Jaunas mājas fotogrāfijai Viļņā. 10 minūtes ar Tadu Kazakēviču
Pagājušā gada noslēgumā, 10. decembrī, Viļņas Kultūras centra otrajā stāvā tika atklāta jauna institūcija – Viļņas Fotogrāfijas nams (Vilniaus fotografijos namai) –, kuras mērķis ir ne tikai izstādīt pilsētas fotogrāfijas, bet arī radīt vietu, kur tikties fotogrāfiem un visiem nozarē ieinteresētajiem. Šeit var gan iegādāties fotogrāfijas un suvenīrus, gan kavēt laiku, šķirstot fotogrāmatas un malkojot kafiju – vārds “nams” jeb “mājas” nosaukumā iekļauts ļoti apzināti. Pirmā fotomājas izstāde ir vērienīga grupas skate Mana Viļņa. 20. gadsimts, kurā varēja piedalīties pilnīgi visi.
Viļņas Fotogrāfijas māju izveidojuši Lietuvas kultūras atašejs Ukrainā un Gruzijā Tomass Ivanausks, kā arī fotogrāfi Mariama Abšilava un Tads Kazakēvičs. Kazakēvičs Latvijas fotovidē ir labi pazīstams – piedalījies simpozijā Egona Spura ceļš 2020. gadā, Starptautiskā Pārdaugavas mākslas plenēra izstādē 2025. gadā, iepriekš publicēti viņa darbi FK u. c. Kazakēvičs savā mākslinieciskajā praksē pievēršas dokumentālajai fotogrāfijai, galvenokārt cilvēkstāstiem. Viņa sērijas Soon to be Gone (2014–2018) un Between Two Shores (2018–2020) saņēmušas vairākus starptautiskus apbalvojumus, tostarp World Press Photo, Leica Oskar Barnack, ZEISS un LensCulture Exposure.
Kas ir Viļņas Fotogrāfijas nams un kā tas radās?
Es Viļņas Fotogrāfijas namu mīlu dēvēt par fotogrāfijas dzīvojamo istabu. Ja tā būtu mana māja un studija, es varētu to dalīt ar citiem, bet tā gluži nav. Lai gan patiesībā tā kaut kādā mērā tāda ir kļuvusi. Tajā ir galerija, bibliotēka, mīksti krēsli, kafijas un tējas smarža… Es ceru, ka tas rada priekšstatu. Tās ir mājas, kuras es dalu ar savu sievu Mariamu Abšilavu un mūsu kolēģi Tomasu Ivanausku, kurš mūs apmeklē laiku pa laikam, jo viņa darbs galvenokārt saistīts ar Ukrainu un Lietuvu. Viņš ir Lietuvas kultūras atašejs Ukrainā un Gruzijā.
Māju izveidojām pēc daudzu gadu ilgas idejas par atvērtu telpu fotogrāfijai. Domāju, ka man un Tomasam bija viena un tā pati ideja, bet, satiekoties un pārliecinoties, ka tas ir iespējams, mēs nolēmām to kaut kādā veidā īstenot. Bija iespēja izīrēt skaistu telpu Viļņas Kultūras centrā, un mēs nevarējām neizmēģināt. Viena lieta veda pie citas, mēnešiem ilga sagatavošanās, un tagad rit jau vairāk nekā mēnesis, kopš esam atvērti!
Cik svarīgs ir fotogrāfu darbs, veidojot vietas vizuālo vēsturi? Vai tam ir kādi spilgti piemēri Viļņas fotogrāfijā?
Es domāju, ka tas ir viens no vissvarīgākajiem aspektiem. Tomēr uzskatu, ka fotogrāfam ir jāiemīlas savā apkārtējā vidē, lai to atspoguļotu un radītu šo iespaidu. Es patiesi ticu, ka mums ir daži labi piemēri vēsturē. Mums ir Flerija (Stanisław Filibert Fleury) vai Bulhaka (Jan Bułhak) arhīvi, un tagad mēs varam redzēt, kāda bija Viļņa 20. gadsimta sākumā. Ir arī ikdienas fotogrāfijas, ko uzņēmuši ļoti spēcīgi Viļņas fotogrāfi, piemēram, Aļģimants Kunčus un citi.
Kādi ir jūsu nākotnes mērķi – gan tūlītējie, gan ilgtermiņa?
Mūsu nākotnes mērķis ir kļūt par pazīstamu un apmeklētu vietu Viļņas fotogrāfu un entuziastu kartē. Bet vissvarīgākais ir iepazīt mūsu talantus, atbalstīt viņus, palīdzot atrast savu valodu. Es vēlētos, lai šī vieta būtu svarīgāka topošajiem fotogrāfiem, nevis jau atzītajiem. Ceru, ka tā būs vieta, kur fotogrāfi pirmo reizi prezentēs savu fotoalbumu, redzēs pirmo iedvesmojošo attēlu. Un tūlītējais plāns? Izdzīvot un būt ekonomiski stabiliem!
Kā jūs raksturotu fotogrāfijas vidi Lietuvā kopumā? Kā līdzās pastāv mūsdienu fotogrāfija un amatieru fotogrāfijas kultūra?
Domāju, ka mums ir aktīva amatieru un profesionāļu fotogrāfijas vide, bet kaut kādā ziņā es tiešām vēlētos, lai būtu vairāk vietu, kur satikties varētu gan topošie talanti, gan jau profesionāli radošie cilvēki, lai viņi varētu apmainīties ar idejām un atbalstīt cits citu. Es redzu arī ļoti spēcīgus laikmetīgos māksliniekus, bet esmu vairāk reālists, dokumentālists, tāpēc man ir diezgan grūti komentēt.
Es gan esmu liels mūsu klasiskās fotogrāfijas skolas – Lietuvas fotogrāfijas skolas un tās meistaru – fans. Un tās ir ļoti lielas kurpes, kurās iekāpt. Bet mēs tiešām cenšamies.
Kuras, jūsuprāt, patlaban ir visaktuālākās un nozīmīgākās tēmas Lietuvas fotogrāfijā?
Es domāju, ka mums patiešām trūkst cilvēku dokumentēšanas, plašākā mērogā fiksējot ikdienas dzīvi, dokumentējot dzīvi reģionā. Bet tas ir mans skatījums uz pasauli, un es patiesi ticu, ka citi fotogrāfi varētu teikt daudz ko citu un plašāku.
Kuri fotogrāfi vai mākslinieki jūs pašlaik iedvesmo?
Es nevarētu teikt, ka man kādreiz apniktu mūsu klasiķi. Ļoti bieži skatos mūsu meistarus, piemēram, Antanu Sutku, Romualdu Rakausku, Aleksandru Macijausku, Aļģimantu Kunčus, Vitu Luckus, Romualdu Požerski, Virgīliju Šontu. Mani patiesi iedvesmo mūsdienu amerikāņu dokumentālisti. Daļa no manas iedvesmas nāk arī no kino, es nekad nelaižu garām iespēju atkārtoti noskatīties Abāsa Kijārostamī, Bēlas Tara vai Teo Angelopula filmas.
Ar kādiem personīgajiem projektiem jūs šobrīd nodarbojaties?
Pašlaik strādāju pie tēmas par cilvēkiem, kurus deportēja uz Sibīriju. Tā ir šīs tēmas otrā daļa, kas parāda plašāku deportēto cilvēku aspektu un koncentrējas uz viņu atmiņām. 2020. gadā pabeidzu citu sēriju, kas stāstīja par Sibīrijas bāreņiem, kurus 1946. gadā atveda atpakaļ uz Lietuvu. Vienmēr arī aktīvi paplašinu savu darbu par Lietuvas ciematiem – sēriju Soon to be Gone (Drīz pazudīs).
