FK jautā: Kas ir laba fotogrāfija?
Kas vienam fotogrāfam ir skaists, citam var šķist neglīts, taču šie dažādie skatījumi atspoguļo fotogrāfijas plašo nozīmi mūsdienu vizuālajā kultūrā un ikdienas dzīvē. Latvijas profesionālie fotogrāfi, daloties savās pārdomās, izgaismo daudzveidīgas pieejas un kritērijus, kas atspoguļo gan tehniskos, gan emocionālos aspektus. Šis viedokļu apkopojums sniedz ieskatu fotogrāfu pasaulē, kur tehniskās zināšanas savijas ar māksliniecisko izpausmi, bet nejaušība reizēm kļūst par neatņemamu radošā procesa sastāvdaļu.
Manuprāt, vai nu foto ievibrē kaut ko, uz to skatoties, vai paslīd garām, kā kārtējais attēls. Fotogrāfija, kas liek kaut uz mirkli uz to palūkoties ilgāk un raisa emocijas.
Labi saprotu, ka nav vienas formulas šādai definīcijai. Man jau daudzus gadus ir lieliska Phaidon izdevniecības fotogrāmata The Photo Book, ko uzskatu par savu fotobībeli. Tur viss stāsts ir par labu, zīmīgu fotogrāfiju, kas var būt gan laikmeta zīme žurnāla vāka veidolā vai arī dokumentāls, fiksēts moments otrā pasaules malā, kara apstākļos. Laba var būt arī ar telefonu uzņemta fotogrāfija, ja tā notiek īstajā mirklī un vietā. Arī influencera instagrama selfijs, kas nopelna autoram kādu kumosu, tīri praktiski ir laba fotogrāfija.
Es domāju, ka laba fotogrāfija ir tāda, kas, pirmkārt, pašam fotogrāfam patīk, un viņš jūt, ka tā definē viņa daiļradi un tajā iemiesojas viņa enerģija un vēstījums skatītājam. Tā kā autora enerģija ir pats galvenais, kam tādā fotogrāfijā ir jābūt.
Manuprāt, laba fotogrāfija iedod instantu impulsa reakciju (labu vai sliktu) un tai ir kompozicionāls balanss.
Fotogrāfiju “labumu” vērtētu pēc to radīšanas un pielietojuma mērķa. Personīgajos projektos man ir citi kritēriji nekā komerciālajā fotogrāfijā. Kopīgais elements varētu būt, vai fotogrāfija liek ko just. Ar emociju radīšanu var gan pārdot produktu, gan sabiedrībai nozīmīgu vēstījumu. Šī emocionālā sastāvdaļa ir būtiska autora pašizziņas un izpausmes procesā, kā arī var kalpot fotografējamajam cilvēkam.
Lai ikdienā radītu skaistas lietas, manuprāt, sirdij, prātam un garam jāstrādā sinhroni un plūstoši. Haļava, protams, arī dažreiz nostrādā.
Galvenais kritērijs ir katram pašam jāpieņem, vai autoram patīk, vai viņš ir apmierināts ar to, ko ir radījis, nofotografējis, vai nē. Tas droši vien ir atkarīgs no zināšanu, meistarības un varēšanas pakāpes. Bieži vien arī no klienta. Ja klients nav prasīgs vai izglītots vizuālajā valodā, tad reizēm viņam nav svarīgi, kāds ir rezultāts.
Laba fotogrāfija teleportē laikā un sajūtās, kas tajās attēlotas. Ja, skatoties fotogrāfiju, rezonējas emocijas, sajūtas un rodas vēlme skatīties ilgāk un apbrīnot, tad, visticamāk, fotogrāfiju var saukt par labu.
Kristaps Kalns:
Pirmkārt, tajā nekas nedrīkst mani kaitināt, ja vien tāds nav tās uzdevums. Par šo jautājumu varētu gari diskutēt un uzskaitīt dažādus veiksmes un kvalitātes nosacījumus, bet man gribētos saglabāt arī kādas neizskaidrojamas maģijas faktoru.
Galvenais, lai paspēts nofotografēt īstajā brīdī, bet ne mazāk svarīgi, lai attēls ir labi iekadrēts, pietiekami ass. Svarīga ir arī noskaņa.
Manā izpratnē laba fotogrāfija ir tāda, kas spēj “runāt” ar skatītāju. Tajā ir jābūt dzīvībai un īpašam elementam, kas izraisa sajūtas un emocijas. Dažkārt šādas fotogrāfijas var būt kompozicionāli “nepareizas” vai tehniski neideālas, taču to ietekme ir spēcīga un tās atstāj ilgstošu iespaidu. Es uzskatu, ka ir svarīgi zināt fotogrāfijas noteikumus, lai tos apzināti varētu pārkāpt un veidot kaut ko patiesi unikālu. Tomēr pats būtiskākais ir fotografēt ar dvēseli – tas piešķir attēlam dziļumu un personīgumu, kas nevar rasties tikai tehniskā pilnveidē.
Droši vien tam domāti kritiķi, kuratori un kas tur vēl. Droši vien laba fotogrāfija būs tā, uz kuru gribas ilgi skatīties, aplūkot, papētīt, padomāt, tai noteikti jāiztur laika pārbaude, pie tās gribas atgriezties vēl un vēl. Ja tur iekšā vēl ir kāds nolasāms stāsts – ideāli!
Manuprāt, laba fotogrāfija ir tā, kura ietver sevī maksimālu informāciju par notiekošo, lai cilvēkam, to skatoties, ir aptuveni skaidrs, kas, kur, kad un kapēc notiek. Un bonusā, ja tā liek padomāt un pētīt to sīkāk, liek aizdomāties un atcerēties arī pēc vairākiem gadiem.
Laba fotogrāfija dažādās tās jomās var izpausties dažādi. Es varu runāt par dokumentālo, arī preses fotogrāfiju. Savulaik pie mums bija atbraucis pieredzējis fotogrāfs no Zviedrijas. Viņš mums stāstīja, ka katrā fotogrāfijā jābūt stāstam. Es toreiz iebildu, teikdams, ka stāsta teksts, fotogrāfija rāda. Viņa teikto sapratu krietni vēlāk, kad lasīju Rolāna Barta Camera lucida. Piezīmes par fotogrāfiju, kur viņš runā par “studium” un “punctum”. Tad, lūk, labā fotogrāfijā jābūt šim “punctum”. Bez tā fotogrāfija būs tikai tapete, kā tādas sauca toreiz, kad vēl mācījos fotografēt. Smuka bilde. Bet jautājums jau bija par “labu fotogrāfiju”.
Laba fotogrāfija man sanāk varbūt vienu reizi gadā. Tāda bilde, ko gribas pielikt pie sienas mājās, bet brīvo sienu vietas ir ierobežotas.
