Starp ieturēto un pārspīlēto, ikdienišķo un neordināro

Galerija Istaba ir viena no tām iestādēm, kuras apmeklējumu viegli ieplānot ikdienas maršrutā – tā atrodas ļoti centrālā un viegli aizsniedzamā vietā uz Krišjāņa Barona ielas. Mērķēdams apskatīt tur iekārtoto Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādi, iestaigāju Istabā vienā no patiesi siltajām dienām, kādas, tā vien šķiet, pēdējos gados nav pagadījušās tik bieži kā gribētos. Tajās, kā jau zināms, vismaz uz mirkli dzīve ir skaistāka, zāle – zaļāka, debesis – zilākas. Un, starp citu, arī šī izstāde ir par krāsām. Bet šo visu es stāstu, jo ikdienišķuma un vispārējā dzīvīguma atmosfēra, manuprāt, būtiski ietonēja izstādes pieredzi – tiktāl, ka šīs sajūtas piedāvā interesantu izstādes lasījuma iespēju.

Tomēr vispirms par formālo. Izstādes Krāsa kā vēstījums intereses objekts skaidri nosaukts jau pagarinātajā virsrakstā – Krāsu fotogrāfija pirms digitālā un MI laikmeta. Šajā visnotaļ kompaktajā izstādē eksponēti vairāku Latvijas mākslinieku krāsu fotogrāfijas darbi, kā arī vēsturiskas kolorētās fotogrāfijas no privātiem arhīviem. Lai gan ir ierasts domāt par Rīgas Fotogrāfijas biennāli kā uz nākotnīgām pārdomām orientētu projektu (kā to apliecina arī virsrakstā pieminētais, bet citādi nekur nefigurējošais MI), arī iepriekšējos gados festivāla programmā ir bijušas izstādes, kas daudzpusīgi atskatās uz fotogrāfijas medija (un fotogrāfisku mediju) vēsturi – fotomontāžu (2024), fotogrāfiju bērnu grāmatās (2024), fotoalbumiem (2022), fotopastkartēm (2022) u. c. Tas viss sabalsojas ar vispārīgo Rīgas Fotogrāfijas biennāles uzstādījumu, ciktāl tā vienmēr reflektējusi par fotogrāfiju žanriski paplašinātā nozīmē. Īsāk sakot, atliek vien atšifrēt izstādes virsrakstā nedaudz transformētos Māršala Maklūena vārdus – medijs ir vēstījums (vai arī – jā, nudien – krāsa ir vēstījums).

Izstādes komanda sastāv no Latvijas mākslas vides veterānēm un veterāniem – kuratores (un jaundibinātās Mākslas gada balvas mūža laureātes) Irēnas Bužinskas un māksliniekiem Kristīnes Luīzes Avotiņas, Artūra Bērziņa, Valda Celma, Lilijas Dineres un Ata Ieviņa, kas mākslā darbojušies jau vairākus gadu desmitus un izpelnījušies ne vienu vien atzinību kā lokālā, tā starptautiskā mērogā. Tādā ziņā Krāsa kā vēstījums ir interesanta iespēja redzēt mazu, bet labu un reprezentatīvu viņu darbības šķautni. Mākslas darbi veidoti vairākās tehnikās – no kodinājumiem līdz jauktai fotomontāžas tehnikai un fotogrāfijas apgleznošanai –, bet tos visus, protams, vieno mehāniskas manipulācijas – tie ir krāsoti. Savukārt otru izstādes pusi veido vitrīnās izstādīti arhīvu materiāli: dagerotipijas, ambrotipijas, ferotipijas un kalotipijas, kā arī kolorētas fotogrāfijas.

Fotogrāfiju kolorēšana ir savdabīgs fenomens – kā jau gaumīgi vēstīts izstādes aprakstā¹⁾Rīgas Fotogrāfijas biennāles katalogs. 112. lpp. , tas radies teju vai vienlaikus ar fotogrāfiju pašu, balstoties cilvēku vēlmē (un savulaik arī nespējā) notvert realitāti tik krāsainu, kāda tā ir. Un tad nu nav grūti iedomāties, ka jau uzreiz parādījās arī izpildījuma variācijas. Kāds varbūt vēlējās attēlu pieticīgi atdzīvināt vai iedzīvināt, cits – paspilgtināt. Vienam vadlīnija bija reālisms, citam – iespēja paust māksliniecisku vēstījumu. Tātad jau no sākta gala kolorēšana, ja ar to saprot mērķtiecīgu attēlu manipulācijas praksi, svārstījusies starp šīm divām galējībām.

Šī dažādība labi pārstāvēta arī izstādes darbos un eksponātos, un to ir grūti nepamanīt – pirmajā brīdī objekti varbūt pat liekas pārlieku eklektiski. Vienkopus gan ieturēti un minimālistiski krāsojumi, gan košāki un pārspīlētāki izpildījumi. Un es teiktu, ka atšķirīgi krāsainie (un krāsotie) attēli paģēr arī dažādus estētiskos jēdzienus to raksturošanai un paver dažādus interpretācijas ceļus.

Piemēram, daži kolorētie darbi – turklāt tie, kas ir drīzāk minimāli, nevis pārspīlēti, – liek atcerēties par hiperrealitātes jēdzienu²⁾Skat. Bodrijārs Ž. Simulakri un simulācija. Tulk. Madžule S. Rīga: Omnia mea, 2000. 16. lpp. , lai arī interesanti, ka kolorēšanu un šo Žana Bodrijāra ideju hronoloģiski šķir teju vai gadsimts. Proti, krāsu fotogrāfijas iznāk gandrīz vai “reālākas par reālo”; tiecoties attēlam piešķirt dzīvīgumu un krāsu, tas patiesībā nokļūst savdabīgā kategorijā, īsti neatbilstot realitātei, bet tik un tā saglabājot ticamību. Šajā sakarā nāk prātā arī cits jēdziens, kas MI attēlu laikmetā jau ir visai plaši aprobēts – ērmīgums (arī neērtums, neomulība, baisums; grūti tulkojamais uncanniness). Tiek sasniegta zināmā mērā reālistiska krāsainība, bet kaut kā tomēr trūkst. Savukārt par tiem attēliem, kas drīzāk piedāvā pārspīlētu un košu krāsu buķeti, nereti nāk prātā asociācijas ar kičīgumu. Ir ierasts domāt par šo jēdzienu pārmetošā nozīmē, ciktāl to lieto kā sinonīmu bezgaumībai, bet, pirmkārt, ikdienišķos kontekstos tam var būt būtiska estētiska loma³⁾Skat., piemēram, Carli R. Living with the Everyday Kitsch Object: A New Existential Potentiality // The British Journal of Aesthetics. Vol. 66. Is. 1. P. 1–16. , otrkārt, šī kategorija ir lielā mērā ieradumu un sociālo konvenciju noteikta – piemēram, antīkā laikmeta skulptūras, kas ir daļa no gaumīguma konstrukta, mēs asociējam ar baltumu, lai gan vēsturiski tās bija krāsainas.

Šis nav visaptverošs lasījums – esmu pārliecināts, ka iespējami ir vēl neskaitāmi veidi, kā reflektēt par krāsu fotogrāfiju, un apzinos, ka zināmā mērā neatrisināts paliek jautājums par kolorēšanu kā apzinātu tehniku mākslas darbu veidošanai mūsdienās. Tomēr šeit atļaušos likt semikolu un vērst uzmanību uz ko citu izstādē pamanītu, kas gan varētu izrādīties būtisks arī līdzšinējās diskusijas gaismā. Kā jau ievadā to paguvu pieteikt – izstādes norises vieta un mākslas pieredzes apstākļi ir visai būtiski ne tikai iedarbībai uz individuālo skatītāju, bet arī jēgas kopsakaram, kurā izstāde pastāv.

Krāsa kā vēstījums, protams, nav pirmā izstāde galerijā Istaba. Un – kas ir būtiskāk – izstādes nav vienīgās norises Istabā; tā ir arī iecienīta kafejnīca, satikšanās vieta, pasākumu telpa, un pēdējā laikā pirmajā stāvā līdzās dizaina un mākslas konceptveikalam visai labi iedzīvojies arī žurnāla Strāva pop-up veikals. Šī ir vide, ar ko jebkurai Istabā rīkotai izstādei jāsadzīvo. Tas nav baltais kubs. Tieši pretēji – izstādes telpa ir ļoti maksimālistiska un vizuāli piesātināta. Turklāt tiktāl, ka robeža starp izstādi un to, kas nav izstāde, ir nenoteikta, īpaši jau pie tās sienas, kur kolorēto fotogrāfiju eksponātiem blakus ir nopērkamu mākslas kartīšu plaukts. Šādā vidē neieinteresētība un distancētība – apgaismības laikmeta ietekmīgais mākslas pieredzējuma ideāls – nav iespējama; to pārrauj sapulcējušās draugu grupas čalas, bāra trokšņi un kafejnīcīga mūzika.

Es nezinu, vai tāda bija kuratoru iecere. Taču tā ir savdabīgi saderīga ar vienkāršo domu, ka (krāsu) fotogrāfija ir eleganti un nepamanāmi integrēta mūsu ikdienā – šeit ikdienišķums vienkārši padarīts acīmredzams. Tāpat kā kolorētās fotogrāfijas svārstījās no ieturētām līdz pārspīlētām, arī izstādes pieredze bija starp ikdienišķo un neordināro.

Uzklausot vēlējumu šī gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles tēmas pieteikumā – “mums arvien no jauna ir jāmācās lasīt informāciju, ko iekļauj attēls”⁴⁾Rīgas Fotogrāfijas biennāles katalogs. 2. lpp. –, es domāju, ka krāsu fotogrāfija acīmredzami (un krāsaini) apliecina, ka ir jēdzienu klāsts, kas ir gan aplicējams analīzē, gan arī pārdomājams. Bet ne mazāk svarīgi ir vērst skatienu uz kontekstiem, kas gan mūs, gan attēlus ieskauj. Tostarp uz to, kāda loma ir ikdienai un ikdienišķajam.