1,5 ha subjektivitātes

Lai arī tradicionālais mākslas un zinātnes nošķīrums ir kļuvis aizvien nestabilāks, abām jomām sastopoties starpdisciplinārā telpā, ISSP skolas absolventu izstādes 1,5 ha gadījumā uzreiz piesaista nosaukuma šķietami zinātniskais raksturs. Tā ir mērvienība, kaut kas objektīvs¹⁾Izmantošu šo vārdu kā iespēju nelielai atrunai, ja šo tekstu lasa kāds no izstādes māksliniekiem. Šis ir tikai viena cilvēka subjektīvs redzējums, kurš nav pārāks vai pareizāks par kādu citu. Teikumu daudzums, kas atvēlēts atsevišķa darba aprakstam, nav indikators darba mākslinieciskajai vērtībai. , bezpersonisks un abstrahēts no individuālās pieredzes. Tomēr izstādes saturs šo iespaidu ātri vien izjauc. Gan pavadošajā tekstā, gan darbos mežs atainots nevis kā izmērāma teritorija, bet gan kā subjektīva parādība. Lai arī sākotnēji izstādes pieteikumā mežs tiek sasaistīts ar plašākām ekonomiskām, politiskām un ekoloģiskām diskusijām, darbos fokuss pārvietots pieredzē, individuālā refleksijā, subjektivitātē un iemiesotībā, neatgriežoties atpakaļ pie jauna līmeņa vispārinājuma un kopīgā, kas šķiet sākotnējā kuratoriālā iecere.

Bijušās Berga Bazāra MyFitness telpas, kur skatāma izstāde, tās kontekstā nes simbolisku slodzi un skatītājam neļauj aizmirst savu subjektivitāti un iemiesotību daudzo spoguļsienu dēļ. MyFitness telpas sabalsojas ar izstādi resursu un labsajūtas tēmā. Lai nodarbotos ar sportu, ir nepieciešami gan finansiāli, gan laika resursi, turklāt paši savu ķermeni uztveram kā resursu, savukārt labsajūtas avots ir gan fiziskas aktivitātes, gan meža nomierinošā iedarbība. Esot šajās telpās, iedomājos par to, cik daudz sviedru šeit ir lijis. Divi no izstādes darbiem spēcīgi iedarbojas uz maņām – pat ceturtajā stāvā var dzirdēt skrienošā cilvēka elsas no pirmā stāva video darba, bet sūnu, koka un citu dabas elementu smarža, ieejot vienā no izstāžu telpām, jūtama uzreiz un paliek atmiņā ilgi.

Četrpadsmit absolventu darbus, kuros pārstāvēta gan digitālā, gan analogā fotogrāfija, gan kolāža, gan videodarbi, gan instalācija, var klasificēt šādi: daļa darbu ir līdzīgi, poētiski, balstīti sajūtās, sevis atrašanā pie dabas (Šnepe-Šnepe, Kumačova, Rutkēviča, Vītola, Romanovska-Ūdre, Drēziņš), daļa darbu ir konceptuāli spēcīgi/ironizējoši asprātīgi (Mickevičs, Gražule, savukārt Maško un Gintere uzrāda meža un varas saistību), daļas darbu novietojums un iederīgums tēmā ir nosacīts (Kiršteins), neskaidrs, (uzreiz) nenolasāms (Feldorfa, Pedele-Eglīte, Neimane).

Kiršteina darbam Lieta atvēlēts pirmais stāvs. Uzstādīdams memento mori atmosfēru, atstājot jautājumus, neskaidrību, aizdomas par darba seklumu, paveras pārsteigumiem pilnāks otrais stāvs. Drēziņa videodarbs Uzvalka cilvēks ir vienkāršs, bet ietilpīgs. No uzvalka un pilsētas bēgošais cilvēks traucas caur mežu tā, it kā ikdienas rutīnas smagums viņam mītu uz papēžiem. Vai pēc spriedzes un bēgšanas sagaida iztēlotā brīvība?

Neviens no izstādes darbiem nepiedāvā mežu bez cilvēka. Iepretim uzvalkā tērptajam cilvēkam ir Šnepes-Šnepes darba Unmirroring ķermeniskā pieredze attiecībās ar ezeru – ne tikai saskaršanās, bet pilnīga iegremdēšanās. Savukārt, pieskaroties atsvešinājuma tēmai caur mežu izciršanu, Vītolas darbā Tur, kur koki krīt uzmanību piesaista kailais ķermenis, kurš bez pastarpinājuma pieskaras kokam. Taču ķermeņa loma kļūst pārāk centrāla un ievirza darbu antropocentriskā gultnē. Apraksts ar uzsvaru uz mežu kā daudzu dzīvības formu mājvietu kļūst sekundārs tieši fotogrāfiju vizualitātes dēļ. Darba aprakstā ir rakstīts, ka koki “auklē”, “pasargā”, “dod patvērumu”; tas ataino kokus kā dzīvību, taču vienlaikus antropomorfizē. No cita aspekta raugoties, darbā nozīme ir arī cilvēkam, kurš izcērt, atsvešinās no dabas, izrāda varu. Tikmēr ķermenis izrāda padevīgumu, nevis varu, sakļaušanos, patvērumu, satuvināšanos.

Padeles-Eglītes darbs Relikvijas sākumā izstādē par mežu šķiet teju iemaldījies – divpadsmit fotogrāfijas ar dažādiem priekšmetiem uz balta, sterila fona, kā arī apraksts par katru no priekšmetiem. Taču, tā kā visi objekti ir izgatavoti no koka, tad darbu var lasīt kā versiju par mežu pēc tā transformācijas priekšmetos. Mežs vairs nav koks mežā, bet koks, kas kļuvis par mantotu lietu, pret kuru izturas ar rūpēm un saudzīgumu, lai nodotu nākamjām paaudzēm. Varbūt šis darbs aicina adaptēt šādu attieksmi arī pret dzīvu koku, pašu mežu – ar rūpēm, apziņu par saudzīgumu, lai nodotu nākamajām paaudzēm. Iebildumu, ka šī darba sakarā uzsvars uz koku un tātad mežu nav pietiekams (objekti varētu būt no jebkura cita materiāla, un sērija nestu to pašu naratīvu) atceļ tieši kuratoriālais aspekts: līdzās šim darbam ir Vītolas Tur, kur koki krīt. Kamēr Vītola sēro par izcirstiem kokiem, kas viņas skatījumā ir beigas, Relikvijas rāda turpinājumu, to, kas notiek pēc nociršanas. Koks vairs nav mežā, bet cilvēku dzīvē. Tas ir kļuvis par nazi, šūpuļzirgu vai citu priekšmetu, kas reizēm nodzīvo vairākas paaudzes. Pat ja pats darbs Relikvijas vizuāli nevēsta par mežu, tā novietojums ieraksta darbu meža naratīvā.

Romanovskas-Ūdres instalācija Meža ādā noskaņas aspektā ierakstās izstādei raksturīgajā subjektīvi, plūstoši, izjusti, iemiesoti virzītajā modā, taču šis darbs izceļas, un nav viegli noformulēt, kas tajā ir tik… cildens? Katrā ziņā tas ir subjektīvs un izjūtās balstīts darbs, kas izstādē visvairāk novests līdz pabeigtībai un pilnībai. Altārveidīgajā instalācijā nolasāma atgriešanās, saknes, duālisms, apzinoties savu un koka trauslumu, bet čiekuru villaine atgādina plaušas…

Feldorfa sieviešu melnbaltu portretu sērijā Meža māte ir lakoniska gan vizuālajos izteiksmes līdzekļos, gan tekstā. Teksts ne ko pieliek, ne atņem. Arī šim darbam raksturīga meža kā miera un sevis atrašanas avota uzskaņojums. Lai arī portreti ir fotogrāfiski kvalitatīvi un tajos izceļas katras sievietes sejas sīkākās krunciņas, tie tomēr šķiet pārāk nenoenkuroti laikā (ar to domāju nevis nepieciešamu feministisku aspektu, bet pamatojumu, kāpēc šāds darbs ir vajadzīgs mūsdienās) vai konceptā.

Interesantā saspēlē nonāk Gražules In My Healing Era un Kumačovas Nāc laukā, kur košas un rotaļīgas fotogrāfijas savijas ar videodarbu. Kumačovas darba aprakstā pilsēta saistīta ar steigu, pārgurumu un pārstimulētību, ikdienas rutīnu, pilsētas kņadu, kamēr pieredze mežā ļāva iegūt balsi, atgriezties pie patiesā “es”, kurš ir arī bērns. Gražules darbā In My Healing Era meža tēma apspēlēta netieši – pirmkārt, tā minēta aprakstā (turklāt caur dzirdi, nevis redzi), otrkārt, tāpat kā mežs sniedz labsajūtu, introspekciju, emocionālu attīrīšanos, garīgu atklāsmi un sevis uztaustīšanu, arī pašattīstības kultūras fokusā ir viss minētais. Gražules darbs ir internetīgs gan tā estētikā (lozungos, attēla un teksta apvienojumā), gan tā nosaukumā (soctīkliem raksturīgā dzīves dalīšana ērās un identitātēs). Aprakstā Gražule sniedz apziņas plūsmu, kas notiek kakao ceremonijā, kura tiek pasniegta kā transformatīva un dziļi garīga pieredze, taču māksliniece nespēj safokusēties un domas klīst pie kebaba vakariņās. Piespraudes ar motivējošiem tekstiem (“Strong is the new pretty”, “Happiness looks gorgeous on you”, “keep going”, “enjoy the little things”, “i can and i will”) ir darba konceptuālais rāmis. Pazīstamās, klišejiskās frāzes ir zaudējušas saturu, jēgu. Tās ir gatavas formulas, kuras nokopēt pozitīvai domāšanai. Lai arī darbos skaidri lasāma ironija, tas nav izsmiekls. Gražules uzrādītā problēma, manuprāt, ir tā, ka cilvēki, kuri patiesi meklē dziedinājumu, mieru, jēgu, bieži atduras pret gatavām formulām, noteiktu estētiku, lozungiem, komerciālām praksēm, kas nevis veicina un nodrošina, bet gan bloķē piekļuvi reālam iekšējam dziedzināšanās procesam. Kolāžās parādās meža elementi, taču kopumā mežs šeit ir psiholoģiska telpa.

Citā tonalitātē ir Mickeviča darbs 245. kv. 9. nog. Tas ir Latvijā reti sastopamās humoristiskās fotogrāfijas piemērs. Savukārt Maško Kalngale pēta nevis “tā bija”, ko sniedz fotogrāfija, bet gan aizpilda tukšumus nozieguma ainā. Šis darbs izceļas ne tikai konceptuāli, bet arī kontrastē ar izstādes kopējo noskaņu, mežu uzrādot kā varas, nemiera, vardarbības, nedrošības telpu.

Rutkēvičas darbs ir visbagātākais ar tekstu  – garš apraksts, kuru papildina arī dialoga izdruka. Lai arī darba konceptuālais ietvars ir samērā uztaustāms, diemžēl vizualitāte šķiet pakārtota tekstam un kalpo tam par  ilustrāciju, nevis otrādi. Visgrūtāk saikni ar meža tēmu ir  atrast Neimanes darbā Istaba, kur tiek pētīti sapņi un bezapzinātais. Viena versija ir līdzīgums funkcijā – gan mežs, gan bezapzinātā pētīšana ļauj izzināt sevi, atgriezties pie sevis. Mežs varbūt arī nezināmais, klejošana, apmaldīšanās.

Salīdzinot redzēto ar iepriekšējo gadu ISSP skolas absolventu izstādēm, var novērot, ka arī šogad ir kupls absolventu skaits, kas ir raksturīgi tieši pēdējiem gadiem. Šogad neviens no izstādes darbiem nav interaktīvs, savukār pagājušogad bija fotogrāfijas tumsā (Dāvja Šķēles Leģenda par fotomuzeja kaķi), Maija un Paija (Maijas Sjomkānes instalācija Maija un Paija), MI ģenerētais fons, pie kura nofotografēties (Aijas Vītoliņas-Freimanes darbā Fundus Luste jeb mēs visi būsim nezināmas sejas uz laikmeta fona), kā arī ideālais ķermenis, kur sevi ielikt (Līva Arnava sērijā Long Term Short Term Ok). Aizpagājušogad redzējām mākslīgā intelekta (MI) izmantošanu, šogad nevienam tas nav pat pieteikuma līmenī.

Šīs izstādes kuratores un fotogrāfes Ivetas Gabaliņas izstāde Meža vakari nesen bija skatāma ISSP Galerijā. Ir jūtams, ka ar izstādi 1,5 ha Gabaliņa turpina aizsākto tēmu par mežu kā resursu nevainīgās praksēs un meža diskusiju emocionālo piepildītību – ļoti līdzīgs teikums bija Gabaliņas izstādes aprakstā. Šī izstāde bija posthumāna, ekofeministiska, ar uzsvaru uz mežu kā dzīvu, no mums neatkarīgu vienību. Savukārt ISSP Skolas absolventu izstādē mežs ir pilnībā piesaistīts cilvēkam. Ir pavisam nedaudz darbu, kuros nebūtu redzams cilvēks mežā vai vispār cilvēks.

Izstāde 1,5 ha nav posthumāna, tajā nav pētniecisku darbu, tajā daudz uzmanības pievērsts sev un mežam kā miera, sevis atrašanas resursam. Tomēr izstādē novērojama atkāpšanās no racionālā, produktīvā, apgaismības cilvēka ideāla. Tā vietā ir cilvēks, kurš jūt, kurš grib tikt prom no uzvalka ieslodzījuma, cilvēks, kurš var mētāt sarkanu bumbu, cilvēks, kurš pievēršas savai bezapziņai caur sapņiem, cilvēks, kurš pēta baisā izjūtu tik relaksējošā vietā kā mežs, cilvēks, kurš pieiet ar humoru, cilvēks, kurš ir saistībās ar citiem cilvēkiem un vidēm. Mežs daudz prezentēts kā romantizēts, labais tēls, kurš dod, bet pilsēta kā atsvešinoša no sevis un dabas, nogurdinoša, šo vēstījumu pavisam nedaudz skar Kiršteins (mežs nevis dod, bet ņem dzīvo un nedzīvo), pašķīdina Gintere, izjauc Maško. Mežs izstādē nav vis vieta, bet gan dažādi reģistri: galvenokārt labsajūtas, autentiskuma telpa, bet arī pašpalīdzības telpa, bēgšana, vara, zaudējums, trauma, identitāte, pieredze, realitāte, stratēģija. Izstādes zinātniskais un statistiskais nosaukums nonāk pretrunā ar izstādes darbiem: dzīvotajā pieredzē mežs parādās pilnīgi citādāk, turklāt daļas uz vienu cilvēku ne tikai nav vienādas (katram mežs nozīmē kaut ko citu), bet ir arī mainīgas. Katrs savus 1,5 ha izmantotu citādi, taču būtiskākais nosaukumā atspoguļojas – katram ir savs mežs. Bet kā ar kopīgo?