Pilsētas iela kā kino laukums – iznāk grāmata par Juri Poišu
Grāmatu sērijā Republika attēlos iznākusi otrā fotogrāmata – Juris Poišs. 1957–1983 – par Latvijas PSR Telegrāfa aģentūras (tagad LETA) fotogrāfu 20. gadsimta 60. gados, vēlāk vairāku laikrakstu fotokorespondentu. Sērijas mērķis ir veicināt jaunu vizuālu vēstures liecību parādīšanos publiskajā telpā, vienlaikus aizpildot zināšanu robus Latvijas fotogrāfijas vēsturē.
Fotogrāfs Juris Poišs bija manis noskatīts, pateicoties ierakstiem, kurus ar viņa attēliem savā feisbuka profilā bija publicējis Latvijas Fotogrāfijas muzejs. Tur glabājas daļa no fotogrāfa mantojuma – tas, ko pēc Poiša agrās nāves 1984. gadā sabiedrības rīcībā nodeva viņa dzīvesbiedre. Publicētajos uzņēmumos jau tobrīd bija jūtams tas, par ko ar grāmatas līdzredaktoru Alekseju Muraško esam pilnībā pārliecinājušies, veidojot šo grāmatu: Poiša darbos redzams gan atpazīstamu paņēmienu kopums, gan arī savs fotogrāfiskais stils – iezīmes, kas raksturīgas tikai nedaudziem padomju perioda preses fotogrāfiem.
Poišu var ievietot arī pasaules fotogrāfijas kontekstā, jo ir konstatējama viņa līdzība humānisma fotogrāfijas skolas jeb sociāli dokumentālās fotogrāfijas pazīstamajiem pārstāvjiem Brasaī un Andrē Kertēsam. Taču Poišam paticis arī spēlēties ar zīmēm, realitāti jaucot ar iedomāto. Ar savādošanas paņēmienu viņš Rīgas ielas pārvērš par kādas kinofilmas uzņemšanas laukumu, kur vienkārši garāmgājēji kļūst par epizodisku lomu tēlotājiem, bet objekti, kuri ikdienas dzīvē ir nenozīmīgi un banāli, – par kadra centrālo nozīmes mezglu.
Juris Poišs dzimis 1933. gada 31. martā Rīgā. 1955. gada martā sāka operatora asistenta darbu Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studijā (vēlāk – Rīgas kinostudija). Visticamāk, izmantojot republikai piešķirto kvotu, tā paša gada augustā Poišs sāka mācīties Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, bet pēc pirmā kursa beigšanas mācības pārtrauca “sliktā veselības stāvokļa dēļ”. Fotogrāfijas nozarē Poišs ienāca 1957. gada februārī, sākot fotogrāfa darbu Latvijas Valsts izdevniecībā. Gadumijā ar divpadsmit darbiem Poišs piedalījās 1. republikas fotomākslas izstādē. 1958. gada augustā sāka fotokorespondenta darbu Latvijas PSR Telegrāfa aģentūrā (LTA, tagad – LETA). 20. gadsimta 80. gados viņš retrospektīvi izcelts kā viens no fotogrāfiem, kuram tolaik bijusi “ievērojama loma mākslas fotogrāfijas žanru kompozīcijas iespēju attīstībā”. Lai gan nav izdevies iegūt tiešus pierādījumus, netiešas liecības vedina domāt, ka Poišs bijis fotokluba Rīga biedrs. 1968. gada jūlijā pārgāja darbā ārštatā “sakarā ar nepieciešamu ilgstošu atpūtu veselības stāvokļa dēļ”. Turpmākajos gados strādāja par fotogrāfu darbavietās ar zemāku stresa līmeni: divus gadus Rietumu baseina zivju rūpniecības galvenās pārvaldes (Zapriba) konstruktoru birojā, bet vēl četrus – Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā. 70. gadu otrajā pusē Poišs atgriezās presē, strādājot par fotokorespondentu laikrakstos Sovetskaja Latvija (1975–1977, 1979–1981), Rīgas Balss (1978–1979) un Jūrmala (1982–1983).
Poiša fotouzņēmumi publicēti praktiski visos Latvijas padomju perioda laikrakstos, kā arī Latvijas Valsts izdevniecības (vēlāk – izdevniecība Liesma) izdotajos reprezentatīvajos fotoalbumos Rīga (1958, 1959, 1961, 1968, 1971, 1972), Dzintarzeme Latvija (1960), Rīga. Jūrmala. Sigulda (1963), Padomju Latvija (1965, 1970), Jūrmala (1971, 1973) un daudzos citos. 1964. gadā izdots viņa un fotogrāfa Jakova Tihonova personālalbums Zeme un jūra. Fotogrāfijas (Pirms zvejas/Uz zveju, Tēraudlējējs/Pamatšķira, Ave Sol! u. c.) publicētas arī režīma atzītās fotomākslas albumos Mākslas foto (1971) un Dzintarzeme (1971). Ar panākumiem piedalījies izstādēs Latvijā un citviet Padomju Savienībā, rīkojis vairākas personālizstādes. Poišs bijis arī vairāku starptautisko izstāžu dalībnieks un laureāts. Informācija presē liecina, ka viņš vadījis Salacgrīvas kultūras nama fotopulciņu (1968–1970) un Izglītības darbinieku kultūras nama fotoklubu Gamma Rīgā (1979). Miris 1984. gada 23. martā.
2021. gada beigās sērijā iznāca pirmā grāmata Dominiks Gedzjuns. 1956–1961, kurā tika aplūkots šī preses fotogrāfa aizrautīgais darbs pie 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā izdotajām Latvijas skatu atklātnēm, bet pašlaik sērijas sastādītāji (šī teksta autors kopā ar dizaineru Alekseju Muraško) strādā pie trešās fotogrāmatas, kura veltīta Alisei Iļjinai – pirmajai redakcijas algotajai sievietei preses fotogrāfei pēckara Latvijā.
