Arvien tuvāk Krievijai

Vēl līdz 28. janvārim  Berlīnes C/O Berlin galerijā skatāma fotoizstāde Close Enough, kas piedāvā iepazīt leģendārās fotoaģentūras Magnum divpadsmit sieviešu fotogrāfu darbus. Izstāde 2022. gadā jau debitējusi Starptautiskajā fotogrāfijas centrā (ICP) Ņujorkā sakarā ar Magnum 75 gadu jubileju, taču tagad papildināta un atjaunota par godu C/O Berlin 25 gadu jubilejai. Nosaukumu Close Enough iedvesmojis slavenā Magnum dibinātāja Roberta Kapas citāts “If your pictures aren’t good enough, you’re not close enough” (Ja tavas bildes nav gana labas, tu neesi bijis gana tuvu), un tuvums šeit ir saistīts ar uzticību, sapratni un saikni starp fotogrāfu un objektu, ne tikai fizisku attālumu no fotogrāfa līdz ainai vai modelim.

Magnum Photos ir prestiža starptautiska fotogrāfu kooperatīva aģentūra, ko 1947. gadā dibināja leģendārie fotogrāfi Roberts Kapa un Anrī Kartjē-Bresons, lai kopīgi saglabātu radošo kontroli pār saviem darbiem un veidotu spēcīgu vizuālo stāstījumu par pasaulē notiekošo. Magnum ierasti asociējas ar vīriešu vārdiem –  Kartjē-Bresons, Jozefs Kudelka, Džims Goldbergs, Aleks Sots, Martins Parrs –, un līdz pat nesenam laikam tikai dažas sievietes ir kļuvušas par pilntiesīgām aģentūras biedrēm. Magnum ir sava hirarhija ar pietiekoši sarežģītu, necaurspīdīgu un ilglaicīgu biedru uzņemšanas procesu. Aģentūras rindās var nokļūt tikai tad, ja pretendentu nominē kāds no esošajiem biedriem un par viņa kandidatūru vairākkārt nobalso biedru vairākums; no nominanta līdz pilntiesīga biedra statusam paiet vairāki gadi. Informācija aģentūras mājas lapā liecina, ka Magnum jebkad ir bijuši 98 biedri, no kuriem 16 – sievietes. Apmēram puse no vēsturiskajiem biedriem ir miruši. Pēc visa spriežot, šīs 12 fotogrāfes izstādē ir nevis kāda atlase, bet gan vienīgās dzīvās sievietes Magnum rindās. Lielākā daļa no viņām aģentūrā uzņemtas pēdējo desmit gadu laikā.

Šāda dzimumā kūrēta izstāde liek domāt ne tikai par vēlmi pārinterpretēt Magnum no vēsturiski ekskluzīva vīriešu fotokluba par laikmetīgāku un iekļaujošāku institūciju, bet arī par jautājumu – vai fotogrāfa dzimums maina viņa skatienu? Vai Magnum sievietes uz pasauli skatās citādi? Pirmais iespaids, ka Magnum sievietes interesē dažādas sociālās kopienas trešajās pasaules valstīs un, kas zīmīgi, ķermenis. Olīvija Artūra (Olivia Arthur) pievēršas ķermeņa transformācijām, anomālijām un identitātei, Karolīna Dreika (Carolyn Drake) – vīriešu ķermenim un maskulinitātei, Hanna Praisa (Hannah Price) – melnādaino vīriešu portretiem, Miriama Bolusa (Myriam Boulos) – jauniešu seksualitātei Libānas sociālpolitiskajā realitātē. Lua Ribeira (Lúa Ribeira) dažādās Spānijas pilsētās fotografējusi jauniešus, arī šeit centrā ir ķermenis – traumas, asinis, tetovējumi. Izņemot Bolusu, kuras darbos seksualitāte kļūst par sociāla protesta vai eskeipisma formu, ķermeņi pārējos darbos nereti ir estetizēti, objektivizēti, pat gleznieciski, tādējādi neizbēgami sasaucoties ar klasisko 20. gadsimta ķermeņa reprezentāciju, ko vēsturiski veidojis vīrieša skatiens. Kristīnas de Midelas (Cristina de Middel) projekts, pie kura vienmēr pulcējas skatītāji, tieši pievēršas seksa industrijai. Viņa fotogrāfējusi seksa pakalpojumu klientus, pārsvarā vīriešus, un pie katra portreta pievienojusi īsu stāstu par viņu motivāciju. Rezultātā liela daļa izstādes darbu ir vai nu par vīriešiem, vai arī neizbēgami reproducē skatiena struktūras, kas veidojušās vīriešu dominances iespaidotajā dokumentālajā tradīcijā. Izstāde ir intriģējoša tieši šīs pretrunas dēļ – institucionāla vēlme paplašināt pārstāvniecību nenozīmē automātisku jaunas vizuālās valodas rašanos. Sievišķīgie skatieni un projekti par sievietēm atrodami tikai dažu fotogrāfu darbos: Sabiha Čimena (Sabiha Çimen) fotografē jaunas sievietes Turcijā, Bīke Depurtē (Bieke Depoorter) – Ēģiptē, Ņūvša Tavakoliana (Newsha Tavakolian) – Teherānā, Alesandra Sangvineti (Alessandra Sanguinetti) – divas meitenes Argentīnā, bet Suzana Meiselasa (Susan Meiselas) veidojusi ilgtermiņa pētījumu par dani cilti Indonēzijā. Visilgāk uzkavējos pie vācietes Nanas Heitmanas (Nana Heitmann) darbiem, jo viņa fotografējusi Krievijā.

Jāteic, ka neviena no Magnum fotogrāfēm nav kara fotogrāfe, vismaz vairums šai izstādei atlasīto darbu ir pat samērā apolitiski, vērojoši, reflektējoši, apcerīgi. Šķiet, ka tieši tas atšķir vīriešu un sieviešu pieeju – fotogrāfes vairāk koncentrējas uz sociālu un personisku skatījumu, kur tuvums var izpausties caur saikni ar kopienām, ķermeņa atklāšanu vai sociālo spriedzi. Šis gan ir stereotipisks pieņēmums, ko viegli apgāzt. Dažu fotogrāfu darbos caur puķēm ir atsauces uz sieviešu ikdienu musulmaņu valstīs vai politisko saspīlējumu attiecīgajā reģionā, tomēr aktīvu konfliktu dokumentējusi tikai Nana. Viņas sērija par militarizēšanos Krievijā rāda patriotiski audzinātus bērnus, parādes, demonstrācijas un karavīru kapus. Sērijai dots nosaukums Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Ignorance ir spēks, ko var uztvert kā kritisku ironiju Orvela stilā, taču attēlu paraksti ir neitrāli, informējot par kontekstu, ikdienu, bēdām un kara statistiku, bez jebkāda personiska komentāra, kas varētu mēģināt emocionāli ietekmēt skatītāju. Fotogrāfijas uzņemtas dažādos Krievijas reģionos, tostarp Jakutijā un arī okupētajā Mariupolē, un sērijā parādās pat atsevišķi attēli no Ukrainas.

Skatoties šo sēriju, neviļus rodas jautājums – vai Rietumu mākslas institūcijas ir gatavas arī Krievijas skatienam? Baltijā pēdējos gados esam dzīvojuši Ukrainas informatīvajā telpā, un attiecībā uz Krieviju bieži ieņēmuši apzinātas ignorances pozīciju, jo nav cēlusies roka humanizēt ienaidnieku. Notiekošais, protams, ir jāfotografē, un to veiksmīgi dara arī Krievijas fotogrāfi, piemēram, Aleksandrs Gronskis. Taču šeit redzam Rietumu autores skatījumu, kas neizbēgami rada empātiju pret sistēmas upuriem agresora pusē – jauniešiem, kurus valsts mašinērija sagatavo karam, tagad pret “brāļu tautu”, bet kādu dienu varbūt arī pret mums. Tas ir neērts, bet svarīgs skatījums. Jau vasarā, rakstot par Arlu, šķita, ka Ukraina mākslas institūciju dienaskārtībā kļūst par “vakardienas ziņu”. Tagad redzams nākamais posms – cilvēciskās sejas atgriešana Krievijas stāstiem. Šajā kontekstā Close Enough darbojas ne tikai kā Magnum sieviešu skatienu paplašinājums dokumentālajā fotogrāfijā, bet arī kā signāls, ka Krievijas tēma pamazām atgriežas Rietumu mākslas telpā. Visticamāk, drīz muzejos, galerijās un festivālos atkal redzēsim arī Krievijas fotogrāfu izstādes. Closer to Russia, tā teikt.