Tūdaliņ, tagadiņ
Modes fotogrāfe Aiga Rēdmane ISSP Galerijā izstāda jaunu vīriešu kailu ķermeņu fotogrāfijas. Izstādes plastisko un/vai figuratīvo jēgu varam vērtēt trīs posmos: 1) atlasīto fotogrāfiju vizuālais saturs, relatīvie izmēri un izkārtojums izstādes telpā; 2) vizuālo iespaidu apvienošana tēlos, balstoties izstādes virsraksta ierosinātajā nozīmē; 3) tēlu iekļaušana jēgpilnā stāstījumā, balstoties izstādes aprakstā, ko kuratore piedāvā skatītājam kā fotogrāfa vēstījuma neatņemamu sastāvdaļu.
1) Vairums fotogrāfiju ir atkailināto vīriešu ķermeņu daļu tuvplāni un supertuvplāni. Dažos attēlos fotomodelis ir fiksējis rokas un kājas konfigurācijā, kas ir kādas kustības fragments (kinēma). Bez vizuāla konteksta kustības virzību un mērķi nav iespējams noteikt, tāpēc pievēršam uzmanību statikai – ķermeņu tekstūrai. Tiešām, attēli ir ļoti lieli, šādā mērogā ir iespējams detalizēti pētīt ādas, muskuļu un asinsvadu reljefu. Koncentrēdamies uz šādiem smalkumiem, atklājam, ka kadra sliktā apgaismojuma un izplūdušā fokusa dēļ tekstūras plastiku tomēr nevar izpētīt. Modes fotogrāfei gan derētu uzmanīgi paskatīties Gunāra Bindes kailfoto un apgūt meistara uzņemšanas tehniku. Labāk fotogrāfijai padodas smalko ieliekto līniju veidošana no modeļu ekstremitāšu, galvas un ķermeņa aprisēm.
2) Fotogrāfe izstādei piešķīrusi divus dažādus nosaukumus: izplūdušu Dejot latviski un konkrētu Dancing body angliski. “Dejošana” ir tikai vienā attēlā, proti, piektajā baleta pozīcijā sakļautas vīrieša kājas pietupienā. Nosaukums angļu valodā vēl mazāk atbilst vizuālajam saturam: attēlos ir nevis ķermeņi, bet tikai fragmenti, no kuriem skatītājs nevar rekonstruēt “dejojošo ķermeni” kā dejotāja vai viņa personāža personības holistisku ekspresiju. Cilvēki dejo laikā un telpā, bet, kā jau esmu minējis, tuvplāni un supertuvplāni neļauj iztēloties nākamos kadrus, lai vērtētu dejotāju kustībā. Fotogrāfei piemīt tieksme sašaurināt arī dejošanas telpu. Modeļiem viņa piedāvā ieņemt tikai slēgtās pozas, un tās veicina freidisku interpretāciju. Kopā sakļautās ķermeņa daļas atgādina augļa pozu mātes miesās. Par labu psihoanalīzei runā arī fotogrāfes tendence fragmentēt dejotāju ķermeņus. Bērna patības attīstībā to sauc par pirmsspoguļa stadiju. Ar acīm bērns uztver sevi kā sadrumstalotu esību: kājas, rokas, vēders. Nekas cits pašam nav redzams. Savu patību kā veselu ķermeni viņš apzinās spoguļa priekšā un tikai ar cita cilvēka starpniecību, kurš identificē spogulī redzamo ķermeni ar to, ko sajūt bērns.
3) Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa ir savirknējusi kāda angļu autora spriedumus, kas ir centrēti ap karalienes Viktorijas laikmeta ķermeņa ideoloģiju. Kāpēc tikai angļu, bet ne itāliešu un spāņu ekspresīvās dejas tradīcija? Galu galā tūdaliņ, tagadiņ arī pastalnieki danco ar lielu prieku. Par fotogrāfijās redzamo kuratore izsakās mīklaini: dejotāja ķermenis kā neviendabīga telpa (angliski šī telpa ir “sarežģīta un daudzpusīga”). Kuratore liek attēlos meklēt atbildi uz šādu jautājumu: “Vai vīriešu-dejotāju ķermeniskā klātbūtne spēj piedāvāt jaunu vīrišķības semiotiku, kas nebalstās dominancē, bet ķermeniskā inteliģencē, plūstamībā un afektīvajā komunikācijā?” Grūti saprast, kas ir “ķermeniskā klātbūtne”, taču jau minēju, ka fotogrāfijās lielākoties ir tikai ķermeņu fragmenti, kuri neraisa domas par inteliģenci, plūstamību un afekīvo. Edmunds Huserls saskata ķermenī divus fenomenus: Körper kā fizisks objekts un Leib kā dzīvojošs subjekts. Dejotāja Leib var izpausties, viņam izdzīvojot savu vai personāža esību kameras priekšā. Taču izstādē redzam tikai miesisko Körper. Acīmredzot fotogrāfei traucēja ilglaicīgā pieredze modes fotogrāfijā ar tai piemītošiem patērnieciskiem ķermeņa reprezentācijas štampiem. Fotogrāfe iesprosto dejotājus modes mizanscēnās, liek atdarināt baletam neraksturīgus žestus, bet neļauj viņiem kādu brīdi izdzīvot savu dzīvi dejas kustībā. Vienīgais, kas pāris fotogrāfijās domāts it kā emocijas paušanai, ir šķidruma lāse (asara tā nav) uz skropstas un gurdens skatiens (vidusmēra skatītāja stereotips par vīrieti uz baleta skatuves).
Flamenko dejotāja prasmi īstenot “afektīvo komunikāciju” apzīmē ar īpašu vārdu – duende. Duende nav tikai mīmika un rokas žests – tas ir visā ķermenī. Baleta profesionālim pat nav nepieciešamas kustēties – viņa mierīgi stāvošais ķermenis var paust spēcīgu somatisku afektu. Miesas sadrumstalotie tuvplāni to nevar atklāt.
Spriedumi par maskulīnās ideoloģijas dekonstrukciju neizriet no vizuālā satura. Bildes apliecina dominējošo maskulinitāti, eksponējot perfekti funkcionējošās muskuļu un skeleta sistēmas, kuras piesedz elastīga āda. Fotogrāfe pat respektē vīrieša tiesības slēpt intīmās ķermeņa daļas: dejošanai svarīgos gūžu muskuļus piesedz baltas apakšbikses. Starp citu, šāda sniegbaltās apakšveļas reklāma ne tikai izlec no citādi viendabīgās krāsu stilistikas, bet arī banalizē ideju par dzimtes vizuālās reprezentācijas estētiku. Vienīgais, kas it kā dekonstruē maskulinitātes reprezentāciju, ir pāris foto ar ķermeņa aprišu veidotām ieliektām līnijām. Lai gan dejas kontekstā šāda plastika lieku reizi demonstrē cilvēka muskuļu un skeleta sistēmas anatomiju, respektīvi, Körper fizisko, nevis Leib subjektīvo fenomenu.
Kopumā izstādītajiem darbiem ir divi trūkumi. Fotogrāfei pietrūcis tehnisko prasmju lielformāta attēlos parādīt to, kas ir skaidri akcentēts vizuāli – ādas tekstūru. Tas mazina fotogrāfiju estētisko kvalitāti. Izstādes nosaukums sola stāstu par cilvēka kustības reprezentāciju statiskajā kadrā, taču attēlos trūkst gan dejas, gan kustības. Ja ir vēlme paust arī “filozofiskos vispārinājumus”, tad var piemetināt, ka fotogrāfam ķermenis jāprot redzēt ne tikai anatomiski, bet arī dvēseliski.
Izstāde Dejot ir skatāma līdz 6. februārim.
