Iemācīties mežu

2014. gadā mobilo sakaru operators Bite nāca klajā ar mājaslapu neglite.lv, kur ikviens varēja bez maksas (ar piegādi uz mājām) saņemt nestandarta eglīti – tādu, kas ir nedaudz “neglīta”, jo neatbilst ierastajām estētiskajām kvalitātēm. Akcijas mērķis bija atgādināt, ka ārējais izskats var būt virspusējs un maldinošs, vienlaikus izglābjot no sadedzināšanas eglītes, kuras citādi tiktu izcirstas, lai netraucētu augt “skaistākajām”. Arī ķermeņi, kas kaut kādā ziņā neatbilst standartiem, nereti tiek uzskatīti par labākajā gadījumā “neglītiem”.

Par mežu un koku saistību ar ķermeni, precīzāk, sievietes ķermeni, aicina domāt Ivetas Gabaliņas izstāde Meža vakari, kas līdz 16. aprīlim skatāma ISSP Galerijā. Tā ir maiga, daudzslāņaina, asprātīga, niansēta un iejūtīga izstāde ar posthumānisma un ekofeminisma iezīmēm. Gabaliņa norāda, ka izstādē uzdod jautājumu, vai mežu var atmācīties kā resursu un iemācīties kā neatkarīgu un līdzāspastāvošu vienību, kā arī mudina atcelt dalījumu starp cilvēku un dabu.

Mežs, arī nevainīgās praksēs, mums, cilvēkiem, ir resurss, kurš dod. Bet šāds skatījums ne tuvu neizsmeļ meža būtību, un, kā vēsta izstādi pavadošais teksts, mežs ir arī “dzīvs, neatkarīgs un pašpietiekams”. Līdzīgi arī skatījums uz sievietēm kā ķermeņiem, kuru vērtība mērāma pievilcībā, reproduktivitātē vai spējā rūpēties un kalpot citiem, atņem sievietes autonomiju un pašnoteikšanos. Izstāde iezīmē ekofeminisma perspektīvu: dabas pakļaušana un instrumentalizācija strukturāli atgādina mehānismus, ar kuriem vēsturiski tikuši kontrolēti un ekspluatēti sieviešu ķermeņi. Abi – gan meži, gan sievietes – tiek padarīti par izmantojamiem objektiem, nevis atzīti par pašvērtīgām, neatkarīgām būtnēm.

Izstādei dots Kriša Meldera grāmatas Meža vakari nosaukums, uzsverot meža līdzību ar ķermeni. Balstoties nosaukumā, izstādes fokusā ir meža kā ne tikai resursa apzināšanās un domāšanas mēģinājums, jauna, alternatīva ceļa iestaigāšana. Izstādes tekstā, kuru kopumā vēlos uzslavēt par saturīgumu, bagātīgi konceptualizēts mežs – tāpat kā sievietes ķermenis, mežs izsenis vienlaikus idealizēts un ekspluatēts; vēsturiski mežs apzīmē sabiedrībā izstumtos; ekofeminisms Silvijas Federiči izpildījumā uzrāda, kā raganu medības un zemes norobežošana veidojušas kapitālismu; visbeidzot, meža kā reproduktīvajos un ekonomiskajos priekšstatos neiederīgu ķermeņu pakļaušana vardarbībai. Vakara jēdziens izstādes ietvaros interpretēts kā pāreja, nevis beigas, citējot izstādes tekstu: “Dabā vecums nav lineārs vai reducējams uz lietderību: katra kritala kļūst par jaunas dzīvotnes sākumu, pat telpu sēnēm, kukaiņiem, augsnei.” Teksts sākas ar mākslinieces vecumu (demogrāfiski izplatītāko sieviešu vecumposmu) un tā pārrēķinu koka dzīves ilgumā: tas atbilstu apmēram 145 gadus vecam kokam. Šādi koki ir retums un mežsaimniecībā bieži netiek uzskatīti par vērtīgiem, tos dēvējot par nereproduktīvām audzēm. Šī terminoloģija ironiski sasaucas ar sievietēm, kurām noslēdzas reproduktīvais vecums un tāpēc sarūk vērtība.

Izstādē redzamas lielformāta fotogrāfijas uz sienas, uz tām un citur telpā – ierāmētas fotogrāfijas, kas izvietotas grupās. Par izstādi fotogrāfe arī stāsta diezgan fragmentārā veidā jeb aplūko konkrētas izstādes sekcijas, ne visu kopā. Fragmentārisms izstādē saistās arī ar to, ka tajā mēģināts iekļaut pārāk daudz aspektu – gan meža pašpietiekamību, gan cilvēka ietekmi uz mežu, meža estētisko vērtību, meža un sievietes dimensija, reālo koku izciršanu, fotogrāfijas un koka (papīrs, rāmji) saistību un fotogrāfijas iedabu, fragmentējot realitāti. Izstāde koku izmanto un reflektē par to, vienlaikus meklē alternatīvas, apzinoties, ka pilnīga ekspluatācija nav atceļama. Bet tas liek vaicāt par paralēlēm ar sievieti. Vai apspiešana un ekspluatācija nav atceļamas pilnībā? Diez vai šāds apgalvojums bija mākslinieces nolūks, drīzāk jebkura salīdzinājuma risks ir tāds, ka kaut kas pārklājas, bet kaut kas nonāk pretrunās un paralēle aiziet greizi. Vislielākais risks ir tad, ja netiek izvēlēts viens aspekts, bet vairāki; plašums, ne dziļums.

Sievietes ķermenis izstādes darbos ir ieslēpts vecajos kokos – tikai ar ieskatīšanos var ieraudzīt, ka tur ir ķermeņa daļas, tādējādi sievietes ķermenis ne tikai tiek sapludināts ar dabu (atcelts nošķīrums starp dabu un cilvēku), bet arī uzrādīts, ka sievietes ķermenis noveco līdzīgi kā koki (ekofeminisms). Lai arī feministisko dimensiju izstādē izceļu un uzskatu par visinteresantāko, tomēr jājautā: vai sievietes ķermeņa aspekts vispār nolasītos, ja nebūtu pieteikts tekstā? Vai tas ir gana uzskatāms? Šķiet, ka ne, taču, izvēloties feministisko dimensiju padarīt uzskatāmu, nāktos tādā vai citā veidā attēlos rādīt vai atsaukties uz sievietes ķermeni, kas savukārt traucētu iztēloties meža pašpietiekamību.

Taču posthumānā dimensija, kas ir arī saistīta ar feministisko, izstādē nolasās uzreiz. Posthumānisma definīcijas variē¹⁾Par pamatu definīcijai tiek ņemta šī saruna: https://satori.lv/article/ar-cilveku-vairs-nepietiek-satori-saruna-par-posthumanismu , taču posthumānismu noteikti raksturo, pirmkārt,  apzināšanās, ka cilvēka un dabas nošķīrumā pārāk daudz uzmanības pievērsts cilvēkam, tātad posthumānismā par objektu kļūst daba. Otrkārt, posthumānismam raksturīgi pārskatīt hierarhijas; cilvēks vairs nav centrā un uz pjedestāla. Treškārt, posthumānismu neizsmeļ cilvēku un citbūtņu attiecības, jo posthumānisms pievēršas arī cilvēka un citu cilvēku attiecībām. Kā formulē filozofe Anne Sauka: “Tas kritizē humānisma formulēto racionāla cilvēka ideālu, uz kuru mums jātiecas, lai būtu pēc iespējas pilnīgāki savā cilvēciskumā.” Vai un kā šīs posthumānisma iezīmes novērojamas Gabaliņas izstādē?²⁾Tomēr posthumānisma iezīmes ne obligāti mākslas darbu padara par posthumānu. Jana Kukaine piedāvā posthumānu mākslu trīs definējošus aspektus. Pirmkārt, autori ir vairāk-nekā-cilvēks būtnes, tostarp dabas spēki, tehnoloģijas. Šādā definīcijā teju visa māksla būtu posthumāna. Gabaliņas izstāde būtu posthumāna tiktāl, cik tiek izmanotas dažādas tehnoloģijas. Otrkārt, vairāk-nekā-cilvēka aģenti uzrāda savu aģenci un radošu spēku. Tas novērojams video darbā, taču, kā noprotu, darbs ir tapis ar 10 tūkstošu soļu apiešanu ap koku, tikai cilvēks nav redzams. Fotogrāfiju ar koku, uz kura uzaugušas sēnes, iespējams, varētu šeit kategorizēt. Treškārt, mākslas darbā ir pievēršanās posthumānisma tēmām. Gabaliņas izstādē redzams. Kukaine papildina, ka būtiska loma ir kontrolei jeb tam, kāds būs mākslas darbs, cilvēks veido nosacījumus, iespējo, bet vairāk-nekā-cilvēks būtnes izdara izšķirīgo. Lai uzskatītu, ka kāds mākslas darbs ir posthumāns, nepietiek ar to, ka tā autors pievērsies dabas tēmai. Cilvēka decentralizācija un noņemšana no pjedestāla izstādē notiek, dodot telpu mežam kā pašpietiekamam, no cilvēka neatkarīgam, dzīvam ķermenim. Visbeidzot, izstādes feministiskā dimensija par sievietes ķermeņa reprodukciju, novecošanu, vienlaicīgi idealizēšanu un apspiešanu, uzrāda, ka izstāde ir arī par cilvēku savstarpējām attiecībām un cilvēku dabā, jo novecošana ir dabiska un sevis kā dabas daļas apzināšanās gan mazina plaisu starp cilvēku un dabu, tādējādi arī tās ekspluatāciju, gan uzsver cilvēka attiecības ar citiem cilvēkiem, matēriju, ķermeni.

Meža un sievietes ķermeņa tēmu savienojumam pievērsās arī māksliniece Anna Maskava izstādē Senču ķermenis, kas bija skatāma šajā pašā galerijā 2024. gada beigās. Ja izstādē Senču ķermenis bija daudz pašportretu ar kailu ķermeni mežā un mijiedarbi ar citbūtnēm, kā norādīju recenzijā, tad Gabaliņas izstādē tik tiešām daudz lielāka loma ir pašam mežam, nevis cilvēka aģencei. Abu izstāžu salīdzinājums ļauj ieraudzīt dažādas pieejas, kā strādāt ar šīm tēmām, kā arī izceļ faktu, ka Gabaliņas izstādei ir izdevies centrā novietot mežu. Maskavai mežs ir fons, kurā izcelt performanci, savu un citbūtņu aģenci. Gabaliņa centrā noliek mežu un pieiet tam no vairākiem aspektiem. Gabaliņa novēro, fiksē un domā.

Koks, iespējams, ir visvairāk konceptuāli un simboliski noslogotais augs, kādu pazīstam. Kāpt kokos liecina par puicisku, ne meitenīgu uzvedību. Latviešu folklorā puiši ir ozoli un meitas ir liepas, cilvēka ķermenis, precīzāk, izveicīgās rokas, ir veidojušās tādas, jo bijām spiesti pārvietoties starp kokiem, ķeroties un karājoties zaros. Koka struktūra ir veids, kā domājam par dzimtu, valodām, zināšanām un citām hierarhiskām struktūrām. Koks mūsu dzīvēs vienmēr būs gan dzīvs, gan nedzīvs. Jautājums paliek – kā dzīvot pretrunā, ka koks vienlaikus ir dzīvs subjekts un nejūtošs objekts jeb resurss un lieta.