Romu vēsture, stereotipi un Mikša grāmata

“Tāds biblisks vāks ar BAXT zelta burtiem – romiem patiktu! Vispār romiem tas ir svarīgs vārds – gan tostos, gan novēlējumos, gan arī dziesmās dzied par baxt, piemēram, vienā populārā dziesmā romi iet meklēt lielu laimi.” Tāds bija romu kultūras pētnieces Ievas Vīveres komentārs, paņemot rokās lietuviešu fotogrāfa Endrjū Mikša (Andrew Miksys) 2025. gadā otrreiz izdotās grāmatas eksemplāru. Vārds “baxt” romu valodā nozīmē laimi, labu veiksmi un likteņa labvēlību, savukārt grāmata ir Lietuvas romu kopienas portretējums. Lielākā daļa attēlu uzņemti agrāk romu blīvi apdzīvotā, bet divtūkstošajos gados ar pašvaldības buldozeru nolīdzinātā Viļņas apkaimē Tabora jeb Parubanka. Grāmatu ievada pētnieka un rakstnieka Laimoņa Brieža teksts par romu kopienas vietu Lietuvas vēsturē un romu tēla reprezentāciju lietuviešu kultūrā. Raksta sākumā viņš min, ka kopumā romu valoda (joprojām) ir gandrīz tikai runāta, nevis rakstīta valoda, tāpēc romu tautas vēstures un reprezentācijas naratīvus pārāk bieži ir veidojuši kopienai nepiederošie. Lielākoties romi tiek reprezentēti kā margināli indivīdi, slepeni dzīvojoši svešinieki bez saknēm. Tas rada zināmu miglu ap romu tēlu, sapludinot aizspriedumus ar romantismu, pārvēršot nostāstus par faktiem.¹⁾Laimons Briedis. Light of Home: Roma in Lithuania. Raksta fragmenti izlasāmi arī tiešsaistē: https://deepbaltic.com/2025/03/18/baxt-andrew-miksyss-pictures-of-the-roma-in-lithuania/ Šajā rakstā mēģināšu saprast, cik lielā mērā šīs reprezentācijas stratēģijas sastopamas arī Mikša grāmatā, lai gan apzinos, ka vislabāk šo uzdevumu varētu veikt kāds romu kopienai piederošs cilvēks.

Grāmatas 142 lappuses ir nodrukātas uz smagnēja fotopapīra, kurš gan sekmē kvalitatīvu drukāto fotogrāfiju izskatu un krāsu atveidi, gan kombinācijā ar jau pieminēto “bibliskā stilā” ieturēto vāku piešķir izdevumam ievērojamu svaru – gan tiešā (grāmata sver mazliet vairāk par kilogramu), gan pārnestā nozīmē. Ja autora iepriekšējās, Baltkrievijai veltītās, grāmatas Tulips vāks kaitinoši tieši kopēja agrāk arī Latvijā nopērkāmo cigarešu Prima (Прима) paciņas dizainu, tad Baxt noformējumā kiča piesitiens nešķiet pārbliezts. Paturpinot abu projektu salīdzinājumu – manuprāt, Tulips ir lielisks piemērs tam, kā skatiens no malas ar zināmu devu cinisma atražo eksotizējošas klišejas par reģionu jeb kā ASV dzimušais Miksis  rietumnieku auditorijai iepako stereotipus par Austrumeiropu. Savukārt Baxt var just daudz humānāku skatījumu, lielāku empātiju pret modeļiem un patiesu iedziļināšanos viņu dzīves situācijās. Jāpiemin arī to, ka fotogrāfijas tapušas divdesmit (!) gadu laikā. Grāmatu noslēdzošā autora pašrefleksijā Mikšis raksta ne tikai par savu darbu un attiecībām ar romiem, bet arī par Lietuvā izplatītiem aizspriedumiem un vēstures noklusēšanu. To spilgti raksturo gadījums 2017. gadā, kad Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā tika atcelta paredzētā Mikša izstāde, un problēmas, kas sekoja. Izstādi atcēla, jo Miksis aprakstā veltīja dažus teikumus sistemātiskai romu tautības pārstāvju nogalināšanai, ko Otrā pasaules kara laikā veica nacisti un viņu lietuviešu kolaboranti. Bibliotēka lūdza no teksta izņemt atsauces uz holokaustu un romu genocīdu, taču autors atteicās,²⁾Andrew Miksys. A gypsy bus stop and the fate of a village turkey. Grāmatas Baxt pēcvārds. apliecinot, ka pamazām no neitrāla novērotāja kļuvis par romu tiesību aktīvistu.

Grāmatā ir iekļautas 60 ar vidējā formāta kameru uzņemtas krāsainās fotogrāfijas – 37 portreti, 18 klusās dabas un interjera fragmenti un piecas ainavas. Grāmatu ievadošajā Spartaka portretā var redzēt vairākus motīvus, kas caurvij pārējos grāmatas attēlus. Pirmkārt, tas ir modelis un viņa poza – jauns puisis (grāmatā prevalē jauniešu portreti) netīri baltā “sievu sitēju” kreklā ar melnu hūti un cigareti zobos. Šķiet, ka, iepozējot kā bokseris, viņš pārvar savu kautrīgumu. Viņa tēlā ir kaut kas no steriotipiskā kino ganstera, kurš reizē tomēr ir pārāk neglamūrīgs, lai patiešām nonāktu uz lielā ekrāna. Portretējamo sasaiste ar populārās kultūras pasauli caur pozēšanu un tērpiem ir novērojama arī vairākās citās fotogrāfijās, piemēram, Zarinas portretā, kurā redzama meitene, atspiedusies pret spilgtas rudenīgas ainavas fototapetes klātu sienu. Viņas caurspīdīgais melnais krekliņš atklāj skatienam gan balto krūšturi, gan kailo vēderu, raisot asociācijas ar popmūzikas videoklipu varonēm. Tai pašā laikā Zarinas sejas izteiksme ir nopietna, tā pauž noslēgtību. Šis tēla veidošanas paņēmiens piešķir grāmatai karnevāliski svinīgu noskaņu, kura gan nepārtraukti mijas ar nostalģiski skumjām tekstūrām, kas ienāk caur pelēcīgi rozīgu gaismu, nobružātiem interjeriem un grūtsirdīgām ainavām. Arī Spartaka portretā fonā ir nobružāta DIY mājas siena, kas apzīmēta ar sirsniņām (šajā fotogrāfijā sirsniņas ir baltas, bet turpmāk biežāk sarkanas). Ieejas durvis klāj puscaurspīdīgs aizkars ar ziedu rakstu (gan aizkari un plīvuri, gan ziedu motīvi, gan ornamentāliem rakstiem klāti foni parādās ļoti daudzās fotogrāfijās). Būtiski motīvi grāmatā ir arī logu attēli (norasojuši, aizsvīduši, stikla vietā ielikta plēve, taču uz palodzes vienmēr ir ziedi – gan mākslīgie, gan podiņos, gan grieztie –, mūzikas atskaņošanas ierīces (kasešnieki, radio, disku magnetofoni, ģitāra, kasešu plejeris u. tml.) un zirgi. Ja kasešu un disku magnetafoni un radioaparāti gan saistās ar mītu par romu īpašo muzikalitāti, gan kalpo kā laika atskaites punkts, tad portreti ar zirgiem (atkal romu klasika) apstādina laika plūdumu, sarežģījot iespēju precīzi noteikt desmitgadi, kurā attēls varētu būt bijis uzņemts. Un tieši fotogrāfijā, kur pie sienas karājas tipiskais Baltijas suvenīrs – dzintara gabaliņu glezna ar zirgu –, stereotipi par romiem un lietuviešiem nonāk visciešākajā kontaktā. Otra fotogrāfija, kura varētu iederēties fotostāstā par jebkuru Baltijas sādžu, ir attēls ar ogām pilnu ķiršu koku, ko daļēji aizsedz balts puscaurspīdīgs aizkars. Noslēdzot šo fotogrāfiju motīvu pārskatu, gribētu saprast, vai nobružāti interjeri, ziedi, aizkari, ornamenti, sirdis, norasojušie logi, mūzika, zirgi un karnevālisms saistās ar romantizētu reprezentāciju un steriotipiem par romiem, vai tomēr tie piefiksē un atklāj šai  kultūrai raksturīgos elementus? Precīzu robežu novilkt ir grūti, šķiet, ka autors vēlas saglabāt zināmu spēles elementu.

Lai arī romu atveidošana un pētniecība ir ļoti sena, savā ziņā pārlaicīga tēma mākslā (fotomākslā vispazīstamākais laikam ir čehu klasiķa Jozefa Kudelka darbs), tomēr Lietuvas (un arī Latvijas) laikmetīgajā fotogrāfijā³⁾Vēsturiskās bildes no romu fotoalbūmiem regulāri tiek šērotas, piemēram, Latvijas folkloras krātuves izveidotajā Facebook grupā Latvijas romu vesture un kultūra: https://www.facebook.com/groups/905708096447850 tā parādās reti. Būtu jāpiemin Kaspars Goba, kurš ilgstoši ar analogo filmu portretēja latviešu romu dzīvi Latvijā un izstādīja savus darbus divtūkstošo gadu sākumā LNMM. Diemžēl šie attēli, nav pieejami ne online,⁴⁾Vienīgā vietne, kurā atradu dažas Kaspara romu fotogrāfijas ir te: https://www.delfi.lv/kultura/8529646/art/44381759/foto-mencendorfa-nama-atklaj-izstadi-romi-latvija ne publikācijas formā. Baxt aizpilda kvalitatīvas vizuālās informācijas vakuumu par tēmu. Šī grāmata teorētiski varētu labi ierakstīties fotogrāfijas aktualitāšu kontekstā – Arlas Fotofestivāla apskatā mākslinieks Pīters Vatkins (Peter Watkins) raksta, ka šis gads ir zīmīgs ar vēsturiski marginalizētu kopienu iekļaušanu un jautājumiem, kas saistīti ar koloniālo mantojumu, tomēr tā nav iekļuvusi festivāla foto grāmatu konkursa “šortlistē”. FK redaktors Arnis Balčus raksta, ka šajā gadā Arlā karstākais fokuss bija projekti par indigenous jeb pamatiedzīvotājiem, kuriem tika veltītas vairākas izstādes. Romi šajā naratīvā neierakstās, jo viņem nekad nav bijusi sava valsts – visur un vienmēr viņi ir bijuši tie ne pārāk vēlamie ienācēji, kuri nevēlas asimilēties. Taboras apkaimes nolīdzīnāšana un ar to saistītie politiskie procesi apliecina šī statusa leģitimitāti arī 21. gadsimtā, un tāpēc ir būtiski, ka Mikšim izdevās izveidot liecību par šo vietu un tās cilvēkiem.