Aurēlija Džordana Auzere: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Fotogrāfijā pievēršos videi ap sevi, cenšoties izprast savu laika izjūtu. Līdz ar to vairums attēlu iegūst “īpašās fotogrāfijas” statusu, un man ir žēl attīrīt ierīču digitālos arhīvus. Jo tas viss ir dzīve. Lai gan, protams, piedēvēt attēliem tik lielu nozīmi varētu būt pārgalvīgi – kā nekā fotogrāfija ir dzīves reprezentācija, attēlojums, spogulis, nevis izdzīvošana iemiesotā saskarsmē – pati fotografēšanas prakse veicina sava veida vērīgumu un uzmanību, it īpaši attiecībā pret to, kas varētu palikt nepamanīts un aizmirsts. Dalīšos ar dažām šogad tapušām fotogrāfijām, kurās tvēru mazas atmosfēras, žogus, sienas, stabus un metāliskas, sarūsējušas konstrukcijas.
Reiz, kad karstas dienas pievakarē nofotografēju tukša stāvlaukuma spilgti zilo iebraukšanas barjeru, paziņa komentēja: “Kāpēc tu ko šādu bildē? Tur taču nekā nav.” Man, protams, būtu jāveic mikrofenomenoloģisks pētījums, lai izvaicātu, kas tieši notiek tajā mirklī, kad jūtu impulsu iemūžināt, piemēram, aplupušu sienu. Šos kadrus uzņemu ātrumā, mēģinu pārāk ilgi nemeklēt kompozīciju, bet tuvināties impresijai, kas būtu pēc iespējas tuvāka manai ainavai, ar to saprotot subjektīvo vides pārdzīvojumu, nevis kādu objektīvu īpašību kopumu. Kas ir tas aizgrābjošais? Katra fotogrāfija iemūžinājusi pārdzīvojumu, kas iekrāsoja manu skatījumu tajā mirklī. Es nemeklēju konkrētus priekšmetus vai situācijas.
Doma aicina kaut kur vērst acis, kaut kur patverties. Un domas, kas mani nodarbina, rod patvērumu, piemēram, netīrā loga rūtī vai industriāla ceļamkrāna cildenumā. Kadra uzņemšanas process ikreiz ir mēģinājums pēc iespējas precīzāk notvert brīdi, kad ainava ar mani runā. Brīdi, kad es jūtos tieši tā, kā metāliskā konstrukcija vai raupjo tekstūru, skrāpējumu, rievu un atspulgu kaleidoskopiskie raksti izpauž vārdos neizsakāmo. Tie ir manas dzīves fona fragmenti, konkrēti un nepārprotami iemūžinājumi. Tie ir svarīgi, jo caur tiem es atceros visu pārējo.
Bija laiks, kad īpašu uzmanību pievērsu žogiem telpas afektu politikas kontekstā. Šie vienkāršie teritoriju marķieri iedala un zonē vidi, izkļauj un iekļauj. Šie konceptuāli simboliskie tēli joprojām mani interesē. Man ļoti patīk cakaini un režģoti žogi, tādi, kas saauguši ar vīteņaugiem vai izgāzušies kā akordeona plēšas. No tiem veidojas skaisti raksti un ēnas, līdzīgas smalkiem zīmējumiem.
Šis žogs fotografēts 1. maijā. Tā bija silta, silta diena. Ierastā pavasara nenoteiktība: siltā temperatūra, dzīvīgums un satraukums. Tas notverts, pastaigājoties Rīgas perifērijā. Lietus nebija lijis kādu laiku, daudz putekļu un putekšņu. Izlocījies un pārveidojies, tas skaisti ļaujas un spītīgi pretojas savai iznīcībai. Starp stieples musturu un pelējuma noklāto finieri aizbirušas pērnās lapas, bet konstrukciju notur betona siena.
Savukārt šo fotogrāfiju uzņēmu 5. aprīlī. Vairākas dienas biju pavadījusi domu virpuļos, nomācošos un sarežģītos tekstos un problēmu risinājumu meklējumos. Pusdienlaikā iznācu no dzīvokļa sajust pirmo pavasara siltumu Rīgas mikrorajona pagalmā. Toreiz skatījos tikai lejup, saule bija pārāk spoža. Roktura nodilusī krāsa, izdrupušais dēlis, rūsas izraibinātais karkass un iekrāsotais asfalts urbās acīs. Tagad šo šūpoļu (kuras acīmredzami vairs nebija īpaši funkcionējošas, bet ar savu klātbūtni iedrošinošas) vairs nav. Sastingušās un aizmirstās pagātnes relikvija pēkšņi vienā dienā bez brīdinājuma tika likvidēta. Ir daudz zūdošu detaļu. Tās nemanāmi un klusi aizlavās prom no turienes, kur reiz ir būts, tāpēc šie attēli glabā mirkļa neatgriezeniskuma vērtību.
Parasti ilgi uz fotogrāfijām neskatos, jo tās kairina vēlmi atgriezties pagātnē. Un nostalģiju raksturo neremdināma vēlme atkārtoti pieredzēt pagātnes pasauli. Pirmo reizi biju Grieķijā, un daudzo fotogrāfiju vidū tieši pie šīs esmu atgriezusies vairākkārt. Atceros, vairākas reizes gāju garām gravējumam ielas seguma plāksnē. Šajā noskaņā satek viss lielais, haotiskais Atēnu pilsētas, grieķu saules, karstuma un filozofijas notikums vienuviet. Saulītē viss tiek koncentrēts, viss, ko man nozīmē Grieķijas jūra, koki, akmeņi, kalni, grāmatas un ilgošanās.
Atminos, ka toņu salikumus un ēnas sāku iemūžināt jau sen – kā tehnisku līdzekli, lai koptu glezniecības prasmes. Jau kādu laiku fotografēšana kļuvusi par ikdienišķu ieradumu, kas ļauj tūlītēji saglabāt ainavu kāda noskaņojuma pārņemtībā. Īpaši savdabīgi ir rast kopsakarības un dažādu elementu atkārtošanos, ko apzināti nemeklēju. Vairākus gadus mani aizrāva virpuļi ūdens atspulgos vai, pašai nemanot, regulāri fiksēju specifisku krāsu paleti vairākas nedēļas pēc kārtas.Ainavu rakstu kartēšanas prakse man piedāvā saglabājamas liecības par izdzīvoto laiku. Šo liecību apkopojumos slēpjas konkrētas dienas un mēnešus raksturojošas zīmes.
