklina vai Longailenda – katrā Ņujorkas rajonā var pavadīt dienas, pat nedēļas, lai spētu aptvert plašo kultūras notikumu piedāvājumu. Pirmie iespaidi – galeriju te ir daudz vairāk nekā Londonā; lai izstaigātu Metropolitan muzeju, vajag vismaz veselu dienu; pēc pāris dienām (kad jau pierasts pie debesskrāpjiem) ir sajūta, ka Manhetena ir pats garlaicīgākais Ņujorkas rajons. Bet, runājot tieši par foto, tās dominante muzejos un galerijās nav tik izteikta kā šobrīd Rietumeiropā.

Čelsijas rajona apmeklēšana Manhetenā ir labs veids, kā iedragāt savus priekšstatus par laikmetīgo mākslu. Dažos kvartālos ir sakoncentrēts ap 200 galeriju, reizēm pat sešstāvu ēkā ir pa četrām piecām galerijām katrā stāvā, taču to piedāvājums ir visai vienveidīgs. Apmeklētājam jābūt apveltītam ar apbrīnojamu pacietību, lai apskatītu visas izstādes, tādēļ es piekopu tādu pašu taktiku, kā vērojot stendus mākslas gadatirgos – ieiet galerijā un piecās sekundēs ļaut sev saprast, vai šī izstāde ir mana laika vērta vai nē. Ja nē, tad iet tālāk uz nākamo galeriju. Starp Čelsijas galerijām tikai retā specializējas fotogrāfijā. Viena no tādām ir Hasted Kraeutler galerija, kur līdz 1. jūlijam bija skatāmi 20. gadsimta ielu fotogrāfijas klasiķi, kā arī Ērvina Olafa (Erwin Olaf, 1959) jaunākais projekts “De La Mar”. Šobrīd tur var aplūkot visai interesantu izstādi “Don’t Quit Your Day Job” (Nepamet savu ikdienas darbu), kas sastāv no dažādu fotogaleriju īpašnieku radītām fotogrāfijām. Izstādes ideja balstīta uz fantāziju – kas būtu, ja viņi nebūtu fotogaleriju īpašnieki un dīleri, bet gan fotogrāfi.

Kādas mājas 4. stāvā atrodas arī Aperture galerija. 28. jūnijā biju izstādes “Photo Camp: The Culture of Now” (Foto nometne: Šodienas kultūra) atklāšanā. Pilns ar cilvēkiem, vīns bez maksas, taču izstāde nepārliecināja, jo biju šajā prestižajā un leģendām apvītajā vietā gaidījis ko nopietnāku. Izstādē bija fotonometnes dalībnieku (Ņujorkas un Losandželosas mākslas skolu studentu) fotogrāfijas, kas tapušas divās nedēļas nogalēs.

Fotoizstādes bija skatāmas arī vēl dažās Čelsijas galerijās: Danziger projects – dažādu fotogrāfu darbi ar modeli Keitu Mosu (totāls komercprodukts, pie tam šeit nebija pikanatāko un skanalozāko Mosas fotogrāfiju); Steven Kasher galerijā – zināmu autoru fotogrāfijas no The New Yorker (liels rosols, taču interesanti, ka pie attēlu parakstiem bija kodi, kurus noskanējot ar Iphone, varēja piekļūt pie rakstiem žurnālā, kur izstādītās fotogrāfijas savulaik bija publicētas); Leo Koenig galerijā – gleznotāja Sigmāra Polkes fotogrāfijas (noteikti medusmaize eksperimentālas melnbaltās fotogrāfijas cienītājiem); Andrew Kreps galerijā – Ro Ītridža (Roe Ethridge, 1969) lielformāta darbi izstādē “Le Luxe” (vizuāli iespaidīgi, taču konceptuālās norādes par laikmeta luksusa precēm nolasīt nav viegli pat pēc izstādes preses relīzes izlasīšanas).

Lower East jeb Griničvilidžas rajons Manhetenā ir vēl viena vieta ar milzumdaudz galerijām, šeit gan tās ir izretinātas un vienkārša ielu ķemmēšana uz dullo var izrādīties pārāk laikietilpīga. Rajona galvenā izstāžu vieta noteikti ir New Museum, kur nule kā noslēdzās Gustava Mecgera (Gustav Metzger, 1926) izstāde “Historic Photographs” (Vēsturiskās fotogrāfijas). Izstādē bija apskatāmas milzīga izmēra preses fotogrāfijas, kurās dokumentētas 20. gadsimta katastrofas – holokausts, nacisms, Vjetnamas karš, arābu-izraēliešu konfilkts, terorisms un vides piesārņojums. Attēlu apskatīšana no skatītāja prasa lielāku piepūli kā ierasts – kāda ir paslēpta aiz betona mūra, citai apkārt salmu aleja, vēl kādu var apskatīt tikai palienot zem lielas segas un rāpojot pa grīdu. Piemēram, uz zemes esošā fotogrāfijā Austrijas ebreji berž grīdu. Ebreju tēmas dominē arī citos darbos, un tas ir saistāms ar paša autora etnisko izcelsmi un bērnībā pārciesto – viņš ir dzimis Nirnbergā ebreju un poļu ģimenē, 1939. gadā, pateicoties britu ebreju bērnu glābšanas shēmai Kindertransport, devies uz Lielbritāniju, taču viņa vecāki paliks Vācijā un vēlāk ies bojā kara laikā. Mecgera izstāde atgādina par fotogrāfijas lomu vēstures konstruēšanā. Šie objekti, kas traucē un palīdz uztvert viņa fotogrāfijas, ir kā bagāža vai slāņi, ko ikoniskas fotogrāfijas uzaudzē ilgākā laika posmā, bet Mecgers to parāda burtiski. Šī ir izstāde, kas prasa iedziļināšanos kontekstā, un tas ir to vērts.

Pašā Centrālmanhetenā atrodas Mūsdienu mākslas muzejs (MoMA). Fotogrāfijai ir atvēlēts pusstāvs no muzeja sešiem stāviem. Blakus pastāvīgajai muzeja krājuma ekspozīcijai atsevišķā telpā skatāma Borisa Mihailova “Case History” (Slimības vēsture): padsmit svaigas lielformāta izdrukas no sērijas ar Harkovas bezpajumtniekiem, kas Mihailovam savulaik atnesa slavu. Zinot, ka sērijā patiesībā ir pāris simtu darbu, būtu gribējies redzēt plašāku atlasi, lai gan no otras puses ar nepilnām 20 bildēm pilnīgi pietiek, lai paēdušam rietumniekam radītu nelielu šoka terapiju. Īsu interviju ar Mihailovu var lasīt MoMA mājas lapā.

Netālu no MoMAs atrodas Starptautiskais fotogrāfijas centrs (ICP), kur skatāma Eliota Ervita (Elliott Erwitt, 1928) retrospektīva. Autors pats atlasījis savus labākos darbus, par ko liecina arī izstādes nosaukums “Personal Best”. Divos stāvos izkārtotajos attēlos var izsekot visdažādākajām tēmām, pie kurām Ervits strādājis – sākot ar komiskām suņu bildēm un beidzot ar politiķu portretiem. Tā ir klasika, kas iedvesmo meklēt paradoksus ikdienišķās situācijās.

Longailendas PS1 viena no izstādēm ir Lorelas Nakadatī (Laurel Nakadate, 1975) “Only The Lonely” (Tikai vientuļais). Videodarbos un fotogrāfijās dažādos veidos tiek apspēlēta vientulības tēma. Projektā “365 Days: A Catalogue of Tears” (365 dienas: asaru katalogs) viņa fotografējusi sevi katru dienu pēc raudāšanas. Paši darbi gan līdzjūtību vai estētiskus pārdzīvojumus neizraisa, daudz interesantāki šķiet video. Piemēram, viņa iepazīstas internetā ar svešiem vīriešiem, satiekas ar tiem viesnīcās un videokameras priekšā liek izspēlēt dažādas situācijas – vienā darbā vīriešiem ir jāļauj sevi pazemot un pēc tam jāmirst no Lorelas šāvieniem, citā – jādejo līdzi Britnijas Spīrsas dziesmai (Lorela pati ir iestudējusi Spīrsas kustības). Šāds vuārisms un manipulēšana ar svešiniekiem ir traģikomiska – smejies vai raudi, taču visi Lorelas video ir par mūsdienās ārkārtīgu aktuālu tēmu: kā foto-video tehnoloģijas, arī sociālie tīkli stimulē un reizē apmierina (vai tikai rada vēl lielāku) mūsu nepieciešamību socializēties. Interviju ar Lorelu un fragmentus no viņas video var noskatīties šeit.

Ņujorkas mākslas pasaule ir neizsmeļama, šeit var dzīvot uz vietas visu laiku ar laika trūkuma sajūtu, jo apskatīt visu fiziski nav iespējams. Pārsteidzoši, taču daudzās mākslas galerijas spēj izdzīvot un nevis no grantiem, bet biznesa darbības. Mākslas dīlere Sāra Marketa (Sarah Murkett), kuru satieku mākslas TV sēriju šova Art 21 ballītē, stāsta, ka pirktspējīgu klientu netrūkst. Viņasprāt, mākslas dīleris ne ar ko neatšķiras no nekustamo īpašumu aģenta, tādēļ pats svarīgākais ir spēt konkrētam klientam piedāvāt viņam interesējošo mākslu un otrādi. Viņas pēdējais darījums esot bijis Bārbaras Krīgeres fotogrāfijas pārdošana, taču viņa pati savai privātkolekcijai nepērkot neko vairāk par 5000 USD, kas skaitoties “griesti” jaunu un vēl plaši nezināmu mākslinieku darbu cenai. Mākslinieks un kurators Trongs Ngijens (Trong Nguyen) no Bruklinas uzskata, ka viena no Ņujorkas priekšrocībām ir tā, ka šeit arī nekomerciālajiem māksliniekiem ir gana daudz iespēju izpausties – mazās galerijas un institūcijas, graffiti uz ielām vai izstādes mākslinieku viesistabās. Nezinu, kāda patiesībā ir dzīve ierindas Ņujorkas māksliniekam, taču kā kultūras tūristam šeit noteikti gribas atgriezties vēl un vēl.

Vairāk fotogrāfiju no foto sadaļas MoMA var apskatīties FK Facebook galerijā.