Jaunie laiki arī fotogrāfijai?
Neputna izdotais Ulda Brieža fotoalbums Jaunie laiki solās izstāstīt pēdējo 30 gadu vēsturi. Nesenās pagātnes notikumi ir sašķiroti trīs klišejiskās rubrikās: Valsts, Vide un Kultūra. Abstrakto “valsts” tēlu iemieso politiskā elite, tie cilvēki, kuriem ir deleģēta vara pārvaldīt citus. Fotogrāfs šķir pārvaldniekus labajos un sliktajos. Labos var viegli atpazīt, jo ar viņiem sarokojas karaļi un imperatori, bet paraksti vēl papildus identificē garos amatu nosaukumus. Liecību par slikto politiķu nedarbiem attēlos nav – par tādiem viņi ir tikai nosaukti parakstā. Negatīvās vizuālās asociācijas rada blakus portretam iemaketētās “valsts” rubrikai neatbilstīgas fotogrāfijas, piemēram, govs ar paceltu asti.
Amatpersonu fotogrāfijas ir tapušas kā ilustrācijas laikraksta Diena rakstiem, un albums nespēj tās atbrīvot no vārdiska konteksta. Dažus politiķus, viņu rīcību un spārnotos teicienus jaunieši un ārzemnieki (albumā ir teksts angļu valodā) neatceras vai vispār nezina. Savukārt ar ironiju uzlādētajiem portretiem traucē paraksti, kuri saka priekšā, kā ir jāinterpretē attēls.
Par politiķa sliktajiem un labajiem darbiem liecina viņa pieņemtie lēmumi. Būdami saistoši elitei nepiederošiem cilvēkiem, šie politiskie lēmumi tieši ietekmē viņu dzīvi. Šo “parasto” cilvēku portretus un viņu dzīves dokumentāciju atrodam rubrikā Vide kopā ar dabas ainavām. Tiesības uz savu vārdu ir tikai četriem: parakstos zem fotogrāfijām ir identificēti trūcīgos apstākļos dzīvojošā māte ar dēlu, vecticībniece un kuģa kapteinis. Pārējie attēli ar cilvēkiem ir foto etīdes jeb žanra foto ar vārdā nenosauktām personām, kuru dzīvi veido reliģija, tradicionālie svētki un atpūta. Jāpiebilst, ka etīdēm ar publiski pazīstamām personām ir izsmeļoši paraksti, kuros minēti viņu vārdi un aprakstītas veicamās darbības.
Ainavām pievilcību nodrošina fotogrāfa prasme tvert skatus dažādos apgaismojuma apstākļos. Kameras optika citādāk uztver atmosfēras īpašības, tā paplašinot un paspilgtinot cilvēka acs tīklenei pieejamo īstenību. Tas pats sakāms par taustes sajūtas nodošanu vizuālos tēlos, piemēram, koka un kokmateriāla virsmu fotogrāfijās. Šie attēli uzrunā skatītāja personisko percepcijas pieredzi. Atraisot ar šo pieredzi saistītās atmiņas, fotogrāfijas rada noskaņojumu. Diemžēl izvēlētajā grāmatas formātā tās ir ļoti mazas, lai acs ilgstoši pētītu detaļas.
Rubrikā Kultūra publicētie mākslas aprindu cilvēku portreti ir labas ilustrācijas portretintervijām presē, bet, apkopotas fotomākslas albumā, tās neatklāj īpašu portretētāja stilu, piemēram, kādu formālu kompozīcijas paņēmienu vai prasmi tvert “īsto brīdi” portretējamās personas ierastajā dzīves plūdumā. Starp citu, ja fotoportreta stils būtu izveidojies, tad droši vien albumā būtu daudz vairāk arī to cilvēku seju, kuriem atšķirībā no kultūras elites nav prasmju pozēt kameras priekšā vai apzināti to ignorēt fotosesijas laikā.
Avīzes Diena redakciju, kurā Uldis Briedis daudzus gadus strādāja par fotožurnālistu, īpaši neinteresēja elitei nepiederošu cilvēku ikdienas rūpes un sasniegumi. Ja viņi nokļuva rakstošo žurnālistu uzmanības lokā, tad ilustrācijai redaktors bieži vien izvēlējās tādu fotogrāfiju, kurā cilvēki nav identificējami: galvas pagrieztas prom no kameras, skats no mugurpuses vai tālplāns. Ar šādu radošo portfeli ir grūti pretendēt uz kādu visaptverošu jauno laiku vizuālo atspoguļojumu fotoalbumā ar nosaukumu Jaunie laiki. Lai gan, skatot albumu kā vienu no publiskās komunikācijas plūsmas fenomeniem, tas precīzi atspoguļo mūsdienu politikas un žurnālistikas tendenci ignorēt atgriezenisko saiti. Ziņu mediju reportieri ārkārtīgi reti interesējas par politiskajai un kultūras elitei nepiederošu cilvēku dzīves pieredzi, un arī politikas dokumentu autori neuztver sabiedrību kā daudzveidīgu indivīdu un grupu interešu kamolu.
