Tikšanās Arlā

“Tikšanās Arlā” (Les Rencontres d’Arles 2011) ir ne tikai tradīcijām bagāts un neticami labi organizēts fotofestivāls, bet arī iespēja redzēt, atklāt, satikt un būt kopā ar fotogrāfiju un tās veidotājiem, skatītājiem un entuziastiem atklāšanas nedēļā un pēc tam visas vasaras garumā. Jārēķinās gan ar attēlu pārbagātību un laika trūkumu – šogad 47 izstādes, gan skatītaju pūļiem – atklāšanas nedēļā ieradās vairāk kā 7000 cilvēku. Vēl festivāls ir vieta, kur pasaka priekšā vai vismaz iesaka, ko meklēt un uz ko skatīties, jo, tiesa, mūsdienās attēlu gūzmā var arī apmaldīties. Taču kopš vasarās apmeklēju Arlu, mans kvalitātes cenzs ir pārsteigums. Ja atklāju darbu, kas rada trīsas un nebeidzami jautā, tad festivāls personīgā līmenī ir izdevies.

Šī gada pasākums, nodēvēts par “neoficiālu jeb nesertificētu”, apskatāms līdz 18. septembrim; par tā galveno tēmu varētu izvirzīt pārmaiņas. Citējot festivāla mākslinieciskā direktora Fransuā Ebela (François Hébel) teikto: “Pasaule ir mainījusies, tai līdzi arī fotogrāfija un tās publika.” Daudz tika jautāts un runāts par jauno tehnoloģiju ietekmi, par to, kādu ceļu fotogrāfija var iet tālāk, taču vienlaikus tika sniegts tikpat plašs ieskats vēsturē ar retrospektīvām, kas pilnveidoja programmu, ļaujot apmierināt plašākas publikas intereses, un kas vēl reizi atgādināja, ka dokumentālā fotogrāfija ir aktuāla. Goda viesa statuss šogad bija Meksikai, kurai veltītas 9 izstādes, uzdodot jautājumu, vai pastāv īpaša Latīņamerikas estētika. Paralēli izstādēm notika neskaitāmas konferences, sarunas, tikšanās un kinoprojekcijas.

Fotogrāfijas otrā dzīve

Viena no festivāla tradīcijām ir piesaistīt kuratoru, kas atlasa sev tuvus un izvēlētajai tematikai atbilstošus fotogrāfus – Martins Pārs (Martin Parr, 1952), piemēram, to darīja 2004. gadā, 2006. gadā Reimons Depardons (Raymond Depardon, 1942) un 2008. gadā Kristiāns Lakruā (Christian Lacroix, 1951) iejutās festivāla “tēva” lomā. Šogad vienai no centrālajām izstādēm “Sākot no šī brīža” (From Here On) bija pieci kuratori, kurus saista ne tikai ilggadēja sadarbība ar festivālu, bet arī profesionāla un personīga draudzība – fotogrāfijas un mākslas vēsturnieks Klemāns Šerū (Clément Chéroux, 1970), mākslinieks Žoans Fonkuberta (Joan Fontcuberta, 1955), aģentūras KesselsKramer mākslinieciskais direktors Ēriks Kesels (Erik Kessels, 1966), mākslinieks Joahims Šmits (Joachim Schmid, 1955) un fotogrāfs Martins Pārs. Jautājumi, kas šķita svarīgi šiem pieciem draugiem, kļuva par pamatu izstādei ar 36 mākslinieku darbiem. Šie mākslinieki atspoguļo mūsdienu tendences – digitālo ēru, attēlu daudzumu un interneta lietojumu. Flickr, Photobucket, Facebook, Google Images, eBay – tās vairs nav tikai fotogrāfijas vietnes, digitālie albumi, bet avots, no kura rodas jaunrade. Līdz ar pārsātinātību mainās arī attieksme pret attēlu. Kvalitāte kā rādītājs pazūd, oriģinālu nomaina intensitāte un prasmi – izvēle. Mākslinieki pārstrādā – atrod, izgriež, salīmē un publicē. Kuratoru rakstītajā manifestā teikts: “Viss, kas mums vajadzīgs, ir acis, smadzenes, fotoaparāts, telefons, dators, skeneris, redzējums. Un mēs nerediģējam, bet veidojam.”

Viena no izstādes dalībniecēm, kas nominēta arī Atklājuma balvai (Prix Découverte / Discovery Award) ir Penelope Umbriko (Penelope Umbrico, 1957). Viņas darbs “Saules (No saulrietiem)” (Suns (From Sunsets)) top kopš 2006. gada no fotogrāfijām, kas paņemtas attēlu vietnē Flickr, meklējot atlēgvārdu “saulriets”. No atrastajām fotogrāfijām Umbriko izgriež tikai saules attēlus un sakārto tos topoloģiskās shēmās. Autore vienlaicīgi uzskata sevi par fotogrāfi, jo rada jaunus darbus – tāpat kā dokumentālās fotogrāfijas pārstāvji, viņa meklē sev tuvas tēmas, taču ne ielās, bet internetā -, kā arī par fotogrāfijas un sociālantropoloģijas pētnieci un arhīvisti, jo viņa uzdod jautājumus par materiālo pasauli, tehnoloģijām un to sociālo nozīmi, kā arī atlasīto materiālu strukturizē. Gan Umbriko, gan citi izstādes dalībnieki reflektē par tehnoloģiju nozīmi un to ietekmi uz savu darbu, kā un vai šādā atlasē mainās darba temats. Piemēram, Umbriko “Saules” – materiāls, dzīvībai tik svarīgs objekta kā saule tiek dematerializēts un numerizēts, tad no jauna padarīts par objektu izdrukas veidā izstāžu zālē. Vēl vairāk, Umbriko tagad internetā meklē arī attēlus, kuros cilvēki nofotografējušies jau pie viņas “Saules” sērijas instalācijām.

Miška Heners (Mishka Henner, 1976) izstādē piedāvā vairākus darbus. Viens no interesantākajiem ir ”Fotogrāfija ir” (Photography Is), kas ir antoloģija par fotogrāfiju bez attēliem. Heners Google meklētājā ievadījis šos atslēgvārdus un ieguvis tūkstošiem atbildes uz jautājumu. Izstādē, kā arī grāmatā, kas publicēta 2010. gadā, apkopotas 3000 atbildes. No Google Maps satelītuzņēmumiem iegūts darbs ir ”Holandiešu ainavas” (Dutch Landscapes). Heners ievērojis, ka tieši Nīderlandes valdībai ir visvairāk, ko slēpt kartē, kā arī tās metodes izrādījušās visestētiskākās. Satelītattēlos vietas, kuras valdība nevēlas atklāt, ar datorprogrammu palīdzību ir pārveidotas – tās pārvērstas nesalasāmos pikseļos. Heners uzskata, ka Nīderlandes varas iestādes šādi izveido jaunu ainavu, kuru var arīdzan pielīdzināt holandiešu glezniecībai.

Populāra tēma citu autoru darbos ir sabiedriskās vietās pieejamu video un novērošanas kameru uzņemtie attēli (Jens Sundheim, 1970), vai veikalos pieejamās datoru kameru fotogrāfijas (Willem Popelier, 1982), kolāžas, piemēram, Korīnes Vionē (Corinne Vionnet, 1969) attēli, kas iegūti no daudzām tūristu fotogrāfijām ar pasaulē slaveniem objektiem – Eifeļa un Pizas torņa vai Mao mauzoleja. Rezultāts ir impresionistu glezniecībai līdzīgas lielizmēra fotogrāfijas.

Savu artavu jautājuma par fotogrāfijas nākotni meklēšanā sneidza Nīderlandes fotogrāfijas muzejs Foam, kas aicināja uz sarunu cikliem ar fotonozares speciālistiem – kuratoriem, žurnālu redaktoriem, fotogrāfiem un teorētiķiem. Fotogrāfijas pasniedzējs, redaktors, grāmatu autors Freds Ričins (Fred Ritchin) izraisīja diskusiju, izstādi nosaucot par “topoloģijas Makdonaldu – ātrās ēšanas restorānu, kurā tādi termini kā smalkums un bauda nav pazīstami”, paskaidrojot, ka viņaprāt “izstāde ir noslēgta sistēma, kurā nav nekā interaktīva un kur skatītājam nav nekādas varas.” Arī pašiem fotogrāfiem būtībā nav varas, jo kādas gan ir viņu tiesības uz šiem darbiem, ja jau pamatā tiek izmantoti darbi, kas nav fotogrāfu pašu radīti – šis ir jautājums, kas savukārt visvairāk interesēja mani. Autortiesības mūsdienās ir novecojis, vecmodīgs uzskats – tāda atbilde izskan no kuratoru puses. Tāpat, manuprāt, šīs izstādes ietvaros svarīgs ir ētikas temats – gan par Google uzņemtajiem attēliem, gan par fotogrāfu tiesībām tos izmantot. Jā, interneta vide ir savāda, jo tajā var iegūt attēlus par brīvu, kamēr drukātajā presē par tiem vēl joprojām ir ne tikai jāmaksā, bet arī jāatskaitās, sniedzot fotogrāfa parakstu. Ričins aizskar vēl kādu interesantu tēmu – ko ar šo attēlu klāstu iesākt? Vai tos var izmantot labiem mērķiem vai fotogrāfija vienkārši kļūst par patēriņa preci? Viņa pārmetums – fotogrāfi tikai manipulē ar attēlu, bet nedara neko, kas pasauli darītu labāku, un fotogrāfijai tomēr ir spēks – tā var mainīt procesus, tā var ietekmēt cilvēku dzīvi un viņiem kaut ko nozīmēt. Tieši šie vārdi man iespiedās atmiņā visvairāk, jo, staigājot pa “Sākot no šī brīža” izstādi, es novērtēju kuratoru darbu, atrodot šos māksliniekus citu starpā, taču nekādīgi nevarēju atrast emocionālu saikni. Dažreiz vienīgi “sapasēja” humora izjūta, kā arī izbrīnīja izteikti estētisks noformējums. Attēls tiek lietots kā esamības apliecinājums, tas nevis palīdz dzīvot, bet pierāda, ka dzīvojam. Un tomēr izstāde, kas noteikti raisīs ilgstošas diskusijas, iezīmēsies vismaz festivāla vēsturē kā mazliet revolucionāra.

Veltījums Meksikai

Meksikai bija paredzēts būt goda viesa statusā ne tikai Arlā – 2011. gads bija pasludināts par Meksikas gadu Francijā, taču Meksika politisku apsvērumu dēļ dalību atteica un iecere tika anulēta. “Tikšanās Arlā” saglabāja paredzētās izstādes, parādot plašu un dažādu programmu. Vispirms kā nodeva vēsturei un iespējams nepareizajām izvēlēm pagātnē kurators Migels Angels Berumens (Miguel Ángel Berumen) sadarbībā ar Arlas festivālu un Televisa Fondu izveidoja izstādi “Meksika: Fotogrāfija un revolūcija”, atrodot lielu skaitu fotogrāfiju par šo periodu, kas līdz šim nebija publicētas (vai slēptas?). Visnotaļ interesanta vēsturniekiem un pētniekiem, ar šarmu tiem, kam simpātiskas liekas mazas bildītes kā no ģimenes albuma, kas atklāj aizmirstus pārsteigumus, taču arī tādēļ šķita pārāk lokāla.

Turpat Espace Van Gogh telpās apskatāma meksikāņu fotogrāfes Grasielas Iturbides (Graciela Iturbide, 1942) izstāde, kas plaši atspoguļo šīs starptautisku atzinību guvušās fotogrāfes darbus. Viņas attēlus nav tik vienkārši raksturot, tos var tikai izjust. Formāli viņa ir poētiska dokumentālās fotogrāfijas pārstāve, kas daudz fotografējusi Meksikas Oahakas reģiona iedzīvotājus un tradīcijas, vēlāk ceļojusi un fotografējusi arī Indijā, Amerikā un citur, abstrahējoties no cilvēka un pievēršoties vairāk ainavas žanram. Taču praktiski Iturbide, pētot līdzcilvēkus, stāsta par plašākām tautas zināšanām, reliģiju, garīgumu, sabiedrības normām, to akceptēšanu, kā arī par sievieti un viņas pasauli, seksualitāti un spēku. Viņa izzina un mācās ar fotogrāfijas palīdzību. Izsapņo caur fotogrāfiju vai fotografē kā sapnī. Un, kad fotogrāfijās autors pauž to, ko viņš redz un jūt, darbi sniedz visu, ko skatītājs var no mākslas gaidīt. Tāda ir pat 2006. gadā uzņemtā pasūtījuma sērija “Frīdas vannas istaba”. Iturbide fotografē Frīdas Kalo vannas istabu, kas nav bijusi publikai pieejama kopš viņas nāves 1954. gadā. Fotogrāfijas ir vienkāršas, poētiskas, cieņpilnas un stāstošas – par tik intersanto un Meksikā noteikti mīlēto mākslinieci un viņas privāto telpu ar tās priekšmetiem, kurus Iturbide attēlo ar pietāti. Emocionāli un saturiski noteikti viena no spēcīgākajām festivāla izstādēm, kas veido dialogu ar skatītāju. Liriski un iedvesmojoši.

Savādāki un tai pat laikā līdzīgi ir Majas Godedas (Maya Goded, 1970) darbi. Īpaši sērija “Raganu zeme” (Land of Witches), kurā Godeda dokumentējusi šamaņus un “raganas-ārstes” Meksikas rajonos ar izteiktu katolicismu. Pati Godeda bija izsmēlusi sevi pēc sērijas “Pazudušas” (Missing) par bezvēsts pazudušām vai nogalinātām sievietēm netālu no ASV robežas, tādēļ devās atgūt spēkus un mīlestību pret fotogrāfiju pie cilvēkiem, kuru spējas un nodarbošanos nebija spējuši izskaust ne spāņu konkistadori, ne viņu pēčteči. Šajā sērijā atspoguļojas laime, bailes un tradīcijas, krāsas un kontrasti, klusās dabas un portreti, kas kopā veido stāstu par šo zemi un cilvēkiem. Savāds vēstījums, kas veidots ar cieņu un sniedz mierpilnu sajūtu, kā arī gandarījumu fotobaudītājiem.

Daļu šoka momenta Meksikas fotosortimentā ienes Enrike Metinides (Enrique Metinides, 1934), kura ekspozīcija nosaukta “101 traģēdija”. Tā kā fotogrāfam ir bail lidot, viņš Arlu neapmeklēja, taču parādīja ilgā laika posmā tapušus darbus: Metinides kļuva par fotogrāfa asistentu avīzē La Prensa 11 gadu vecumā – ikdienas notikumu, negadījumu un ciešanu reģistrā. Papildus vizuālajam materiālam, fotogrāfs sniedz komentārus pie katra attēla, tik labi viņš atceras katru situāciju un notikumu – ugunsgrēku, kurā visu mantību zaudē ģimene, sievieti, kuru, tikko iznākušu no friziera salona, uz ielas notriec automašīna, vai citu, kas, nespēdama pārvarēt meitas nāvi, pakaras vecākajā parka kokā. Savas karjeras laikā Metinides pats guvis 19 savainojumus, bet tas viņam nerūp. Metinides fotografē ar nelielu distanci, fiksējot nevis upurus, bet uzsverot situāciju un piešķirot tai monumentālu dramatismu.

Vēl Arlā no Meksikas atvestas operatora Gabriela Figuerā (Gabriel Figueroa, 1907-1997) filmas, Danielas Roselas (Daniela Rossell, 1973) bagāto draugu privātās dzīves (Private Worlds, Public Illusions), Injaki Bonijas (Iñaki Bonillas, 1981) meditācija ar vecātēva arhīva bildēm (Double Chiaroscuro), Dulčes Pinzonas (Dulce Pinzon, 1974) stāsts par meksikāņu emigrantiem Amerikā (The Real Story of The Superheroes) un Fernando Montiela Klinta (Fernando Montiel Klint, 1978) ielūkošanos mūsdienu sabiedrības sevis meklējumos, kas rezultējusies absurdās mizanscēnās (Acts of Faith).

Dokumenti no Ņujorkas

Pirmais vēstījums no Ņujorkas nonācis Arlā ar čemodānu. Ne gluži tik tēlaini kā vēstījums pudelē pāri okeānam, bet tas nav tālu no patiesības. Tas ir leģendārais Roberta Kapas (Robert Capa, 1913-1954) Meksikas čemodāns, kurā glabājās fotofilmiņas no Spānijas Pilsoņu kara, kuras kopš 1939. gada tika uzskatītas par pazudušām. Atrastas 2007. gadā Mehiko, gadu vēlāk tika izrādītas Ņujorkas Starptautiskajā fotogrāfijas centrā (International Center of Photography), kura dibinātājs ir Roberta brālis Kornels Kapa (Cornell Capa, 1918-2008). 126 filmu, kas atradās koferī, autori ir ne tikai Kapa, bet arī Deivids Seimūrs (David Seymour, 1911-1956) un Gerda Taro (1910-1937), tās aptver praktiski visu kara periodu no 1936. – 1939. gadam. Šis atradums ir brīnišķīga vērtība daudzu iemeslu dēļ – lai arī daļa bilžu bija publicētas pirms filmiņu pazušanas, šī izstāde parāda visas kontaktlapas un iepazīstina ar secību, kādā bildes uzņemtas un kuras fotogrāfi izvēlējušies, tā atklāj plašu tēmu loku, kuru fotogrāfi aptvēruši. Kapas fotogrāfijas ataino kaujas, sagrautās ielas, bēgļus, Seimūra filmiņās ir 1936. gada maijā uzņemtā sieviete, kas baro bērnu, kauju attēli, kamēr Taro fotografējusi mācības un fronti, kur Brunetes kaujas laikā 1937. gada 25. jūlijā viņa tika smagi ievainota un mira nākamajā dienā. Izstāde plaši ilustrē ne tikai karadarbību, bet arī atklāj nozīmīgu fotogrāfijas un kara žurnālistikas vēsturi. Koferī glabājās arī 2 filmiņas, kuru autors ir Freds Šteins (Fred Stein, 1909-1967). Tās uzņemtas Parīzē 1935. gada nogalē un atklāj draugu fotogrāfu savstarpējās attiecības – Gerda Taro pie rakstāmmašīnas, guļot, kā arī kopā ar Kapu kādā kafejnīcā. Izstāde patiešām rada tādu prieka sajūtu, kāda iestājas, kad tiek atrasts kāds bērnībā noglabāts dārgums. Un fakts, ka Kornela centieni atrast filmiņas vainagojās panākumiem neilgi pirms nāves, ir īsta likteņa dāvana.

Otrs vēstījums ir sadarbības projekts strarp New York Times Magazine žurnālu un organizāciju Aperture Foundation – 30 gadi New York Times Magazine fotogrāfijās. Šis projekts, kas šogad rezultēsies Aperture izdotā grāmatā, bijis ilgstošs žurnāla fotoredaktores Ketijas Raienas (Kathy Ryan), kura, starp citu, šajā amatā aizvadījusi jau 25 gadus, darbs rediģējot, atlasot, kārtojot, pārdomājot un atkal pārskatot fotogrāfijas, kuras viņa jau reiz bija publicējusi. Grāmata un izstāde, kas iekārtota Svētās Annas baznīcā, parāda veiksmīgākos projektus un labākās fotogrāfijas pēdējos 30 žurnāla gados – portreti, reportāža, mode, sports, mākslas fotogrāfija… Tās ir fotogrāfijas, kas kļuvušas par ikonām, kas mainījušas tendences. Izstādē atklāti ne tikai veiksmīgākie sadarbības projekti, bet arī aizkulises – kontaktlapas, sarakstes ar fotogrāfiem, autoru piezīmes par darba gaitu, anekdotes. Tas viss kopā rada patiesi pilnvērtīgu ainu par žurnāla darba stilu, par fotogrāfiem, kuriem lūgts izpildīt kādu uzdevumu – Džefs Kūns (Jeff Koons), Lī Frīlanders (Lee Friedlander) un Rodžers Balens (Roger Ballen) citu starpā -, un par preses foto attīstību.

Atklājumi

Vispirms par Atklājuma balvu; tai festivālā ir 10 gadu vēsture. Katru gadu pieci profesionāļi izvirza katrs pa trim viņuprāt daudzsološiem, talantīgiem un spējīgiem fotogrāfiem. Tās nosaukums bieži vien tiešām ļauj plašākai publikai atklāt pa dimantam. Šogad man bija trīs favorīti, no kuriem viens – Mikaels Subockis (Mikhael Subotzky, 1981) – arī ieguva šo prestižo apbalvojumu. Arlā Subockis rāda darbu “Ponte City”, kas dokumentē Johnesburgas pilsētainavas ikonu – 54 stāvu celtni un tās iemītniekus. Ēka atrodas rajonā, kas pēc neatkarības ieguvis sliktu slavu kā noziedzības, prostitūcijas un pašnāvību epicentrs. Investīcijas, kas tika solītas ēkas atjaunošanai un jaunu iedzīvotāju piesaistīšanai, pārtrūka īsi pēc atjaunošanas darbu sākuma, tādēļ mājai tagad ir savāds tēls – pa pusei pamesta, pa pusei atjaunota, daļēji sagrauta un arī pārapdzīvota. Projekts, sadrabībā ar britu mākslinieku Patriku Voterhausu (Patrick Waterhouse), sākās 2008. gadā, un tas fotogrāfijās aptver visus ēkas logus, durvis un televizorus, kas pieder iemītniekiem, taču bez šiem attēliem projektā iekļautas arī intervijas, atrastie priekšmeti, kā arī materiāli, kas dokumentē ēkas vēsturi, attīstību un šodienu. Pašas par sevi nelielās fotogrāfijas sakombinētas augstās gaismas kastēs, kas momentāni rada asociāciju ar pašu Ponte City ēku. Tiem, kas teiks, ka darbs nav oriģiāls, varu teikt, ka klātienē, stāvot pie gaismas torņa un izpētot katru logu, katras durvis un katru televizoru, rodas patiesi monumentāla sajūta. Par katru dzīvi.

Otrs balvas kandidāts, kuru izceltu, ir Jans Gross (Yann Gross, 1981) ar sēriju “Horizonville”. Iedvesmojies no Deivida Linča filmas “Straita stāsts” (The Straight Story), Gross, ekipējies ar motociklu un telti, dodas ekspedīcijā pa Ronas ieleju Šveicē, meklējot turienes Amerikas sapni. Reti kurš no fotografētajiem cilvēkiem ir bijis Amerikā, taču viņu dzīvesstils tik ļoti atgādina sapņu zemes kultūru. Grosu interesē identitāte, stereotipi un simboli. Lēnais pārvietošanās veids un ciemošanās pie šveiciešiem rada kinematogrāfiskus attēlus un iluzoru realitāti.

Trešā fotogrāfe, kuru novērtēju visvairāk šī gada piecpadsmitniekā, ir vēl viena Dienvidāfrikas pārstāve – Džo Rektlife (Jo Ractliffe, 1961). Viņas darbs ”Kara beigās” (No Final Da Guerra) ir dokumentāls un reizē mītisks vēstījums par Angolu. Mierīgajās ainavās Rektlife patiesībā meklē atmiņas par karu, vardarbību un zaudējumiem, ko šī valsts pārdzīvoja 1970. un 80. gados. Tas ir simbolisks un filosofisks darbs par informāciju, kuru mēs glabājam, pat, ja tā nav redzama.

Un visbeidzot spilgtākais atklājums šī gada festivāla izlaidumā bija Krisa Mārkera (Chris Marker, 1921) retrospektīva. Līdz šim pazinu šo personību tikai kā režisoru, īpaši ar leģendāro 1963. gada filmu “Mols” (La Jetée), taču šī izstāde atklāja Mārkera daudzšķautņainību – viņš ir ne tikai kinorežisors, bet arī fotogrāfs, rakstnieks un humānists ar milzu mīlestību pret cilvēkiem un, ko tur slēpt, īpaši pret sievietēm. Raugoties viņa jaunākajos darbos, nespēju slēpt savu apbrīnu par tik vienkāršu un reizē modernu izpildījumu no kunga, kas šogad – 29. jūlijā – svinēs 90. gadadienu. Izstādē iekļauti Mārkera darbi no dažādiem periodiem. 1957. gada sērija “Korejietes” (Coréennes) par Ziemeļkoreju – Mārkers bija pēdējais žurnālists, kam tika atļauts tur uzturēties un fotografēt. Rezultāts – ikdienas ainas un mirkļi no vietējo dzīves bez cenzūras. Kad Mārkers vairs nevar ceļot, viņš izdomā citu veidu, kā turpināt atklāt citas kultūras, viņš sāk savu ceļojumu Parīzes metro. Pirmā sērija, kas tapusi no 2004. līdz 2008. gadam, savā nosaukumā ietver ar nodomu radītu kļūdu – “Quelle heure est-elle?” (Cik ir pulkstenis?) uzdodot jautājumu sieviešu dzimtē, lai gan franciski pareizi būtu “Quelle heure est-il?” Ar to Mārkers arī sniedz atbildi par tematiku. 1997. gadā Mārkers teicis: “Kino un sieviete ir kļuvuši divi neatdalāmi termini, filma bez sievietes būtu kā mūzika bez operas.” Melnbaltā sērija, tāpat kā no 2008. līdz 2010. gadam tapusī “Pasažieri” (Passengers), kurā Mārkers attīsta to pašu sižetu krāsu fotogrāfijā, tika bildēta slepus. Mārkers uzskata, ka iegūt dabiskas izpausmes ir iespējams tikai un vienīgi, ja portretējamais nezina, ka tiek fotografēts. Tādēļ Mārkers visas fotogrāfijas uzņēmis ar pulksteni, vēlāk, tās arī papildus apstrādājot datorā – paspilgtinot akcentus, radot efektus, izdzēšot, pievienojot vai mainot elementus, piemēram, atspulgu logā. Viņa pasaules izpratne acīmredzot rodas ne tikai caur skaisto, bet arī ar tehnoloģiju palīdzību. Mārkers portretē braucējus metro (jā, galvenokārt sievietes) – visu vecumu, kultūru pārstāves, guļot, runājot pa telefonu, gaidot, atpūšoties; tādas, kādas viņas ir publiskajā vidē – metro vagonā. Sērijā “Pasažieri” iekļautas četras fotogrāfijas, kurās Mārkers iekļauj fragmentus no slavenām gleznām, skaidrojot: “Kokto reiz teica, ka naktī statujas izbēg no muzejiem un dodas ielās. Savos ceļojumos Parīzes metro es dažreiz sastapu tik neparastas ceļabiedrenes. Slavenu gleznotāju modeles vēl joprojām ir mūsu starpā, un man veicās, ka viņas nosēdās man pretim.”

Šajā sērijā saplūst Mārkera modernisms ar tradīcijām, nojaucot laika robežas, Mārkers ved mūs līdzi savā Parīzes metro vagonā. “Punkts uz i” ir iespēja (atkal) noskatīties Mārkera “Molu” – kā vēl labāk veldzēties no Arlas vasaras tveices? Un galu galā, jauki ir braukt prom, zinot, ka nākamgad atkal būs jauna tikšanās Arlā.

Festivāla apmeklējums bija iespējams pateicoties VKKF atbalstam