Betija Zvejniece: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Es esmu par pases fotogrāfiju, kas izskatās, it kā joprojām būtu divtūkstošo sākums. Esmu par fotogrāfiju, kas, ielikta makā, glabājas pie sīknaudas. Esmu par skolas draugu foto, par portretu, ko iemaini draugam pret viņa portretu. Esmu par fotogrāfiju atslēgu piekariņos. Par magnētu pie ledusskapja ar bildi no skolas fotografēšanās – pa magnētiņam katrai klasei. Es esmu par fotogrāfiju ar saulrietu, fotogrāfiju ar debesīm. Esmu par kopbildēm. Par klases kopbildēm, ģimenes kopbildēm, draugu kompānijas kopbildēm, par pašbildēm. Es esmu par fotogrāfiju, ko mamma grib ar mani uzņemt, pat ja man tas liekas tizli un nevajadzīgi. Es esmu par fotogrāfiju no izlaiduma un fotografēšanos ar katru ģimenes locekli atsevišķi un pēc tam arī kopā. Es esmu par stulbām, nevajadzīgām ceļojumu fotogrāfijām. Par Irēnas tantes albumiem, kurus negribas izmest tikai cieņas dēļ. Esmu par fotogrāfiju rapšu laukā. Par fotogrāfijām no Jaunā gada, Ziemassvētkiem, Lieldienām, Jāņiem. Es esmu par fotogrāfijām muzejos, fotogrāfijām uz ielas, uz žurnālu vākiem. Es esmu par fotogrāfiju kā fona attēlu.
Man nepatīk fotografēties. Patīk fotografēties, bet nepatīk, kā es izskatos bildēs. Pusaudzībā tas varēja būt skaidrojams ar jušanos nepiederīgai sava fiziskā ķermeņa izskatam. Nesen, attīstot fotogrāfiju ar sevi uz stikla plates slapjajā tehnikā, emulsija notecēja tā, ka izskatās, it kā es raudātu. Katru reizi, kad man kādas publikācijas vajadzībām ir jāiesūta fotogrāfija ar sevi, tas rada lielākas grūtības, nekā pats teksts. Man ir kauns fotografēties, man ir kauns fotografēt, it kā pievērst uzmanību tam, ko es fotografēju. Fotogrāfija man liek justies neērti, tajā nav aiz kā noslēpties. Viens nekustīgs kadrs.
Domājot par fotogrāfiju, kas iedvesmo, es noņemu no sienas fotogrāfiju ar mammu jaunībā, lai paskatītos, vai tās aizmugurē nav kas uzrakstīts. Šī ir vienīgā fotogrāfija, ko esmu izdrukājusi un pielikusi pie sienas jau vairākās dzīvesvietās. Tajā mamma ir jauna, viņai varētu būt apmēram tikpat, cik man šobrīd. Viņa smaida ar tādām vaigu bedrītēm, kādas esmu pamanījusi pati sev.
Vidusskolas vecumā visas sienas biju noklājusi ar visādām bildītēm un kartītēm. Tobrīd arī pati daudz fotografēju. Tagad zinu, ka citi to dara daudz labāk, tāpēc fotografēju, pat nedomājot, ka tā ir fotogrāfija. Tas ir kaut kāds digitāls attēls, kas fiksē kaut ko, ko esmu redzējusi.
Mani iedvesmo fotogrāfija ar stārķu ligzdu, ko atsūta ome. Mani iedvesmo viņas fotogrāfijas ar puķēm, kaut viņa tās sūta atkal un atkal un bieži man liekas, ka tās ir tieši tās pašas bildes, kas pirms mēneša vai pagājušajā pavasarī. Mani iedvesmo selfijs, ko man atsūta māsa. Mani iedvesmo fotogrāfija, kuru nosūtu, lai piedāvātu draugiem ķirbi. Mani iedvesmo Eižēna Valpētera gaismas atspīdumu fotogrāfijas. Tas, kā viņš tic, ka tās ir zīmes no kaut kā augstāka. Mani iedvesmo Andra Grinberga performanču foto fiksācijas. Kā viņš pats tās skatās, stāsta man, uz brīdi aizdomājas un saka: “Nu labi, tā ir pagātne,” un pievēršas kam citam. Mani iedvesmo fotogrāfijas ar mani bērnībā, tad es mēģinu iedomāties, ka man atkal ir pieci gadi. Mani iedvesmo mammas jaunības fotogrāfijas, viņas deviņdesmito frizūra.
Esmu ciemos pie Imanta Tilberga. Viņš paceļ savu plaukstu, nedaudz pakustina, un mēs ilgi, ilgi skatāmies, kā uz tās krīt gaisma, līdz pievēršamies istabas putekļu kolekcijai. Viņš dzīvo mazā istabā, pilnā ar visādiem maziem papīrīšiem, nieciņiem. Citu pēc citas viņš no atvilktnēm velk ārā mapes, kurās glabājas visādas fotogrāfijas – no žurnāliem, iepakojumiem, avīzēm, bukletiem. Katra rūpīgi izgriezta un pielīmēta pie kartona. Pie krāsns mūra — Ilmāra Blumberga portreta fotogrāfija ar izgrieztu četrstūri portreta vidū. Caur to — krāsns plaisa. Viņš rāda man fotogrāfijas, kartītes, lapiņas un ilgi, ilgi stāsta, līdz es arī tajās ko saredzu. Par detaļām – par putekļu kārtu virs balzāma pudelēm, par putekļu kārtu uz vairākus gadus kaltētas maizes. Par putekļu kārtu uz žurnāla Le Monde, kas piekārts pie griestiem. Par apputējušu pasauli griestu lampas vietā.
Man bieži ir kauns fotografēt, tas gan vairāk skaidrojams ar jebkādu vietas aizņemšanu telpā. Tāpat pie Tilberga – pa kluso, kamēr viņš ir aizgriezies, mēģinu viņu nofotografēt. Pāris izplūdušu kadru. Es esmu par izplūdušām fotogrāfijām, esmu par kautrēšanos, par fotografēšanu, par izplūdušiem kadriem.
Man patīk, ka fotogrāfija ļaut atkalpiedzīvot, atkalredzēt. Un varbūt nedaudz to nodot citiem, kaut gan neesmu par to droša. Fotogrāfijas manā telefonā man atgādina, kā man pietrūkst māsas vai omes, kā tas ir, kad saplīst tomātu burka un visa virtuve ir sarkana, kā tas ir, kad ir asiņainas zeķubikses. Kā tas bija, kad mēs gājām pār svešas pilsētas tiltu, lija, slapjajā bruģī atspīdēja pilsētas gaismas un es tevi nofotografēju. Kā tas ir, kad pamani grumbiņas vecvecmammas sejā. Kā tas ir, kad pamani grumbiņas savā un draugu sejās. Fotogrāfijas, ko uzņēmu pie Tilberga, man atgādina par to, kā viņš paceļ savu roku un mēs ilgi, ilgi uz to skatāmies. Tās man atgādina to, kā viņš apbrīno katru sīkumu savā istabā, katrā fotogrāfijā. “Kas no kā rodas?” viņš jautā. Jā, kas no kā? No kā rodas fotogrāfija? Es zinu, ka tas, kas parādās fotogrāfijā, rodas no manis.
