Ritināt vai skatīties: uzmanības režīmi Rīgas Fotogrāfijas biennālē

Mūsdienu vizuālajā kultūrā arvien būtiskāks kļūst nevis pats attēls, bet gan tas, kā mēs to uztveram. Profesore Nensija Ketrīna Heilsa (Hayles) nošķir dziļo uzmanību (spēju ilgstoši koncentrēties uz vienu objektu) un hiperuzmanību, ko raksturo strauja fokusa maiņa, vairāku informācijas plūsmu vienlaicīga uztvere un zema tolerance pret garlaicību¹⁾Hayles K. N. Hyper and Deep Attention: The Generational Divide in Cognitive Modes. Profession, 2007. P. 187. . Ja dziļā uzmanība ir stabilas, drošas vides privilēģija, tad hiperuzmanība atbilst mainīgai, draudīgai un piesātinātai realitātei. Šķiet, ka mūsdienu krīžu kontekstā aizvien vairāk dominē tieši šis uztveres režīms, un tas atspoguļojas arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālajā izstādē.

Fotogrāfijas biennāles centrālā tēma šogad ir līdzāspastāvēšana, bet centrālais notikums – izstāde Zoom In: Ekoloģija, kas skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Te redzami septiņi mākslas darbi, no kuriem tikai divi nav video. Paplašinātā fotogrāfija biennālē nav izņēmums, bet norma. Videodarbus ar fotogrāfiju saista gan dokumentēšanas funkcija, gan vēsturiskā tuvība zinātnei (fotoprocesus nosakošie zinātnes likumi un fotogrāfisko mediju noderīgums zinātnei), taču pieredzes līmenī situācija kļūst sarežģītāka. Telpā, kur dominē video, līdzās pastāv atšķirīgi skatīšanās režīmi: video kā māksla un video kā ikdienas patēriņa forma (reels, reklāma, izklaide, informācija). Abu attēlu veidi pieprasa atšķirīgu uztveres loģiku, taču – kā līdzāspastāvēt šiem attēliem un uztveres veidiem? Sociālie mediji ir pieradinājuši uztveri pie vizuāliem āķiem – ja video neaizķer pirmajās sekundēs, tiek ritināts tālāk. Vai mākslai arī jādarbojas pēc šīs loģikas? Tas riskē to pakārtot un padarīt atkarīgu no soctīklu struktūrām.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā pie darbiem norādīti tikai to autori un valsts, taču ne nosaukums, apraksts, ilgums vai kāda cita, manuprāt, visai noderīga informācija. Vai šāda izvēle pielāgota skatītājam, kurš mūsdienās vairs nelasa, bet paļaujas tikai uz vizuālu saturu? Vai atbilde ir tajā, ka paši darbi ir pašpietiekami un tiem nav nepieciešams papildu skaidrojums? Vai gluži vienkārši tajā, ka vairums darbu ir video un pieprasa tumsu, kurā lasīšana ir apgrūtināta? Lai vai kā, videodarbu pārstimulācijā ir priecinoši kaut vai pašā telpas stūrī ieraudzīt Inkas un Niklasa darbu par saulrietu – vienīgo, pie kura gribējās uzkavēties ilgāk un kurš aizrāva ar tēmu (dabas patērēšana caur attēlu, tūrisms, skatīšanās aizstāšana ar ritināšanu soctīklos u. tml.) un izpildījumu (fiziski sabrukuši attēli).

Tomēr jāsaka, ka izstāde iezīmē interesantas attiecības starp tehnoloģijām, dabu un emocijām. Ekoloģija netiek uztverta kā zinātniska vai politiska problēma, bet drīzāk kā eksistenciāls un emocionāls stāvoklis, kur mākslas darbi darbojas kā starpnieki starp zināšanām un pieredzi. Tehnoloģijas saistās ar dabas kontroles un atsvešināšanās loģiku, bet vienlaikus ir arī līdzeklis dabas uztverei un izjūtai. To spilgti ataino gan Sabīnes Šnē darbs ar ūdens molekulu galvenajā lomā, gan Prijagītas Dijas izstāde viss, kas tev jāredz, jau ir tev priekšā, kur digitālie rīki ļauj piekļūt neredzamām saiknēm starp pagātni un tagadni, cilvēku un vidi.

Biennāles centrālajā izstādē dominē video, bet citos notikumos vērojama atgriešanās pie analogā attēla vai darba ar arhīvu. Māras Brašmanes izstādi Mani draugi galerijā Alma un Rūtas Kalmukas izstādi Dzen ISSP galerijā vieno analogās fotogrāfijas izmantošana iepretim paplašinātās fotogrāfijas pieejām. Brašmanes darbi – draugu portreti, kas uzņemti no 1965. līdz 1967. gadam – darbojas gan kā personisks arhīvs, gan laikmeta liecība. Paradoksāli, ka tieši senās, melnbaltās fotogrāfijas spēj vairāk aizķert uzmanību, jo tās izceļas uz mūsdienu vizuālā pārsātinājuma fona. Savukārt Kalmukas izstāde rada vilšanos. Tās pamatā ir noskaņa, nepiedāvājot dziļāku refleksiju par rituālu, ķermeni, garīgumu. Arī sarkanie rāmji šķiet vairāk dekoratīvs nekā konceptuāls elements, bet fotogrāfijas – fragmentāras un bez nolasāmas virzības. Trūkst gan skaidras motivācijas, gan (problematizējoša) konteksta, kas parasti raksturīgs ISSP izstādēm, īpaši ņemot vērā, ka Kalmukas iepriekšējā izstāde Saiknes (2024) šajā pašā galerijā bija daudz pārliecinošāka un iederīgāka līdzāspastāvēšanas tēmā.

Talsu novada muzejā skatāma grupas izstāde Līdzās. Trīs skatījumi uz vienu vietu, kas piedāvā to, ko sola nosaukums, taču konceptuāli tā šķiet pārāk tieša un paredzama. Pretstatījums starp analogo, digitālo un glezniecisko jau ir labi nostiprināts, un izstāde drīzāk to ilustrē nekā pārskata. Vienlaikus kļūst interesants izstādes institucionālais un ģeogrāfiskais konteksts: vai šāda vienkāršota pieeja būtu iespējama Rīgā, vai arī tā apzināti pielāgota novada auditorijai kā saprotamāka biennāles versija?

Ārtelpas projekts Iekštelpa–ārtelpa. Rīdzinieki salona fotogrāfijā. 19. gadsimta beigas – 1940, kas skatāms sabiedriskā transporta pieturvietās, ir interesants ar to, ka no šķietami nenozīmīgas un dekoratīvas fotogrāfijas detaļas (fotosalonu gleznotajiem foniem) spēj izveidot daudz plašāku refleksiju par pilsētvidi, modernitāti un cilvēka attiecībām ar dabu.

Raugoties uz iepriekšējiem biennāles gadiem, jāatzīmē, ka tieši starpbiennāles ar uzsvaru uz jaunajiem fotogrāfiem ir bijušas visspilgtākās un aizraujošākās, un, par spīti tam, ka nebija vienojošas tēmas, biennāles izstādes savā starpā vairāk sabalsojās, nevis pastāvēja līdzās. Pirmo gadu biennālēm bija tipiska iziešana ārpus Rīgas robežām, pēdējos gados tas bija pazudis, bet šogad ar vienu izstādi Talsos tas ir atgriezies. Veiksmīga bija arī trīsdaļīgā izstāžu sērija Ekrāna ēra, kas vairākas biennāles sasaistīja savā starpā. Diemžēl jāsaka, ka šī gada biennāle pārāk atgādina 2024. gada biennāli, kuras tēma bija identitāte, tverta tehnoloģiju, cilvēka, dabas u. tml. kontekstā. Līdzība ar šī gada izstādi nav pārsteidzoša, jo identitāte veidojas attiecībās vai, ja vēlaties, līdzāspastāvēšanā. Šogad izvēlētā tēma ir tik plaša, ka tur var ielikt jebko. Kā vēsta izstādes Vārdnīca spokiem galerijā Asni apraksta pirmais teikums, “pastāvēt vienmēr nozīmē būt līdzās citiem”, kas izgaismo līdzāspastāvēšanas pārāk plašo spektru. Kopumā šķiet, ka šogad izstādes ir visai dažādas gan tematiski, gan ar fotogrāfijas vai (foto)attēla lomu. Tomēr dažādība ne vienmēr ir laba. Izstādes nesarunājas savā starpā, tās pastāv.

Mākslas kritiķis Džonatans Kreirijs (Crary) norāda, ka, izslēdzot ierīces, izgaismojas kontrasts starp digitālo, personalizēto, kontrolējamo, pilnīgo vidi un nepilnīgo, neprognozējamo realitāti. Kopīgā realitāte zaudē nozīmi, jo pievilcīgāka kļūst uzturēšanās digitālajā telpā²⁾Crary J. 24/7: Late Capitalism and the Ends of Sleep. Verso, 2013. PP. 88–89. . Šādā situācijā mākslai, īpaši videodarbiem, kas skatītājam nedod izvēles vietu un kontroli, bet piedāvā lēnāku, nekomfortablu vai neparedzamu realitātes pieredzi, var būt potenciāls atjaunot saikni ar šo reālo pasauli un padarīt to atkal nozīmīgu. Tikai jātiek pāri video formai, lai tiktu pie satura.