Korporatīvo albumu privātās atmiņas

Šeit jau esmu izteicis komplimentus dienas avīžu sporta fotogrāfiem. Viņi atrod izdevīgu skatpunktu, tver izšķirošus brīžus, sejas un ķermeņa emocionālo izteiksmi, panāk kadra dinamisku kompozīciju ar ķermeņu kustības un vides ģeometrijas vektoriem. Tāpēc ar prieku uztvēru aicinājumu pavērtēt pērn iznākušos trīs sportam veltītos fotogrāfiju albumus: basketbolam Latviaaa, hokejam Latvija var un Sapņu komanda. Izpētot grāmatas, no intrigas prieka palika 1/6 daļa: no kopsummā 600 lappusēm aci un domu aizrauj simts.  Autori izvirza priekšplānā sporta administratoru korporatīvo identitāti, bet kokainie teksti nomāc attēlus. Albumu koncepcijas ir tekstuālas, tās neizriet no poligrāfijas un vizuālās kultūras. Latvija var pirmais izteiksmīgs hokejista foto ir iemaketēts tikai 71. lappusē – pirms tam ir stāsts par to, kā administratīvie darbinieki organizēja hokeja čempionātu. Ilustrācija šajā nodaļā rāda organizēšanu kā runāšanu, bet uzkrītoši trūkst reportāžas žanra foto ar cilvēkiem darītājiem. Dinamiska dzīve ir tikai nākamajā nodaļā ar spēļu fotogrāfijām, un brīnišķīgu attēlu ir gana daudz. Viskvēlākās uzslavas Romānam Kokšarovam – viņa darbus var atpazīt pēc individuālā stila arī bez paraksta. Romāna foto skatos kā kino kadrus, jo saprotu, kas noticis pirms tvertā brīža un kas tam sekos. Visi plastiskie un figuratīvie izteiksmes līdzekļi iegulda stāsta stāstīšanā. Tvertais asais moments ir izšķirošais notikums, hokeja spēles fabulas koncentrācija. Spraigie dinamiski vektori rosina domas par protagonistu konfliktu un tā risinājumu. Hokejistu sejas mīmika iedveš attēlu veidojošajās līnijās un formās īstu dzīvi. Ārpus kadra vērsti acu skatieni piešķir plakanajam attēlam telpiskumu: iedomājos, kas notiek stadiona neredzamajā pusē. Kadrā esošo hokejistu emocionālā izteiksme ir saskaņota (jo visi viņi dara vienu lietu), tāpēc rūpīga attēla izpēte rosina versijas par cēloņiem un sekām. Kinematogrāfisks naratīvs raujas laukā no statiskā kvadrāta, kas ir galvenais uzņēmumu formāts albumā. Savukārt to lielais izmērs – 25 x 25 cm – ļauj vērīgi izpētīt detaļas.

Naratīva potenciālu diemžēl kavē neveiksmīgais dizains. Vissaistošākie attēli ir paslēpti starp garlaicīgiem korporatīviem tekstiem un fotogrāmatas sākumā un beigās, bet nepārdomāts spēļu kadru izkārtojums grāmatas vidū traucē vizuālo baudu. Tā ir, ka viena laba fotogrāfija sagādā baudu, taču vairākas vienādi labas fotogrāfijas cita aiz citas nomāc. Kvantumā pazūd kāds īpašs plastiskais vai figuratīvais elements, kas ļautu teikt, ka stāsts ir par “vienu un to pašu”. Izkārtojums ir hronoloģisks, taču bildes varēja sašķirot arī citās paradigmās, definējot vizuālas izteiksmes elementus. Sižeti katrā spēlē ir vienādi: uzbrukums, metiens, sadursme, kritiens, vārti, gaviles un bēdas. Mainot attēlu secības – sintagmas – principus, ir iespējams izstāstīt vienreizējo hokeja spēles fabulu, nenogurdinot skatītāja aci ar monotoni atkārtotiem spēles sižetiem un to reprezentācijas formām. To var panākt, kaut vai saprātīgāk iekļaujot stāstā Oksanas Džadanas un Sanitas Ievas Sparānes fotogrāfijas. Viņas pieturas pie cita fotografēšanas stila, un arī saturiski šķiet, ka viņas ierauga citas sižeta līnijas nekā Romāns. Vārdu sakot, fotogrāfijām jākļūst par galveno un vienīgo albuma lapu sakārtošanas iedvesmu, bet fotogrāfiem – par galvenajiem varoņiem, jo bez viņu acīm mēs nekad šādu hokeju neredzētu. Tiesa, pie attēliem ir vismaz autoru iniciāļi, taču nodrukāti ļoti maziem burtiem tie pazūd uz apkārtējā fona. Elementāra izoluminances problēma ir vēl viens arguments dizaina kritikā.

Nosauktie trūkumi daudz lielākā mērā izpaužas albumā Sapņu komanda. Naratīvs drīzāk aizgūts no demobilizētā kareivja fotoalbuma. Nodevas politiskai un sporta vadībai, stāstījuma hronoloģiskā secība, katra hokejista portretu bloki. Ja Latvija var dizains stāstīja par sportistu darba sparu un cīņas garu, tad šeit dominē dembeļa atslābuma, mājas atgriešanās gaidu motīvi. Daudzās lapās atkārtojošās gaviles ir vizuāli vienmuļas pēc satura un formas: bildes stāsta to pašu un ar tiem pašiem izteiksmes līdzekļiem. Spēļu kadri ir dekontekstualizēti, tie neaizķer aci un neraisa domas par notikumiem “pirms” un “pēc” nofotografētā brīža. Tāpēc lielo visas lappuses foto ir maz, bet brūnais lapas fons paspilgtina statiku. Funkcionāli albums ir noderīgs hokeja faniem, it sevišķi tiem, kas bijuši klāt spēlēs, jo fotogrāfijas atgādina par līdzdalībā gūto pārdzīvojumu.

Basketbola faniem būs interesants albums Latviaaa par FIBA pasaules kausa čempionātu 2023. gadā. Arī to drīzāk nosaukšu par notikuma līdzdalībnieka kladi, atskaiti par sporta norises hronoloģiju. Ja hokeju bija fotografējuši vairāki reportieri, ieviešot albumos zināmu stilistisku daudzveidību, šajā izdevumā ir tikai basketbola komandas oficiālā fotogrāfa Mika Kļaviņa uzņēmumi. Pats būdams izdevuma idejas autors, viņš diemžēl neuzticas savām fotogrāfijām, jo lielākais emocionālās komunikācijas slogs ir uzticēts vārdiem. To, ka albums ir par milzīgu veiksmi, izstāsta milzīgiem trekniem burtiem drukātie paziņojumi un četras uzrunas latviešu un angļu valodā. Fotogrāfijas secīgi ilustrē katras basketbola spēles gaitu, par kurām vairāk stāsta tekstuālie apraksti un skaitliskie Official scoresheet. Fotogrāfijas vēstošā funkcija ir apliecināt, ka spēle notikusi un tajā piedalījušies parakstā nosauktie un kadrā redzamie basketbolisti. Ierastākais skats: bumbas metiens pie vai zem groza. Saturiska un plastiska vienveidība pārsteidz, jo kopš 1998. gada dienas avīžu sporta reportieri perfekti attīstījuši tieši basketbola foto. Pētot avīžu foto, radās iespaids, ka hokejs ir grūtāk fotografējams: kustības ir daudz straujākas, bet ķermeņa plastiku un sejas mīmiku aizsedz smags ekipējums. Tomēr salīdzinot šos albumus, basketbols atpaliek no hokeja emocionālā lādiņa.

Atzinīgi vērtēju centienus iekļaut albumā sporta sacensību ikdienas vidi ārpus spēļu laukumiem. Pilsētas skati un basketbolistu atpūtas brīži mazina dažādo stilistisku vienveidīgos spēļu kadrus, parāda sacensības kā pilnvērtīgu dzīvi, kuru dzīvo spēlētāji un skatītāji. Taču attēli ir momentuzņēmumi, kuri gan tehniska izpildījuma, gan tverto situāciju satura ziņā neiederas reprezentatīvajā fotoalbumā. Tāpēc arī veidojas priekšstats par atmiņu kladi. Neesmu momentuzņēmumu pretinieks, bet ar vienu nosacījumu: albuma sakārtotājam tajos jāierauga nepārtraukts stāstījums un jāiemaketē tā, lai bilžu estētiskais kontrasts lasītājam/skatītājam šķistu nebūtisks.

Visi trīs albumi būs noderīgi faniem, sportistiem un citiem sporta federāciju un stadionu darbiniekiem. Tie atgādina par personiski pieredzēto notikumu, atsauc atmiņā bijušās emocijas un ļauj krāt sportistu autogrāfus. Vērtēt albumus kā fotogrāfijas albumus neuzdrošinos. Izņemot raksta sākumā pieminētās 100 lappuses, tie ir pārāk privāti, jo veido piederīgo cilvēku korporatīvo identitāti, apkopo liecības par sporta administratoru sasniegumiem. Fotogrāfija tikai atgādina par spēles līdzdalībnieka piedzīvotajām īstajām emocijām, nevis darbojas kā emociju konteiners, kurš aplipina arī nepiederošo personu, konstruē emocijas izjūtās, nevis nogādā notikuma vietas sajūtās. Otra kritiska piezīme attiecas uz fotogrāfiju paradigmatisko interpretāciju: attēlotā persona un spēles diena nav vienīgie kritēriji, ar kuriem var šķirot un secīgi kārtot attēlus. Vēstīšanas potenciāls ir plastiskiem (līnijas, formas, krāsu plankumi, telpiska kompozīcija) un sīkiem figuratīviem (sportista mīmika, žests, ķermeņa kustības konfigurācija) izteiksmes līdzekļiem. Fotogrāfiju sērija pati var izstāstīt stāstu bez teksta kruķiem, ja maketētājs izveido oriģinālo paradigmu secību – sintagmu. Un arī sintagmu klāsts nebeidzas ar notikumu hronoloģiju un personāliju portretu alfabētisko vai skaitļu (kā jau sportistu numuri) kārtību. Fotoalbuma skatītājam interpretācijas prieku sagādā iespēja ieraudzīt attēlos kopīgus sīkumus un apvienot tos paša izdomātajā vai autora piedāvātajā stāstā. Redzes un uzmanības psiholoģija prasa vizuālo stimulu daudzveidību un šo stimulu nenogurdinošu secīgu izkārtojumu. Tādēļ trešo kritisko piezīmi izsaku par dizainu. Makets ir jāizdomā tēlos, sakārtojot un pārkārtojot bildes; ideja vispirms jāierauga ar vērīgu aci, nevis jāformulē vārdu šablonā.

Visi trīs albumi piefiksē notikuma dalībnieku iespaidus, kurus viņi guvuši tieši notikuma brīdī. Iespaidi paliek atmiņā un fotogrāfija ir tikai atgādinājums, kas palīdz rekonstruēt emocionālo iespaidu. Tāpat strādā ģimenes albums, atmiņu klade: bez īpašnieka paskaidrojumiem svešiniekam vizuālais saturs nav saprotams, jo viņa atmiņā nav iespaidu, kas būtu saistīti ar fotografēšanas momentu. Šiem sporta albumiem traucē stingra piesaiste tiešo dalībnieku emocionālai pieredzei, kura glabājas atmiņā kopā ar pieredzes kontekstu. Svešinieks var atrast šo kontekstu tikai pašā fotogrāfijā. Tāpēc albuma autoram jāatsvešinās no personiskajām atmiņām un jākonstruē konteksts, atlasot (paradigmas) un sakārtojot fotogrāfijas (sintagma) tā, lai korporācijai nepiederošs lasītājs/skatītājs piedzīvotu savu emociju šajā poligrāfiskajā kontekstā.