10 minūtes ar Paulu Punkstiņu

Vēl līdz 28. novembrim DOM galerijā skatāma Paulas Punkstiņas personālizstāde False sense of familiarity. Izstāde pēta atmiņas, personības integritāti un individuācijas procesu, kā to aprakstījis Karls Jungs – ceļu uz pašapziņu, kas sākas ar iekšēju ievainojumu. Māksliniece, izmantojot personīgo arhīvu, atrastus attēlus un taktilus materiālus, izzina, kā nepatīkamās atmiņas un zemapziņas slāņi var kļūt par dziedināšanas un paštēla atjaunošanas instrumentiem.

Paula Punkstiņa (2001) ir latviešu vizuālā māksliniece, kas dzīvo Hāgā, Nīderlandē. Absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Modes dizaina nodaļu, patlaban studē fotogrāfiju Karaliskajā mākslas akadēmijā Hāgā. Savos darbos Paula aplūko tādas tēmas kā identitāte, konstruētas uzskatu sistēmas un kolektīvās un pēcatmiņas jēdzienus. Viņa ir DOM Open Call 2024 uzvarētāja.

Kā radās izstādes ideja?

Pie tās sāku strādāt martā, vēlāk parādījās iespēja darbus izstādīt DOM. Sākotnēji projektu attīstīju kā eksperimentu, līdz radošie koncepti nostabilizējās un sajutu potenciālu to turpināt. Ideja radās ar vēlmi mainīt dažādus aspektus savā mākslinieciskajā praksē un pievērsties jaunām metodēm, kuras vēl nebiju izpētījusi.

Kā Junga atziņas ir ietekmējušas tevi personiski?

Pirms pusgada pārvācos uz citu pilsētu – jauna vide un cilvēki. Dabīgi parādījās vēlme padziļinātāk analizēt savu identitāti, reflektēt par savu pagātni un dzīves periodiem, un to, kā tas ir veidojis manu pasaules uztveri. Varbūt tā bija eksistenciāla ziemas krīze, ko pārvarēju, vairākus mēnešus aktīvi lasot Jungu un analizējot savas pirmās selfiju bildes.

Izstādē ir fotogrāfiski darbi uz netipiskām virsmām. Pastāsti par darbu tehnisko pusi!

Eksperimentēju ar alumīnija plāksnēm un UV druku. Man ir iepaticies strādāt ar plānām metāla virsmām gan vizuālā izskata dēļ, jo tās atgādina spoguļa virsmu, gan arī tāpēc, ka varu manipulēt ar šo materiālu – veidot caurumus, apdedzināt malas vai arī vienkārši transformēt plakni. Lielākoties darbiem pamats ir poliuretāna putu plāksnes, kas ir virspusē nosegtas ar mākslīgo ādu vai piekausētu plastmasas plēvi. Izmantoju arī celtniecības putuplastu, kas ir apstrādāts ar acetonu, kā arī šautriņas kā vienojošo elementu. Noteikti projekta izstrādes favorītfāze bija pārtulkot konceptu materiālos.

Pirms pāris gadiem tevi intervēju rubrikai Runā jaunais fotogrāfs. Salīdzinājumā ar senākiem darbiem tavs stils un interese ir krasi mainījusies. Kas notika?

Grūti atbildēt. Gan jau vienkārši dzīve notika, mainot mani kā cilvēku īsā laikā.

Kā tev iet studijās Hāgā? Kādas ir galvenās atziņas, esot jau studiju pēdējā gadā?

Iet ļoti labi! Strādāju pie absolvēšanas projekta, kas ir ļoti intesīvs process, bet protams arī baudāms. Domāju, ka viena no atziņām ir sapratne par fotogrāfiju kā mediju, par to, cik tas ir un var būt plūstošs. Ir svarīgi prast atpazīt klasiskās vertības, bet esmu ieintriģēta, cik daudz jaunu robežu fotogrāfija var pārkāpt gan tehnikas, gan materiālu, gan konceptu ziņā. Bet gan jau, ka vislielākā atziņa – neko jaunu nav iespējams radīt, tikai veidot savu interpretāciju no jau esošā.

Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni?

Šobrīd strādāju pie izstāžu sērijas Hāgā, esmu gan kuratore, gan organizatore. No lielākiem plāniem – pabeigt studijas un iestāties maģistrantūrā.