Ieva Viese: Fotogrāfija, kas iedvesmo

“Līdztekus ekonomiskajai programmai komunisma celtniecības gaitā bija jāveido jauna veida personība, kuras īpašības bija formulētas Komunisma cēlāja morāles kodeksā, kas 10 baušļu formā bija ierakstīts PSKP programmā un statūtos (1961). Jaunā cilvēka audzināšana paredzēja atteikšanos no “pagātnes paliekām” cilvēku apziņā, ar ko tika saprastas privātīpašnieciskās tieksmes, individuālisms un pieturēšanās pie reliģiskiem uzskatiem un rituāliem.

50. gadu beigās sākās masveida kampaņa pret reliģiskajām konfesijām un ticīgo vajāšanas. Tika izstrādātas jaunas sadzīves tradīcijas un padomju svētki, kam vajadzēja aizstāt tradicionālās reliģiskās ceremonijas (kristības, kāzas, bēres u. c.) un svētkus ar reliģisku nokrāsu.”

Nacionālā enciklopēdija, šķirklis Ņikitas Hruščova laika reformas, atjaunots 2025. gada 19. septembrī

No tēvatēva manās rokās nonācis ģimenes arhīvs – kastes ar dienasgrāmatām, vēstulēm, avīžu izgriezumiem, apbalvojumiem, fotogrāfijām. Mēnešiem lavierēju starp mapju torņiem un kastēm, cenšoties atrast vietu, neizmest svarīgo, neaizrauties ar nebūtisko. No visām malām birst fotogrāfijas. Saliktas, salīmētas, sabērtas albumos, kastēs, aploksnēs, starp grāmatu lappusēm. Apsveikumu kartītēs. Melnbaltas, kopā salipušas vai uzlīmētas uz kartona pamatnēm. Fotogrāfijas starp ceļojuma pierakstiem. Fotogrāfijas, kas izdrukātas kopā ar izbalējušiem e-pastiem. Skatiens nespēj pieķerties vienam attēlam un vienai domai. Prāts tāpat. Reizēm pat divas lietas vienlaikus ir vienkāršāk par vienu. Kārtot un stāstīt.

Kad Arnis Balčus piedāvā, vai vēlos uzrakstīt par fotogrāfiju, kas iedvesmo, man ir plāns. Izmantošu fotoattēlus un savu refleksiju par tiem kā ieeju pagātnes svešādajā un noslēpumainajā telpā. Skatīšos uz fotogrāfiju kā jautājumu un mēģināšu tajā atrast arī atbildi – pētīšu attēlu, ļaujot tam pētīt mani.

Šķirojot fotogrāfijas, kas steigā sabērtas kastēs no vectētiņa rakstāmgalda, piecdesmito un sešdesmito gadu uzņēmumi izceļas kā īpaši interesants kultūrslānis. Varbūt tāpēc, ka tās izskatās svešādi šarmanti. (Vai analogās fotogrāfijas artefaktiem piemīt atsvešināta pievilcība, šķietama liecība par atšķirīgiem redzēšanas paradumiem?) Vecuma vai neprecīzas attīstīšanas rezultātā daļa no melnbaltajiem attēliem ir maigi siltā, viegli rozā krāsā. Lielai daļai ir dekoratīvi robotas maliņas, dažas fotogrāfijas ir tik mazas kā pastmarka. Piecdesmito gadu fotogrāfijām aizmugurē kārtīgi pierakstītas vietas, kur attēli uzņemti, dažreiz uzvārdi, datumi. Lielākoties tajās redzamas studiju ekskursijas, dabasskati, kora koncerti, mācību sākuma un noslēguma brīži.

Vienā no agrīnākajiem šī posma attēliem mans vectētiņš, vēlāk profesors Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, satraukts stāv uz tiltiņa pie Nacionālās operas – kā vēsta paraksts “pirms iestājeksāmeniem”. Tālāk uz priekšu bildēs parādās citas sejas un stāvi ar uzvalkiem un portfeļiem, ceļojuma drēbēm un ziemas mēteļiem, redzamas dažādas vietas. Tie ir izbraucieni, gan autobusā ar slēpju krāvumu, gan kravas mašīnas piekabē, kas, kā var spriest, bijusi visai ierasta ceļošanas metode jauniešu bariņam. Citur starp papīriem atrodu arī autostopa grāmatiņu, kādas tolaik ļāva nodrošināt atlīdzinājumu šoferiem, kas veda stopētājus. 

Daļu studiju laika fotogrāfiju vectētiņš pats uzņēmis un attīstījis, par ko liecina saglabātie negatīvi, vairākas kopijas ar atšķirīgiem fiksāžas artefaktiem un fotopapīra aploksnes, kurās bildes tiek glabātas. Citas bildes, kur redzams pats, viņš, domājams, iemainījis no studiju biedriem. Var nojaust, ka tā ir bijusi nozīmīga studējošo kopienas prakse: fotografēšana un  mainīšanās ar bildēm kā sociāls žests, kas stiprināja piederību grupai. Manā prātā tas nedaudz līdzinās mūsdienu bilžu apritei feisbukā un instagramā, kur attēla saturam (un, vēlams, estētiski interesantai formai) vienlīdz būtisks ir tas, kādi cilvēki, notikumi, vietas tiek stāstā atzīmēti, kuri profili ar šiem attēliem tālāk dalīsies un kādu notikumu ietvaros atzīmēsies. Līdzīgi iedomājos šos studentus. Katrs savā vannasistabā sarkanās lampiņas gaismā attīstīja bildes, kas vēlāk nonāca skolas portfeļos un pauzēs starp lekcijām tika izskatītas, apspriestas un mainītas. Manis atrastās bildes glabājās kaudzītēs, saliktas fotopapīra aploksnēs vai ietīstītas avīzēs – pieņemu, ka arī citi studenti gan jau šīs bildes neglabāja albumos, bet arī aploksnēs un sainīšos, pastiprinot to skatīšanās neformālo atmosfēru. Laikā, kad publiskā informācijas aprite bija stingri reglamentēta un pieprasīja atbilstību precīzām ideoloģiskām vadlīnijām, šajos kopienas brīžos var ieraudzīt kaut ko, kas vismaz atgādina par cilvēcību: dīvaino, neveiklo, nepateikto.

Ekskursijas, slēpošana, pikniki, dabasskati. Starp šiem attēliem manu uzmanību piesaista viena paciņa, maliņa taisna, viegli norozējis tonis. Paciņa ietīta avīzē. Tajā ir viegli deformējusies kaudzīte ar uzņēmumiem 8 x 11 cm izmērā, iekļaujot nelielu baltu rāmīti ap attēlu. Fotogrāfijās dokumentēta darbība, kas risinās pie tipveida mājas. Uzreiz neizdodas atpazīt iesaistītos cilvēkus un izprast tos vienojošo mērķi, un nav arī pierakstu bilžu aizmugurē. Tomēr attēli raisa sajūtu par Notikumu ar lielo burtu. Līdz šim nepiespiesti vērojošā kamera sastopas ar norisi, kurā izspēlēts ideoloģiski piesātināts sociālais rituāls – padomju daudzzīvokļu jaunceltnes apgūšana.

Avīze, kurā bildes ietītas, ir Rīgas Balss no 1962. gada augusta. Avīze, protams, var būt nedaudz senāka par bildēs redzamo brīdi un vēlāk paņemta no veco laikrakstu kaudzes bilžu iesaiņošanai; varbūt filma attīstīta un ietīta jau laiku pēc notikuma – tad avīze var būt jaunāka. Katrā ziņā nobīde nav stipri liela, un varam, avīzi pētot, secināt, šis ir tas pats laiks, kad Maskavā centralizētā vara stipri lepojas ar kosmosa raķetēm Vosktok-3 un Vostok-4 (“Apbrīnojami precīzas, pilnīgi drošas,” vēsta virsraksts 21. gada augusta Rīgas Balss 8. lappusē), miera līgumu ar VDR (“Miera līgums nostiprinās miera spēkus un būs stimuls rietumvācijas  miera piekritējiem. Tā ir miera līguma īpatnība.”) un arī stipri iedvesmojas no iespaidīgām jaunceltnēm citur, kā liecina attēli, kas aplūkojami rubrikā Brālīgo zemju galvaspilsētās – viesnīca Rilla Sofijā, Centrālais universālveikals Ulanbatorā.

Avīzes lapā ietīstītajās fotogrāfijās no vairākiem rakursiem redzams neliels pūlis, kas pulcējas ap sievieti un milici. Cilvēki ar portfeļiem, uzvalkos. Citi mēteļos. Šķiet, ka ir pavēss, lai gan lapas kokos ir pilnā plaukumā. Sieviete no mugurpuses. Kravas mašīnas ar mantām. Sieviete no zāliena ceļ atslēgu saišķi, vēl citas atslēgas ir viņai rokās. Starp tām ieguļ striķa gabals. Miliča roka sniedzas zālienā. Domājams, ka šeit dokumentēta viena no tradīcijām, kas saistās ar daudzstāvu ēku celtniecībasrituāliem, ko pieredzējuši būvnieki zina atstāstīt vēl šodien. Nododot iedzīvotājiem jaunu projektu, atslēgas tika gan izsniegtas topošajiem iemītniekiem, gan ieraktas zemē.

Galvenā uzmanība turpmākajos attēlos vērsta uz piecstāvu namu, pie kura notiek darbība. Veicot nelielu izpēti, secinu, ka tā ir ēka Miķeļa ielā, kurā mani vecvecāki un tēvs neilgi dzīvojuši komunālajā dzīvoklī. Miķeļa iela Rīgas ielu sarakstos parādās jau 1876. gadā ar savu tagadējo nosaukumu (Михайловская улица). No 1942. līdz 1944. gadam tā saukta par Majora Bišofa ielu (Major Bischoff Straße), bet pēc 1944. gada atguva un līdz mūsdienām saglabājusi nosaukumu – Miķeļa iela. Nekustamo īpašumu sludinājumi apstiprina, ka bildes uzņemšanas laikā attēlā redzamā ēka ir nupat uzcelta – pie Miķeļa ielas 1. nama sludinājumiem norādīts 1962. kā būvniecības gads. Publiskajos aprakstos ēka tiek raksturota kā “specprojekts”/sērijveida māja; viens no agrīnajiem PSRS tipveida risinājumiem, piecdesmito beigu–60. gadu tipu grupa (agrīnās piecstāvenes).

“Pavisam nesen mūsu republikā noslēdzās plašs konkurss, kura galvenais uzdevums bija iegūt labus paraugus un projektus masveida ražošanai dzīvojamo telpu mēbelēm, apgaismošanas armatūrai, kā ari mēbeļdrānām un dekoratīviem audumiem. [..] Jauns nosacījums bija arī tas, ka konkursa dalībnieki mērojās spēkiem konkrētos telpiskos apstākļos – bija jāiekārto jauncelti tipveida dzīvokļi – priekšnami, virtuves, istabas.”

Mūsu dzīvokļiem, Literatūra un Māksla, Nr. 45 (10.11.1962)

Atslēgu ierakšana un nodošana jaunajiem iedzīvotājiem ir simbolisks akts, kas norāda uz nozīmīga posma beigām. Līdzīgi spāru svētkiem vai laika kapsulas iebetonēšanai pamatos. 1962. gadā vecvecākiem ir 30 gadu. Nupat ir piedzimis mans tēvs. Viņi ievācas Miķeļa ielas komunālajā dzīvoklī kopā ar kādu citu ģimeni, kam arī tajā pašā gadā piedzimst dēls vārdā Nils. Mazliet savas, jaunas pasaules, bet ciešā uzraudzībā. Sadzīves detaļas saplūst ar vēsturisko pārmaiņu fonu. Mazliet brīvības, bet ne vairāk kā drīkst.

“10. Ievērojot to, ka republikā strauji aug kapitālceltniecības apjoms, ka radikāli jāuzlabo celtniecības vadīšana un būvniecībā drīzāk jāpāriet uz tipveida projektiem, pakļaut republikāniskās celtniecības projektēšanas organizācijas Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komitejai. Uzlikt Valsts celtniecības lietu komitejai atbildību par tehniskās politikas realizēšanu kapitālceltniecībā un par titulsarakstu apstiprināšanu.”

Rīgas Balsī Padomju Savienības kosmosa apgūšanas programmas izpilde tiek salīdzināta ar “simfonisko orķestri, kas brīnišķīgi atskaņo lielu mūzikas darbu un ar savu lielisko saspēli un meistarību valdzina visu pasauli”. Kosmiskā simfonija kļūst par ideoloģisku virsotni, kas aizvieto garīgo augšuptieksmi – cilvēks neskatās debesīs pēc dieviem, bet pēc zvaigznēm, kas ir tehnoloģijas un progresa simbols. Arī jaunais padomju cilvēks pats tika virzīts šajā trajektorijā: viņa vēlme pēc augstuma kļuva par daļu no materiālā plāna, no kolektīvās vertikāles, kas cēla ēkas un sapņus reizē; drīz vien virs agrīnajām ķieģeļu piecstāvu mājām Rīgā un visā Latvijā sāka celties jauna apbūves paaudze – augstākas, efektīvākas ēkas ar lielākiem dzīvokļiem. Dominējošais ēku augstums 60.–70. gadu rajonos bija pieci stāvi – maksimālais, lai nebūtu nepieciešams lifts. 80. gadu sākumā deviņstāvu ēkas kļuva par mikrorajonu dominanti, bet desmitgades nogalē jau pacēlās desmit un divpadsmit stāvu dzīvojamie torņi. Vertikāle, kas, atlaižoties staļinisma žņaugiem, draudēja kļūt garīga, tapa par arhitektonisku normu.

Kas notika cilvēku apziņā un šajā posmā un kā tas iezīmēja tālāko? Te man jau būtu jāver nākamās kastes, laiks, kad manas ģimenes vēsturē sākas aktīvi meklējumi pēc vēsturiskās un kultūras identitātes. Tautasdziesmas, novadpētniecība, aktīvas sarakstes, lai izvilktu no aizmirstības nagiem pirmskara laika atmiņas, novados izdzīvojušas mutvārdu teikas, tautas dziesmas un rakstus, literāro mantojumu. Bet tie ir citi stāsti. Un es nevaru pateikt, vai tipveida brālība un kosmoss tos iedvesmo, vai provocē aiz spīta. Kaut kur tam pa vidu ir šīs fotogrāfijas un to svešādā iedvesma, kas skar mani.

Sēžot starp putekļainām kastēm, es vēlētos sakārtot pagātni kā arhīvu – loģiskais prāts meklē cēloņsakarības, it kā no tām varētu atjaunot laiku. Tēvs un vectēvs ir devušies mūžībā, vecmāmiņa, kuru, šķiet, nomanu vienā no šīs sērijas fotogrāfijām, arī. Atmiņu zibšņi uzplaiksnī un zūd kā sapnis, ko gribas satvert; kā satraukums pamostoties. Ko es šodien meklēju, kādu mierinājumu atrodu šajā stāstā par piecstāvu ķieģeļu māju, saspiestiem dzīvokļiem un avīzēm, kas saka priekšā, kā domāt? Šodien, kad tipveida pārliecības un bailes no citādā sāk atkal vilkt draudīgā totalitāras domāšanas virzienā. Man, mums ir brīvība būvēt savu augšupvērstību, brīvība to izdarīt, pirms kāds pacenšas mūsu vārdā.

Avoti

Literatūra un Māksla, Nr. 45 (10.11.1962.)

Dzirkstele (Gulbene), Nr. 88 (11.12.1962.)

Rīgas Balss (21.08.1962.)

https://www.citariga.lv/lat/rigas-centrs/infrastruktura/ielas/2/ [skatīts 27.10.2025.]

https://prg.lv/ipasumi/4943-pardod-dzivokli-mikela-iela-1 [skatīts 27.10.2025.]

https://enciklopedija.lv/skirklis/65336-%C5%85ikitas-Hru%C5%A1%C4%8Dova-laika-reformas [skatīts 27.10.2025.]

https://lvportals.lv/skaidrojumi/303999-beidzas-daudzdzivoklu-majas-kalposanas-termins-ar-ko-sakt-atjaunosanu-2019 [skatīts 27.10.2025.]

https://minimal4.wordpress.com/2012/10/02/rigas-mikrorajoni-un-to-daudzveidiba-jeb-tipveida-dzivojamo-namu-apbuve/ [skatīts 27.10.2025.]

Paldies Armandam par palīdzību bilžu skenēšanā, paldies Kristapam par ieskatu būvniecības rituālos