Sudrabmeiteņu koris

Gada sākumā izdotā monogrāfija Silver girls. Retouched history of Baltic Photography (Sudrabmeitenes. Baltijas fotogrāfijas retušētā vesture) ir ilgi gaidīts zinātnisks izdevums, kas veltīts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas fotogrāfu sieviešu darbībai 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta pirmajā pusē. Grāmata tapa ar visu trīs valstu kultūrkapitāla fondu atbalstu.¹⁾Šajā rakstā grāmatu skatīšu kā neatkarīgu vienību, nesaistot to ar vērienīgo 2025. gadā Lietuvas Nacionālajā mākslas galerijā notikušo tāda paša nosaukuma izstādi, kuru  man diemžēl nav izdevies apmeklēt. Tā skata fotogrāfijas medija attīstību no dzimtes perspektīvas, no aizmirstības putekļiem izceļot 21 fotogrāfes (septiņas no katras valsts)²⁾Grāmatā apskatītas sekojošas fotogrāfes: Olga Dietze, Helene Fenta (Fendt), Emīlija Johansone (Emilie Johanson), Anna Kuka (Kukk), Marija Kērda (Marie Keerd), Hilja Rīta (Riet), Lidija Tarema (Lydia Tarem), Lūcija Alutis-Kreicberga, Antonija Heniņa, Minna Kaktiņa, Marta Pļaviņa, Emīlija Ragēla (Raguel)-Lācīte, Ērika Zariņa, Zinaida Blūmentāliene (Bliumentalienė), Aleksandra Jurašaitīte (Jurašaitytė), Antanina Laucienė, Paulina Mongirdaitė, Veronika Šleivīte (Šleivytė), Domicelė Tarabildaitė-Tarabildienė, Jadviga Vaitaitiene-Markevičute (Jadvyga Vaitaitienė-Markevičiūtė). dzīves stāstus un radošo darbību. Tas ir iespaidīgs un bagātīgi ilustrēts³⁾Grāmatas un eseju vizuālo pamatu veido vairāk nekā 200 attēlu, kas apkopoti no publiskajām institūcijām un privātajiem arhīviem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. pētnieciskais darbs, kas iekļauj ļoti plašu bibliogrāfiju un tekstus (ar neskaitāmām zemsvītras piezīmēm), kuros var uzzināt gan par laikmeta īpatnībām un fotogrāfijas medija lomu tajā: gan par fotogrāfiju kā saimniecisku darbību, gan par iespējamiem sieviešu karjeras ceļiem, gan par aktuālajiem žanriem, tēmām un motīviem, gan par daudz ko citu. Par to, ka monogrāfijas mērķi – pievērst uzmanību un apkopot informāciju par maz pētītām autorēm –, izdevās sasniegt, spriežu kaut vai pēc tā, ka lielākoties par viņu darbības apstākļiem un stilu uzzinu (turklāt vienkopus) pirmo reizi. Tai pašā laikā uzskatu, ka izdevuma enciklopēdiskajā formā slēpjas gan spēks, gan vājums, ko arī centīšos turpmāk pamatot.

Grāmatas redaktori un tekstu autori ir Šelda Puķīte, Indreks Gregors un Agne Narušīte, dizainers – Gitis Skundžinsks, izdevējs – lietuviešu NoRoutine books, tirāža – 300 eksemplāru, valoda – angļu, lappušu skaits – 281. Grāmata rada ļoti zolīdu iespaidu, gluži kā smagnējs un dārgs ar sarkankoku inkrustēts jūgendstila sekreters ar daudzām atvilktnēm un plauktiņiem dokumentu, piemiņas lietu, fotogrāfiju un vēstuļu uzglabāšanai. Gan vāks, gan iekšlapu papīrs ir patīkams taustei, lapas viegli šķirt. Uz vāka redzama detaļa no Martas Pļaviņas fotogrāfijas Sieviete no aizmugures – sievietes galva no aizmugures ar copē saņemtiem matiem, seja iegrimusi lielā ceriņu pušķī. To var uztvert kā mazliet romantizētu vispārinātu sava laikmeta sievietes tēlu, kas, neizceļot nevienu konkrēti, vēsta par ikkatru. Vāka attēla izvēlē atspoguļojas arī grāmatas materiāla strukturēšanā izmatotais “demokrātiskais princips” –  iekļaut katras sievietes dzīvesgājumu un fotogrāfijas tieši desmit lappusēs. Grāmatas priekšējā un aizmugurējā iekšvākā kolonnās sarakstīti daudzu sieviešu vārdi, no kuriem daži (grāmatā apskatītie) ir izcelti ar lielāku šriftu, ļaujot noprast, ka maz pētītā autoru sieviešu vēsture ir daudz plašāka. Satura rādītājs veidots, sadalot grāmatas saturu kategorijās – raksti, noteiktām tēmām veltītās gadījuma izpētes, un, visbeidzot, arī trīs kolonnas ar katras valsts autoru vārdiem. Tālāk seko ievads un redaktoru pētnieciskie teksti. Indreks Gregors apcer fotogrāfiju kā modernu, emancipāciju veicinošu komercdarbības formu, kā arī sieviešu iespējas strādāt ar to saistītās profesijās, radoši izpausties un iegūt finansiālo neatkarību. Šelda Puķīte pievēršas autoru praktizētajiem fotogrāfijas žanriem, izceļot intīmā un ikdienišķā portretējuma bieži vien sākotnēji nenovērtēto spēku. Savukārt Agne Narušīte pēta “māsību” jeb fotogrāfu sieviešu dažādās savstarpējās palīdzības un zināšanu apmaiņas formas, kā arī profesionālās apvienības, pieminot gan pozitīvos ieguvumus, gan nesaskaņas, gan arī pārmaiņas, ko nesa padomju okupācija. Tekstu sadaļā ir arī vairākas fotogrāfiju reprodukcijas, kas aizņem pilnu lappusi. Tieši šie attēli ir mana mīļākā izdevuma daļa, jo tie iedarbojas sensori – šajās fotogrāfijās gribas iegrimt un ilgi tās pētīt, kavējoties pie detaļām un izgaršojot tās. Mēs redzam (un izjūtam) gan jau pieminēto vāka fotogrāfiju pilnā izmērā, grimstot ceriņos kopā ar modeli, gan mīklainās, Lūcijas Alutis-Kreicbergas ar mīksto fokusu fotografētās, sieviešu rokas, gan Domiceles Tarabildaites-Tarabildienes veidoto fotomontāžu ar Lilianas Rotas svārkiem, kas asociējas ar Latīņameriku, gan Lidijas Taremas mīlīgo selfiju spogulī, gan vēl divus attēlus.

Tālākās sadaļās šāda izmēra fotogrāfijas vairs neparādās, un zinātniskums (teksts) sāk ņemt virsroku pār sensoro (attēlu). Autoru dzīvei un daiļradei veltītajā sadaļā ievietoto fotogrāfiju reprodukcijas ir nelielas, tās ieskauj balts laukums, kur sīkiem burtiem rakstīta anotācija ar nosaukumu, uzņemšanas gadu, tehniku un kolekciju, kurā attēls atrodams. Tā ir svarīga pētnieciska informācija, taču šādā izkārtojumā tā padara attēlu par dokumentu, mazinot tā mākslinieciskās iedarbības potenciālu. Acs apstājas, pieslēdzas analītiskais aparāts, grāmatas lasīšanas pieredze sāk līdzināties enciklopēdijas šķirstīšanai, kurā katrs nākamais ieraksts ir atšķirīgs, bet striktā formatējuma dēļ tomēr šķiet ļoti līdzīgs iepriekšējam. Līdz ar to kļūst sarežģīti tā pa īstam novērtēt katru atsevišķu autori – viņas sastājas tādā kā sudrabmeiteņu korī, kura solistes ir tās piecas autores, kuru fotogrāfijas izceltas ievadā. Komentējot grāmatas dizaina izvēles recenzijā par albumu (Ne)redzamās vēstures: Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās (2025), Liāna Ivete Žilde apraksta visai līdzīgu problemātiku, minot, ka “tiešai, personiskai sastapšanās pieredzei ar attēlotajiem cilvēkiem var traucēt tekstu klātbūtne it visur”. Žilde piemin arī to, ka mākslinieciskā valodā balstīta pieeja varētu mazināt  attēlu asociatīvo līdzību ar zinātniskiem “eksponātiem” un pastiprinot afektīvo klātbūtnes izjūtu. No šī viedokļa daudz veiksmīgāks šķiet pirmais Sudrabmeiteņu izdevums – Tartu muzeja izstādi pavadošais katalogs, ko 2020 . gadā dizainēja Aleksejs Muraško. Tajā zinātniskā pieeja sadzīvo ar mākslinieciskā valodā balstīto – liela daļa fotogrāfiju aizņem veselu lappusi vai pat atvērumu, bet visa faktoloģiskā informācija, kopā ar katra attēla mini reprodukciju, atrodama grāmatas beigās, atstājot telpu gan attēliem, gan pētniecībai. Jāpiebilst, ka minētā izdevuma 176 lappusēs apskatītas tikai desmit autores (igauņu un latviešu), un, iespējams, tieši tāpēc katru no viņām izdevās reprezentēt ar lielāku vērienu, radot atmiņā paliekošāku sajūtu par to, ar ko izcēlās katras fotogrāfes darbi.

Būtiska grāmatas sadaļa ir arī septiņas tematiskas gadījuma izpētes (case studies) jeb “arhīvu salas”. Katra no tām iekļaujas divos (vienā gadījumā – trijos) atvērumos, kur pirmais ir veltīts izvēlētās tēmas apcerei gan laikmeta, gan apskatīto autoru un viņu konkrēto darbu, gan pētniecības procesa kontekstā, savukārt otrajā atvērumā apskatāmas fotogrāfijas un artefaktu (vēstuļu, muzeja eksponātu, fotoalbumu atvērumu, dokumentu utt.) attēli ar parakstiem. Tā kā “arhīva salu” mērķis ir sniegt interesantiem faktiem un atgadījumiem bagātu pārskatu par konkrētiem tematiem (rēgi, aristokrātija, fotosalons, piemiņas lietas, mākslinieces, māsība un likteņi), tad te enciklopēdiskā pieeja ar neliela izmēra attēlu un teksta kombināciju lieliski strādā, atsedzot daudzveidīgas pētāmā laikmeta detaļas. Grāmatas noslēgumā ievietots muzeju, arhīvu un privātkolekciju saraksts, kur atrodami grāmatā izmantotie attēli un citi materiāli, kā arī skrupulozi izstrādātā bibliogrāfija piecu lappušu garumā. Tā ir kā tilts pie citiem tagadnes un nākotnes pētniekiem, kuri, cerams, vēlēsies turpināt izzināt un izcelt šo un citu mākslinieču dzīvi un daiļradi.